Helēna Heinrihsone. Pikošanās. 2011

Gleznotāja un krāsainais ūdens 0

Šelda Puķīte
01/08/2011

Galerija “Māksla XO” nenoliedzami ir izveidojusi savu zvaigžņu komandu, kuru regulāri prezentē gan savās telpās, gan mākslas mesēs. Zvaigžņu komandas sastāvā ietilpst nu jau pie glezniecības dzīvajiem klasiķiem skaitāmā latviešu māksliniece Helēna Heinrihsone (1948). Līdz 23. augustam galerijas kupola zālē ir apskatāma gleznotājas jaunāko akvareļa tehnikas darbu izstāde ar nepretenciozo nosaukumu “Akvarelis”. “Māksla XO” galerija kopš maija veido dubultizstādes, tāpēc jāmin, ka paralēli Helēnas Heinrihsones izstādei, pirmajā izstāžu telpā ir skatāma arī Ingas Melderes jaunāko eļļas tehnikā veidoto gleznojumu personālizstāde “Nobīde”, bet tie, kas nepaguva apskatīt Harija Branta izstādi, stiklotajā biroja telpā ar vadītājas vēlību var aplūkot arī šī mākslinieka darbus.

Helēnas Heinrihsones personība nenoliedzami ir spilgta, un viņas māksla, lai gan izteiksmes ziņā nostabilizējusies, tomēr turpina būt “nepieradināma”. Viņas izteiksmes veids gluži kā košās, kontrastējošās krāsas ne vienmēr “glauda publikai pa spalvai”, un skatītājam nākas mainīt savus priekšstatus par to, kas ir figurālā glezniecība, mākslas darba kompozīcija un krāsu salikums. Lai gan mākslinieces darbu katalogā (“Helēna Heinrihsone. Katalogs.” Sast. Ilze Žeivate. – Rīga, 2007.) mākslas kritiķis Vilnis Vējš raksta, ka Helēna Heinrihsone ir glezniecības ideāliste un citas tehnikas ir tikai papildus izmēģinājumi, jaunākā izstāde, kurā redzami lielformāta akvareļi, gan liek domāt, ka māksliniece spēj veiksmīgi darboties arī ārpus glezniecības rāmjiem.

Veidojot nelielu atkāpi, ir jāsaka, ka akvareļglezniecība ir medijs, kas Latvijas mākslas vēsturē nemitīgi  ir bijis iekšējā konfliktā, piedzīvojot gan savu spožumu, gan postu. Lai gan jau Latvijas PSR laikā tika veidotas atsevišķas, lielas akvareļglezniecības izstādes un pat Baltijas Akvareļglezniecības triennāle (kopš 1968. gada), akvarelisti tomēr bieži tiecās savā manierē līdzināties gleznotājiem un grafiķiem vai, piemēram, pārstāvēja gan akvareļglezniecības, gan glezniecības sekciju. Taču jāsaka, ka katrā desmitgadē Latvijas mākslā gluži kā tāda aksioma ir spēcīgi mākslas darbi tieši akvareļa tehnikā, neļaujot tai aiziet no augstās mākslas absolūtā perifērijā. Viens no šībrīža spilgtākajiem piemēriem, protams, ir 2011. gada Purvīša balvas laureāta Kristapa Ģelža lielformāta darbi, bet tajā pašā laikā pie akvareļa tehnikas augstvērtīgajiem piemēriem ir jāmin arī Helēnas Heinrihsones un Henriha Vorkala radītais pienesums.

Helēnas Heinrihsones akvareļi šajā izstādē pierāda, ka māksliniece konsekventi turas pie sava rokraksta, bet arīdzan izmanto akvareļa tehnikas piedāvātās iespējas, lai pavērtu savā izteiksmē jaunas dimensijas. Lai varētu pilnībā novērtēt jaunos akvareļdarbus, līdzās vajadzētu nostādīt viņas gleznas, kas šobrīd izstādītas Cēsu Mākslas festivālā 2011 – Cēsu Vecajā alus brūzī. Nenoliedzami, vienalga kādā tehnikā māksliniece strādātu, viņa vienmēr prezentē savu redzējumu un stāsta par dabā novēroto, izmantojot spilgtus krāstoņus un vienkāršotus, bet ekspresīvus figurālos tēlus, kas, gluži kā stāvot uz asmens, žonglē starp realitāti un abstrakciju. Tomēr, salīdzinot gleznas ar jaunajiem akvareļiem, jāsaka, ka tieši akvareļi piedāvā jaunu svaigu elpu, virtuozitāti gan tehnikā, gan jaunradē kopumā, kamēr gleznās izmantotie triepieni un tēlu scenogrāfija šķiet atkārtojoša un nesniedz vizuālās mākslas gardēdim pietiekamu sāta sajūtu.

Pievēršoties izstādītajiem darbiem, gribas tos iedalīt trīs dažādās grupās. Tādi darbi kā “Pikošanās” un “Ziemas saulē” ievietojami tīrās akvareļglezniecība grupā, jo tie veidoti pakārtoti akvareļpapīra un ūdens krāsu dabai, nemēģinot tos savaldīt un pārveidot, bet izmantojot akvareļa tehnikas piedāvātās iespējas. Otrajā grupā, kas vairāk sliecas uz īpašībām un izteiksmi, kas raksturīga eļļas glezniecībai, gribas ievietot darbus “Zilās acis” un “Uz šosejas”, kuru līdziniekus var saskatīt arī starp Cēsīs izstādītajām gleznām. Trešajā grupā, savukārt, ietilpinās akvareļi “Pāris” un “Citrondzeltenais”, kas lavierē starp glezniecības ekspresivitāti, akvareļglezniecības plūstošajiem laukumiem un grafiskām līnijām. Grupu iedalījums, protams, ir nosacīts un nav uztverams kā stingrs rāmis, tomēr tas parāda, cik dažādi var rezultēties saspēle starp grubuļaino papīru un krāsaino ūdeni.

Šoreiz māksliniece mēģina notvert pārmaiņas dabā un uzlikt uz papīra tiešo iespaidu, necenšoties prātā apstrādāt redzēto, lai veidotu interpretācijas. Rezultātā kliedzoši spilgtie un, es teiktu, “meitenīgie” krāstoņi, kas līdzinās flomāsteru piedāvāto krāsu buķetei, tiek pielietoti, lai notvertu dabā sastopamo objektu krāsu un kustību nianses, bet akvareļa tehnika ļauj veidot gaismēnas un spīdumus, kas burtiski uzmirdz uz papīra. Ja eļļas glezniecībai tuvinātie darbi šķiet interesanti savā sižetā, krāsās un krāslaukumos, kas sniedz, kā teicis mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš, “karnevālistiskus iepriecinājumus”, tad “Pikošanās” un “Ziemas saulē” ir tie darbi, kuri vistiešāk notvēruši figūru un gaismu kustību īsteno dabu.

Starp izstādītajiem akvareļiem šoreiz nav meklējama Heinrihsonei raksturīgā simbolu valoda, atsauces uz vēsturi vai memento mori tēmu. Tā vietā nāk brīnišķīgs apkārt notiekošās dzīves vērojums, ļaujot krāsainajam ūdenim uz papīra uzburt reiz redzēto blāvo ziemas sauli vai sniega kukuržņus, kas dienasgaismā atmirdz visās varavīksnes krāsās. Ja ne cita iemesla, tad vismaz šo divu akvareļu dēļ ir noteikti jāredz jaunākais Helēnas Heinrihsones pievedums akvareļglezniecībā.

www.makslaxogalerija.lv