No Kriša Salmaņa instrukcijām uz piezīmju lapiņām “Viena diena”. 2010. Foto: Katrīna Ģelze

Ne jā, ne nē? Recenzija par izstādi “Ingredients” Rīgas Mākslas Telpā 4

Anna Iltnere
23/05/2013

Foto: Katrīna Ģelze

Starptautiskā grupas izstāde “Ingredients” Rīgas Mākslas Telpā apskatāma līdz 2. jūnijam

Tikko iznākot no Rīgas Mākslas Telpas atkal virszemē, emociju līmenī ir notverts kopējais nervs, kāds izstādē iekodēts. Tomēr karstais āra gaiss iesitās sejā līdz ar neskaidrību, kuri būtu trāpīgākie vārdi, lai to noformulētu. Atsēžos uz soliņa turpat Rātslaukumā, un atbilde atnāk pati – piesārtušas, izpūrušas sievietes veidolā. Melna mugursoma, leoparda apdrukas trikotāžas topiņš, gaiši zilas džinsas un nenosakāms vecums. “Es esmu tādā dirsā!” Viņa man saka. “Es nemelošu, es esmu pilnīgā dirsā,” viņa turpina. “Satiku džeku, normāls džeks, tagad esmu bez naudas un telefona. Nu pilnīga dura! It kā man būtu 15, bet nē, man ir 30. Dzērām parkā vīnu, aizgāju pačurāt, bet somu atstāju; nu bļin tā lahanulsa! Netieku vairs prom no Rīgas. Aizej un iesēdini mani autobusā, ja netici.” Sakasīju makā un iedevu 70 santīmus, un promejot vēl noskatījos, kā viņa rupji lamājas uz krokodilādas imitācijas jostu, kas izjuka viņas rokās, mēģinot to aiztaisīt, kamēr bālais tumīgais vēders nodevīgi vēlās no leoparda topiņa apakšas. Uz brīdi pieķēru sevi pie domas, ka viņa ir pati Māksla, kuru es varētu iesēdināt autobusā mājup. Vienīgā liksta, ka pēdējais autobuss aizgāja īsi pirms postmodernisma.

Par ko ir grupas izstāde “Ingredients”, kurā piedalās ne tikai latvieši, bet arī virkne ārzemnieku, tostarp, islandiešu šābrīža “eksportprece” Ragnars Kjartansons? Par to, ka Māksla patiesībā nemaz negrib mājās, negrib atrasties siltā, jaukā kultūras epicentrā. Pēc kuratores Ingas Šteimanes izklāstītā uzstādījuma, postmodernisms nav nekāds “post” stāvoklis, tas ir pats-par-sevi, tā ir kultūras aizspogulija, kurā noliegums un visi citi “nē” ir ar pluss zīmi. Tāda pašpietiekama Nekurnekadzeme ar ačgārniem, bet sev pareiziem noteikumiem. “Keidžs nespēja radīt mūziku, bet radīja skaņdarbus no “klusuma”, paplašinot mūzikas izpratni. Komponēt = ne-komponēt,” izstādes koncepcijā raksta Šteimane. “Dišāns nespēja radīt gleznojot, bet spēja radīt, izmantojot priekšmetus un piktoriālo nominālu. Gleznot = ne-gleznot. Savukārt Rirkrits Tiravanija un citi mūsdienu mākslinieki piesaka nākamo “nē” – mākslas robežu pārbaudīšanas neiespējamību un dala muzejā ēdienu kā ēdienu, nevis ar citu nozīmi.” Inga Šteimane apgalvo, ka postmodernās mākslas ģēnijus var saukt par “nē” ģēnijiem.

Es paturpināšu vēl par ekspozīcijas koncepciju, jo Latvijas pēdējo gadu mākslas ainā tā ir unikāla izstāde – ar iekšupvērstu jautājumu. Par pašu mākslu. Turklāt ir sajūta, ka tā ir kuratorei kā ilggadējai mākslas pasaules dalībniecei ļoti personīga izstāde, kas uzdod fundamentālo jautājumu “Kas notiek?” vai precīzāk “Kas notiek tālāk?”, uz brīdi apstādinot inerci. Savukārt skaidri pausts apgalvojums (postmodernisms ir pats-par-sevi) ļauj skatītājam noorientēties un noskaidrot pašam savu pozīciju. 

Frāze “It kā man būtu 15, bet nē, man ir 30” no piesārtušās “amazones” mutes iedeva atslēgu, lai saprastu, ka man postmodernisms tomēr liekas kā iestrēdzis pusaudzis, kaut gadi iet uz priekšu. Paklausieties šo: “Pusaudža personības struktūrā nav nekā noturīga, stabila, tas rada personības nestabilitāti, gan pretrunīgas vēlēšanās, gan pretrunīgu rīcību. Pusaudža nestabilitāte var izpausties kā negatīvisms, protests, vērtību noliegums. Pusaudža vecumā mainās autoritātes – pieaugušais vairs nav etalons, kam sekot, ko atdarināt. Pusaudžiem piemīt vajadzība pēc radošas darbības, vēlme “darīt pa savam” – izmēģināt sevi, izteikt sevi. Taču tās var būt arī destruktīvas darbības – tā pusaudži pārbauda savu spēku.” Tas ir teksts no Labklājības Ministrijas mājaslapas – metodiskais materiāls “Vecumposmu attīstības īpatnības bērniem”. Var jau būt, ka drausmīgi banāls salīdzinājums, bet mana atbilde uz izstādes jautājumu “Kas notiek tālāk?“ ir cerība, ka nāks tomēr briedums. Citādāks nekā “vecākiem” un “vecvecākiem”, bet tomēr briedums. Taču tā ir cerība, kas attiecas uz kultūrvidi kopumā. Jo māksla jau nav izolēts untums, bet gan spogulis tam, ko mēs noteiktā laikmetā uzskatām par īstu. Uz izstādi “Ingredients” ir jāaiziet katram, kas grib noskaidrot savas attiecības ar šābrīža dominējošo situāciju mākslā. Vienīgi jāpiebilst, ka šī ir izstāde, kur kuratora konceptuālais izklāsts ir jāpaņem rokās kā ceļvedis. 

Patiesībā “Ingredients” apstiprināja atbildi uz vēl vienu jautājumu. Proti, kālab tieši pēdējās desmitgadēs ir palielinājusies kuratora loma? Tas, protams, neattiecas uz pilnīgi visu mākslas ainu, bet tomēr daļā gadījumu ir tā, ka spēcīgākos apgalvojumus un koncepcijas, versijas šodien izsaka kuratori, nevis mākslinieki. Un ja tā ir, tad grupas izstādēs maķenīt cieš māksla. “Ingredients” izstāde ir uzteicams veselums. Gan iekārtojums (Kristians Helvings), gan tādas detaļas kā, piemēram, austiņu neizmantošana, kas allaž lieki izolē no apkārtējās vides, bet video darbu atskaņošana tumbiņās, padara izstādi par ceļojumu, piedzīvojumu. No drūmā zāles dibenplāna (Ari Sārto video instalācija Pain, 2013) līdz dzīvi apliecinošai krāsainībai (Evas Vēveres un Lauras Prikules “Poētiskais robotisms: Laika plānotājs 4.0”, 2012; Tinka Pitorksa Pixelrot, 2013u.c.) un pat triviāliem jokiem (Kriša Salmaņa instrukcijas uz piezīmju lapiņām “Viena diena”, 2010; u.c.). Centrālais nervs ir spēcīgs, arī ekspozīcija kā kopums ir pārliecinoša, tik vien kā atrodoties divatā ar vairākiem no izstādes darbiem, kļūst mazliet garlaicīgi un tu dodies tālāk jau pie nākamā. Turklāt izteikti garie video darbi uzdod trešo sāpīgo jautājumu – par to, kāds šodien ir izstādes apmeklētājs?


Tinka Pitorksa Pixelrot, 2013


No Ingas Ģibietes instalācijas “Komplekts” (atrastas un savāktas lietas), 2013


Ari Sārto video instalācija Pain, 2013


Michal Skoda (Čehija). Bez nosaukuma


Ekspozīcijas skats

www.artspace.riga.lv

Jūlijs Cēzars - 23.05.2013 18:56
Arī pasaulē var atrast sliktu mākslu. Tas mierina :D
L'assistance Et La Protection - 23.05.2013 17:06
Lātviā māksla gandriz nav vispār Jūlij, Cessar ! Piekrītu Kolonada, ka pasaules māksla notiekosais liecina par veselīgu iesanu uz briedumu, pēc Annas Iltneres teorijas. peec manas teorijas nav nepieciesams vairs noraizeties par kopeju virzibu. jaraizejas par katru atsevisko.
Jūlijs Cēzars - 23.05.2013 15:44
Latvijas mākslas ainā brieduma nav. ir tikai dažas piebriedušas vietiņas.
Kolonada De Druskininkai - 23.05.2013 14:22
Rāksta autorei iepriecinošas zīņas nododam, ka briedums jau sēn ir sācies. Gadus 7 varbūt 5. Tas Šteimanei joprojām ir postmodernisma šoks un jautājums "ko tālāk". Dominējošā situācija mākslā nav vienādā ar ingredients.