Foto: ИЗВЕСТИЯ/Марат Абулхатин

Punktiņš – punktiņš – komatiņš: galā iznāk ģēnijiņš? Huans Miro Maskavā 0

Sergejs Hačaturovs no Maskavas
16/05/2013 

“Huans Miro. Tēli”
MMOMA, Maskava
26. aprīlis – 9. jūnijs, 2013

Līdz 9. jūnijam Maskavas Modernās mākslas muzejā Gogoļa bulvārī atvērta izstāde “Huans Miro. Tēli”. Tā veltīta 120. gadadienai kopš katalāņu mākslinieka, pasaules avangarda pīlāra dzimšanas. Tā veidota, sadarbojoties mākslu festivālam “Ķiršu mežs” (Черешневый лес), Huana Miro fondam un mākslinieka sievai Pilārai.

Gadās izstādes, kuru tēls veidojas, sarežģītā un pretrunīgā darbā pētot attiecīgo materiālu. Rezultāts tad parasti kļūst patiesi nozīmīgs mākslas pasaules būtības izziņā. Taču gadās arī ekspozīcijas, kurās no apmeklētāja jau iepriekš tiek prasīts atzīt ģenialitāti. Saskare ar tām attīstās pēc scenārija “ieskaitīts–neieskaitīts” (ģenialitātes apstiprinājums vai noliegums). Huana Miro (Joan Miro, 1893–1983) izstāde, kas uz Maskavu atceļojusi no Fonda Maļorkā, pieskaitāma šim otrajam paveidam – te jūtamas alkas pēc ģenialitātes apstiprinājuma. Rūpīgi ar to iepazinies, es nonācu pie slēdziena, ka lielā meistara vārda maģijai un autoritātei ne gluži izdodas kompensēt eksponējamā materiāla problēmzonas.

Jādomā, nav nepieciešams detalizēts skaidrojums, kas ir Huans Miro. Katalāņu pulksteņmeistara un juveliera dēls līdzīgi citiem saviem dumpīgajiem vienaudžiem, kuri bija aizrāvušies ar jaunajām formām, kļuva par pasaules modernisma flagmani. Savu ieguldījumu devis arī abstraktajā mākslā (kaut arī pats šo terminu necieta) un sirreālismā. Nodzīvojis garu mūžu (deviņdesmit gadus), Miro kļuva par paraugu daudziem no tiem, kuri likuši lietā nekontrolējamas radošās enerģijas spēku un galēji subjektīvu attieksmi pret pasauli.  

Izstādes kodolu veido Huana Miro darbi, kas radušies viņa mūža pēdējā posmā Maļorkā, no 1956. līdz 1983. gadam. Izstāde sastāv no astoņām daļām: “Sieviete”, “Ainava”, “Zvaigznāji”, “Putni”, “Acs”, “Galva”, “Personāžs”, “Kaligrāfiskās zīmes”. Nevar neatzīt, ka senās Gogoļa bulvāra savrupmājas anfilādes telpa iekārtota lieliski. Labi nostrādāts apgaismojums, labi uziets prezentācijas ritms, un tas pārliecina par ko svarīgu: Huans Miro prot, tā sakot, piepildīt telpu. Viņa veidotajiem objektiem un gleznām (lielā mērā) piemīt nevis dekoratīva, bet patiesa monumentalitāte. Tie uzlādē ar enerģiju kā balto galerijas kubu, tā respektablas firmas vai bankas biroju. Vienkārši vienā gadījumā telpa tiks apzīmēta kā radoši aktīva, otrā – kā vienkārši kreatīva.


Foto: ИЗВЕСТИЯ/Марат Абулхатин

Pārsteidzošs iespaids: kopumā viss ir labi, taču uzkavēties pie kāda darba ilgāk par kādām desmit sekundēm izdodas tikai ar grūtībām. Lūk, esam nokļuvuši sadaļā “Personāžs”. Skiču burtnīcas: punktiņš, punktiņš, komatiņš, kopā iznāk cilvēciņš… Tādi paši cilvēciņi uz kaut kādu izdevumu fragmentiem. Tādi paši un līdzīgi – garajā vitrīnā ar litogrāfijas lapām, ilustrācijām Alfrēda Žarī lugai “Karalis Ibi”. Blakus stāv skulptūra – kompozīcija no tvertnēm un āmuriņiem, kas arī atbilst tēmai “Personāžs”. Uz sienas var izlasīt mākslinieka izteikumu, ka personāža izpratnē viņš tiecies pēc reprezentācijas vienkāršības. Priekšstatos par galvu viņam, piemēram, neesot bijis svarīgi, ar kādām domām tā pildīta, toties bijis svarīgi redzēt tās dabisko ekspresiju. Tāpēc bieži vien viņa personāžu galvas pārvēršas ainavā (Miro mākslā robežas vienmēr ir nosacītas). Kad tādus šedevrus saskaties par daudz, zāli pēc zāles, prātā iezogas nejauka doma: un ja nu taisnība konceptuālistiem, kuri savulaik apvainoja “formālistus” teju vai šarlatānismā? Bet tad šo domu aizgaiņā: škic! Nesen taču redzēji Henriju Mūru, Marku Rotko; lielā Pikaso izstāde apbūra Maskavu un Sanktpēterburgu. Šīs izstādes bez vārda runas sagādāja prieku: tajās komunikācija bija gudra un sarežģīta, bet plastiskās tēmas, forma, krāsa un to savienojums sajūsmināja, bet reizēm, kā Rotko gadījumā, noveda īstā transa stāvoklī. Kas gan noticis ar Miro?

Atbildi saka priekšā darbu datējums un izcelsme. Tas galu galā ir vēlīnais Miro, un viņa darbi savākti no ģimenes fonda, kurš iecerēts kā sava veida darbnīca vai laboratorija, kur uzņemt jaunos māksliniekus, Proti, mūsu priekšā ir materiāls, kuru varētu raksturot ar arhitektūras terminu “klauzūra” – tas ir laboratorijas arhīvs, kur daudz kas no tur iekļautā apliecina, fiksē pašu radošās domas darba procesu. Uz perfekciju šie darbi nepretendē jau pēc būtības.

Šis laboratorijas rakurss ir ļoti interesants Miro daiļrades speciālistiem. Taču, kad tas noteikts kā galvenais, rodas neizpratne. Tas tad arī būtu Miro? Kur gan viņa formu spriegais tvirtums, kas uzlādē ne tikai ar biroja kreatīvo enerģiju, bet pēc būtības un eksistenciāli? Kāpēc tik slābani? Kāpēc viens paņēmiens tiek ekspluatēts un galu galā uztverts kā masu tirāža? Kāpēc galu galā daži darbi tiešā veidā sasaucas ar padomju laika liberālo skulptūru, bet 1969. gada bronzas skulptūra “Putnu ligzdas uz ziedošiem pirkstiem” ir tuva radiniece otrpus Gogoļa bulvārim redzamajiem tēlnieka Burganova opusiem?  

Būtībā jau festivāls “Ķiršu mežs” paveicis lielisku darbu: atvests izcils mākslinieks, esam iepazīstināti ar viņa mākslu. Taču tieši šajā rakursā rodas vēlēšanās iepazīties ar pārējo, lai meistara portrets un viņa daiļrade mums pavērtos pilnā apjomā un daudzpusīgi.  


Foto: ИЗВЕСТИЯ/Марат Абулхатин

10 Gogolevsky Blvd
Maskava, Krievija
www.mmoma.ru