Foto

Sekss un nāve akvarelī

Arterritory.com

Ivars Runkovskis
16/04/2013

Foto: Katrīna Ģelze

Kristiana Brektes izstāde “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi” galerijā “Alma” apskatāma līdz 17. maijam 

Kāda iedvesmojoša izstāde! Tā aicina meditēt par skaistumu un harmoniju apkārtējā pasaulē un mūsos pašos. Par skaistumu, ko mēs esam pieņēmuši par skaistumu – šajā brīdī un vietā – un kurš, paldies dievam, maskē mūsu grēcīgās domas un vardarbīgās tieksmes. Par morāli, pie kuras mēs turamies, lai nesajuktu prātā, kaut apzināmies, ka tā varbūt arī liek mums bēgt un slēpties no netīkamā un šausminošā, kas ir un paliek nedalāma mūsu eksistences sastāvdaļa. Jā, iespējams, tāpēc mēs esam ierobežoti savā realitātes skatījumā, bet mēs esam izdzīvojuši un varam vismaz kaut kā sadzīvot kopā viens ar otru. Bet jāsaprot, ka tā “civilizācijas” kārtiņa ir gaužām, gaužām plāna.

Runa, protams, ir par Kristiana Brektes izstādi “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi” galerijā “Alma”. Un kā izaicinājums ir to bezmaz pasludināt par obligātu redzes pasākumu visiem, kam pāri 18 – kā valstsvīriem un politiķiem, tā arī sabiedrības ierindas “locekļiem”. Vienkārši, lai tie sajustos nepatīkami savos ar tādām pūlēm uzceltajos ideālajos cietokšņos. Kāpēc? Varbūt tas ir apzināts/neapzināts autora mākslas gājiens/nepieciešamība, lai, epatējot un šokējot, cilvēku pasaules uztvere zaudētu savu ierasto triviālumu, atbrīvotos no pašapmāna un iesaistītos citas, tikpat reālas eksistences spēlē.  

Tātad, ko mēs izstādē ieraugām? Tie ir desmit vidēja izmēra darbi, kuros ar tušas zīmējumu un akvareli lapu baltumā tiek viegli (un meistarīgi) plastiski modulētas sieviešu figūras “pornogrāfiskās” situācijās. Un, pirms sākam pievilkt teorijas, vispirms ir skaidri jāpasaka, ko mēs redzam, jo te nu no attēlotā satura neaizmuksi (kaut varbūt gribētos). Tie ir sieviešu ķermeni ar matainām miroņgalvām, kas “darbojas” ar ereģētiem vīriešu dzimumlocekļiem, izvilinot no tiem spermu, vai atklāti izrāda savas vulvas un pat iebāž vagīnā roku, vai vienkārši stāv, demonstrējot savu kailumu. Vēl uz neliela plauktiņa ir divi melni vinila rūķi – viens sēž uz sēnes, bet otrs, kas īstenībā ir anālais stimulators, saka pirmajam (ar uzrakstu uz sienas): sit on me. Izstādes pirmās telpas tumsā maģiski spīd tikai neliels neona uzraksts Glory Hole.  

Tātad pieņemtās morāles skatījumā – gauži nepieklājīgas ainas. Te der atcerēties Brektes izstādi “Absolūtais ļaunums” galerijā “Alma” tieši pirms gada, kuras ievadtekstā mākslinieks rakstīja: “Gleznu sērijas izkliedz lozungus, kuru mērķis ir atainot sabiedrību nevis tādu, kāda tā ir ziņu portālos, televīzijā un skatlogos, bet tādu, kas vēlas nevis maskēt un slavināt grēcīgumu, bet gan norādīt uz to kā uz audzēju, kuru pati cilvēce baro. Bet uzdevums, pie kura līdz šim esmu strādājis un veidojis gleznas, ir atainot šos tēlus simboliski, veidojot darbus, kas vēršas pret vienaldzību. Jārod skaidrība, vai gadījumā elle nemājo tepat virs zemes.” Protams, ka mājo! Un to apliecina seksa un nāves orģijas šajā izstādē un ne tikai te.

Šoreiz izstādes ievadtekstu uzrakstījis Rīgas Stradiņu universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras psihoterapeits Artūrs Utināns, kurš korekti un ļoti interesanti traktē izstādē redzamo un arī izstādes nosaukumu. Viņa teksts pat būtu publicēšanas vērts arī Arterritory.com lapā. Psihoterapeits raksturo, kā uz šo izstādi varētu reaģēt dažādas skatītāju grupas, izejot no to zemapziņā esošajām tēlu (mīmu) sistēmām – morālisti vai puritāņi, reliģiozi noskaņoti skatītāji, naivie ideālisti, izslavētās latviešu kapu kultūras pārstāvji, vuāristi (glūnētāji), ekshibicionisti, pseido vienaldzīgie, slēptie mazohisti, it kā normālie un citi. Visos mūsos ir slēpts kāds “ķēms”. Cita starpā viņš arī raksta: “Ja skelets simbolizē nāvi, tad šeit mums ierastais nāves simbols tumšā apmetnī ar izkapti ir nomainīts ar kailu sievišķīgu ķermeni. Psihoanalīze šādu simbolu interpretē kā sievieti – vīriešu kastrētāju un, vienlaikus, arī vilinātāju.” Citā vietā viņš runā par uzmācību neirozi kā seksuālu un pornogrāfisku attēlu uzmācīgas vīzijas. Tas saistībā ar izstādes “zinātnisko” nosaukumu. Bet psihoterapeita secinājums ir tāds, kuram nevar nepiekrist: “Baudiet Kristiana Brektes mākslu, paudiet sašutumu, tiesājiet viņu un, pie reizes, izpētiet savas zemapziņas tēlus. Ieklausieties savā zemapziņas balsī un nosakiet, kāds ir jūsu dziļumā dusošais “Es”.”

Par dažiem izstādes darbu formas kodiem. Tajos akvarelim piemītošais stāstījuma vieglums ir klajā pretrunā attēlotajam – nāves-pornogrāfijas tēlu saturiskajam griezīgumam. Kopā sanāk tāds pornoakvarelis. Miesas formu vārā, bet virtuozā modulācija savukārt tiek konfrontēta ar tušas līniju melno striktumu. Attēloto ierāmē papīra lapu nevainīgais un neskartais baltums kā tāds bezspēcīgs un sāpīgs kliedziens. Ir īpašs, ne pārāk  patīkams kompozicionāls “pietuvinājums” ķermeņiem, miroņgalvām, dzimumlocekļiem. Krāsu sarkanīgi rozā un violeto vibrāciju un “asiņainību” papildina melnā klusējošās “šausmas”. Krāsu garie notecējumi un nejaušie pilinājumi uz lapu virsmām tikai papildina ainu un liekas, ka monstrozie tēli noasiņo un šķiež apkārt savas perversās kaisles “augļus”. Sevišķi vilinoši un atbaidoši reizē ir miroņgalvu acu dobumi ar savu sarkanīgi-melno dziļumu – reizē akli un redzoši. Izstādes atklāšanā, kā jau ierasts Brektes izstādēs, spēlēja vijolnieces, un  Astora Pjacollas mūzika pēkšņi uz mirkli it kā atdzīvināja formu, atsedzot tajā slēpto nešķīsto kaisli, burvestību un ārprātu.       

Brektes izstāde kā esošs materiāls dod labu vielu dažāda līmeņa domāšanas ekskursiem gan kultūras vēsturē, gan cilvēka domas vēsturē un aktuālajās teorijās. Tas, protams, nav īsās recenzijas mērķis, bet seksa un nāves sinerģija pati par sevi nav nekas jauns dažādu tautu kultūras vēsturē. Atgādinājumam – “nāves deju” žanrs viduslaiku mākslā un sensenās karnevāliskuma tradīcijas kā nesavienojamā savienojumu un miesiskas brīvības sfēru. Varbūt arī Brektes izstādi vajag uztver caur šo prizmu, proti, kā karnevālu, kurš, izmantojot nepieklājīgo, rauj maskas liekulībai un sentimentam kā valdošai jūtu “reliģijai”. Caur tēlu groteskumu, kas rāda dzīvi “tās ambivalentajā, iekšēji pretrunīgajā procesā” (Mihails Bahtins). Kur nu vēl Marķīzs de Sads, Frīdriha Nīčes “Ārpus labā un ļaunā”, postmodernisma pieeja nāvei, seksualitātei un pornogrāfijai, un tā tālāk un tā joprojām.

Māksliniece Tatjana Krivenkova izstādes atklāšanā ieteica man recenzijā rakstīt tā: “Trata tā, trata tā, trata tā. utt.” Patiesi, tad raksta forma maksimāli tuvotos izstādes iekšējai formai – ar seksu un nāvi akvarelī kā ar ložmetēju pa cilvēku zemapziņas vājajām un slēptajām vietām. Pabeigt recenziju es gribētu, nedaudz pārfrāzējot Kristiāna Brektes mājas lapas www.kristiansbrekte.lv uzrunu, – “Ja tu šo lasi, pēc 1 minūtes tu mirsi”. Es teiktu tā: “Ja tu šo rakstu esi izlasījis, tad pēc kāda laika tu mirsi!” Un, ziniet, velns parāvis, Kristianam Brektem, pēc būtības, ir taisnība...

Rūpniecības iela 1-2
Rīga, Latvija
www.galerija-alma.lv

Materiāls tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu