Foto: Katrīna Ģelze

Brīnumberlīne 6

Anna Iltnere
22/04/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” Kaņepes Kultūras centra 2. stāvā apskatāma līdz 8. maijam

Valdis Āboliņš izstādē sagaida pirmais. Uzreiz, ieejot priekštelpā Kaņepes Kultūras centra otrajā stāvā, sastopos aci pret aci, un viņš atgādina trako Cepurnieku no Luisa Kerola aprakstītās Brīnumzemes. Maijas Tabakas 1979. gadā gleznotajā portretā, kas Āboliņu atveido tikai mazliet mazāku nekā realitātē viņš varētu būt bijis, šķiet, ka viņš ir visai nevaļīgs tāpat kā es, ilgi tur rāmī nevar stāvēt un sper soli, lai dotos tālāk. Varbūt viņš grib izrādīt izstādi? Ārprāc, viņi taču ir divi. Fonā teju kā mākonis pie rakstāmmašīnas profilā sēž vēl viens Valdis Āboliņš. Arī ar cepuri, tikai baltu.

Izstādes relīzē Valdis Āboliņš (1939–1984) tiek pieteikts kā Latvijai mazzināms mākslinieks. Tā varētu būt. Bet ir fakti, kuru dēļ viņu vajadzētu zināt. Piedzima viņš Liepājā, bet jau Otrā pasaules kara beigās nonāca Vācijā – tātad vēl gluži bērns. Miris Rietumberlīnē, nesasniedzis 45 gadu vecumu. 1964. gada 20. jūlijā, būdams Āhenes Tehniskās universitātes studentu padomes vadītājs, Valdis Āboliņš organizēja Fluksusa Jaunās mākslas festivālu ar Jozefa Boisa, Stenlija Brauna, Robēra Fijū, Emeta Viljamsa un citu šodien visnotaļ leģendāru avangarda mākslinieku piedalīšanos. Minētajiem māksliniekiem tolaik bija ap 40, kamēr Āboliņam vēl nebija pat 30. Pavisam drīz viņš bija viens no Āhenes galerijas vadītājiem, sadarbojoties ar Nam Džun Paiku, Šarloti Mūrmani un virkni citu starptautiski zināmu mākslinieku, kuru darbība tolaik bija vienos sirdspukstos ar Rietumu mākslas jauno asinsriti. 70. gados Āboliņš dažādos veidos “skrubināja” dzelzs priekškarā caurumus un līdzdarbojās ne visai vienkāršajos “kultūras sakaros” ar Padomju Latviju. 1973. gadā Starptautiskajā mākslas tirgū IKI Diseldorfā tika prezentēta izstāde “20 mākslinieki no Padomju Latvijas”. Šie ir vien āķi.

Cepurnieka tēls nav maldinošs, jo izstāde “Berlīne–Rīga. Partitūras nenoteiktām vietām” (kuratores – Ieva Astahovska un Antra Priede) ir kā Brīnumzeme vislabākajā vārda nozīmē. Tieši tas, kas kādu periodu vietējo izstāžu gammā man bija sācis pietrūkt. Ne jau izklaide, tā taču nedrīkst teikt, bet rotaļīgums un esības vieglums, nepazaudējot intelektuālo tapsējumu, gan. Brīnumzeme tā šķiet arī tālab, ka nojauktas laika un ģeogrāfijas robežas, izstāde nav nedz īsti veltījums vēsturiskai personībai, nedz vienkārša tematiska laikmetīgās mākslas grupas izstāde. Tā pulcē māksliniekus no dažādām pilsētām, galvenokārt Berlīnes un Rīgas, kurus vieno gara radniecība fluksusam, kas pēc tā idejiskā tēva, Lietuvā dzimušā Jurģa (jeb Džordža) Mačūna nāves 1978. gadā, joprojām tā īsti jau nav pazudis un ar savu ideju neatšķetināmā bizē sapīt mākslu un ikdienu turpina māksliniekus vilināt kā medus pods.

Pēc priekštelpas seko deju zāle un skatuve. Rokās tiek iespiesta melnbalta karte, kur kā deju solis tiek ievilkta apskates trajektorija, bet kādā brīdī izstādē ienāk mākslinieks Ivars Heinrihsons un īsā sarunā izmet, ka Kaņepes Kultūras centrā noteiktos vakaros varot mācīties tango. Diez vai tagad, jo pa visu deju zāli ir izgāzusies “Doloresas tualetes istaba” (Dolores Lavatorium, 2012) – vācu mākslinieks Benjamins Grēbers to ir būvējis no kartona Tuborg alus pudeļu zaļumā un pēcāk sadriskājis, bet skrandas izbārstījis pa pelēku placi. Nodevīgi “lūkojas” kartonā iestrādāts notekūdeņu caurums. Aina atgādina Pelnrušķītes pasaku, kur uz trepēm nomukusī kristāla kurpīte uzreiz pārvēršas par parastu tupeli. Reizēm nezini, kas pēc pusnakts pārtaps par kartonu. Tikmēr gar sienām ir lielas fotogrāfijas ar apakšveļu, burkāniem, banāniem un vēl virkni ikdienišķu pirkumu, kas izrādās ir Ivara Grāvleja “Iepirkšanās dzeja” (2012). Sarindoti uz asfalta viens zem otra, pirkumi, piemēram, dažādi saldumi, bērnu biezenis, superlīme un jogurts, savu atšifrējumu rod līdzās vairākkārt palielinātajā iepirkuma čekā, kur redzams arī, vai pirkums izdarīts Rīgas vai Berlīnes supermārketā. Tikmēr kopainu atliek līmēt kopā pašrocīgi. Līdzīgi kā, stāvot rindā pie kasieres un skatoties uz melno, slīdošo lentu, neviļus domā, kādu maltīti šovakar galdā cels priekšā esošais pircējs, vai varbūt pat cenšoties uzminēt tā cilvēka personības aprises. Kādi ir viņa hobiji, kas viņam garšo, vai viņš dzīvo viens jeb uztur kuplu ģimeni. Savdabīgs arhīvs, kas pēcāk tiek sastumts mēslainē.

Tālāk attopos uz skatuves, kuru Berlīnē dzīvojosī latviešu māksliniece Kristīne Alksne iekārtojusi kā Valda Āboliņa arhīvu. Volfganga Tilmana izstādēm līdzīgie finiera galdi noklāti ar mailart, flaijeriem, uz rakstāmmašīnas rakstītām vēstulēm, gar sienām līmēti plakāti, piestiprināti arī vairāki nelieli ekrāni, kuros par Āboliņu atmiņās dalās, piemēram, māksliniece Maija Tabaka un kritiķis Jānis Borgs. Arhīvs iekārtots aicinošs, ja gadījumā nepietiek laika noklausīties visus video vai pāršķirstīt grāmatas, ir pat mazliet žēl. Uzreiz no skatuves jādodas tumšā telpā, kas acumirklī kļūst par manu izstādes favorītu. Kā tādu lielu melnu zemūdens akmeni jeb piedēkli Valda Āboliņa dzīves artefaktiem Maija Kurševa kopā ar Edgaru Jurjānu iekārtojuši spiegu istabu “Sagrozītie fakti” (2013). Galds, pie kura knapi iestīvējies sēž milzīgs, graujošs koka monstrs – teju atdzīvojies Kurševas zīmējums, kas izkāpis no papīra lapas (vai varbūt es esmu tajā iekāpusi?), uzblīdis un sakaltis, bet galdu aizkrauj zars; mazajā telpā tumsā knapi saskatu vēl dažādu mošķu aprises. Video projekcijā redzama vieplim līdzīga sagrozīta seja, bet skandās tiek izspēlēts dialogs, kas savā pareizībā ir absurdi smieklīgs. Zinātāji atpazīs, ka saruna starp vīrieti un sievieti regulāri izskan arī “Rīga Radio” reklāmas pauzēs vakaros, un šķiet kā latviešu valodas apmācība ar situācijām iz dzīves, kad jāpārrunā, kādas zāles tiek lietotas un vai kaut kas nesāp. Labi nostādītās balsis un dikcija kontrastē ar melno istabu, kur tā vien liekas, ka kaut kas čum un mudž. Atkal paveru “dzelzs” priekškaru un dodos atpakaļ.

Izstādē ir vēl viena telpiņa ar trīs mākslas darbiem, kurā magnētisks ir somu apvienības T.E.H.D.A.S. video “Lielā lāča māja” (2013), projecēts uz auduma. Tāda kā versija par pasaku, kur kāds izēdis lāča putru un gulējis viņa gultiņā, bet kopā ar pavadošo skaņu, kur varonis skaļi ēd, ņurd un tīksminās, video ir biedējošs un komisks reizē. Bet tieši pirms izejas izvietots vēl pēdējais darbs – Ulriha Fogla instalācija, kur ūdens pil no griestiem uz grīdas novietotā metāla bļodiņā, bet troksnis ir tik deniņos urbjošs, it kā piliens atsistos pret bungu šķīvi, kas tā arī ir! Darba nosaukums ir “Četros no rīta” (2013), un es ieskatos savā rokas pulkstenī, vai tiešām jau tik agrs (ak, visus darbus nemaz nepaguvu tev atklāt), “atlieku” Āboliņu atpakaļ rāmī un dodos pa čīkstošajām trepēm uz pirmo stāvu. Pa ceļam redzu meiteni, kas uz sienas zīmē garu bizi, kura nostiepjas teju līdz pirmajam stāvam. Domāju par to, ka nu arī latviešiem atgādināts par “pieskaršanos” fluksusa šūpulim, citādi lietuviešiem ir gan savs “Fluksusa kabinets” CAC laikmetīgās mākslas centrā, gan fluksusa radu raksti. Bet lejā satieku Dāvi Kaņepi, kurš paziņo, ka nolēmis pārbīdīt bāru uz pavisam otru galu, tāpēc jāpārvelk visa santehnika. Fluksusa mākslinieks Robērs Fijū ir teicis, ka “māksla ir tā, kas padara dzīvi interesantāku par mākslu”, un tieši tāpēc šī izstāde tik ļoti patika, jo tā nesagrauž pati sevi, bet gan mudina no jauna atgriezties otrpus durvīm uz Skolas ielas un apsvērt iespēju šajā nedēļas nogalē doties uz Berlīnē gaidāmo galeriju “vīkendu”..?

Starp citu, šodien, 22. aprīlī, Kaņepes Kultūras centram ir gada jubileja. Atminos rudeni pirms pusotra gada, kad šajā ēkā notika Homo Novus izstāde. Toreiz pie sevis lādējos par plaukstošo tendenci nobēdzināt mākslu vecos pakšķos. Pie izbijušās mūzikas skolas telpām vēl nebija teju pirksts pielikts un, uzkāpjot līdz bēniņstāvam, bija grūti saprast, kur beidzas mākslas un sākas bīstama lodāšana, un otrādi. Pamazām šīs telpas arvien vairāk sakopa Kaņepes Kultūras centrs. Rudenim un ziemai sekojošajā pavasarī tas svinēja oficiālās atklāšanas svētkus. Nujau apritējušā gada laikā Kaņepes Kultūras centram klājies raibi, bet fakts ir tāds, ka ar tā novietojumu, atmosfēru, pulcēto auditoriju un pasākumu klāstu centrs ir trāpījis nišā starp kim? Laikmetīgās mākslas centru, Kalnciema kvartālu un VEF, paņemot kaut ko no visiem trim, tostarp apmeklētājus. To stāstu, jo man ir aizdomas, ka izstāde “Berlīne–Rīga” nebūtu nostrādājusi tik spēcīgi, ja nebūtu izvietota Kaņepes Kultūras centrā, kas savu dzīvi ved tikpat plūstoši un arvien mainīgi kā fluksusa mākslinieks. 


 Benjamins Grēbers. Doloresas tualetes istaba (Dolores Lavatorium, 2012)


Maija Kurševa un Edgars Jurjāns. Sagrozītie fakti. 2013


Maija Kurševa un Edgars Jurjāns. Sagrozītie fakti. 2013


Ivars Grāvlejs. Iepirkšanās dzeja. 2012


Ulrihs Fogls. 40 minūšu filma (Film 40 Minutes, 2012)


Evelīna Deičmane, Pauline Reke (Recke). Cerība ar caurumiem. 2013


Ulrihs Fogls. Četros no rīta (4 a.m., 2013)


No Maijas Tabakas 1979. gada gleznas “Valda Āboliņa portrets”


Ekspozīcijas skats, un priekšplānā Kristīnes Alksnes iekārtots Valda Āboliņa savveida arhīvs “Partitūras” (2013)

NB! 25.aprīlī, plkst. 17.30 Kaņepes Kultūras centrā norisināsies saruna “Fluxus 60tajos. Kur meklēt Fluxus šodien?”, bet 2. maijā, plkst. 18.30 Kaņepes Kultūras centrā, “kino Bize” notiks Fluxus filmu seanss. Vēsturiskajās Fluxus mākslas norisēs 20. gs. 60. gados būtiska loma bija īsfilmām, kurās to autori – šodienas laikmetīgās mākslas “klasiķi” Nam Džun Paiks, Džordžs Mačūns, Volfs Fostels, Diks Higins u.c. – izspēlējot allaž klātesošo humoru, atsedza iespaidus gan no ikdienas dzīves, dzen filozofijas, zinātnes utt., dažādās tēmas kombinējot poētiskās kolāžas. Fluxus filmu seanss izstādes ietvaros piedāvās nelielu ieskatu šajā mantojumā.

Kim Kirdik - 23.04.2013 17:34
Ai nu tas viss vispār ir sūds, arī fluksuss un tā atraugas ir sūds. Grubu kaut ko jaunu! Makslinieki! Radiet taču kaut ko citu! Postkonceptualisms jau saknē ir aizkapa dzīve (post-). Gribu jaunu!
Jūlijs Cēzars - 23.04.2013 16:57
Gribētos tomēr piekrist, ka šī izstāde ir pozitīvāka, jo ir labi darbi. Kim izstādē nez kāpēc visur priekš min tikai to, kāda bijusi kuratore, nevis darbi.
Kim Kirdik - 23.04.2013 15:04
O o tu domā to izstādi, kur nekā nebija? :D tikai idejas?
0 0 - 23.04.2013 13:25
Jā, kā nākas, ka šī izstāde nez kādēļ tiek novērtēta draudzīgāk par tematiski līdzīgo igauņu kuratores izstādi kimā, kas saturiski jau nu tomēr bija krietni KRIETNI pārdomātāka un interesantāka? Tipa šeit vairāk vintedžs un prikoli?
Karlis Zeltins - 23.04.2013 12:21
ar ko sī izstāde atskiras no kim? postkonceptualajam izstadem, ko Arterritory parasti nosmādē?
students . - 23.04.2013 08:49
Vēl nebiju, bet izskatās, ka jāaiziet.