Foto: Katrīna Ģelze

Te viss zaļo, pulsē, pūst un elpo 5

Elīna Sproģe
09/04/2013

Foto: Katrīna Ģelze 

Aļņa Stakles izstāde “Biežņa” apskatāma izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 28. aprīlim

Notvertajam mirklim būtu jāsastingst, bet Aļņa Stakles veidotajā fotosērijā “Biežņa” tā nenotiek. Attēli turpina sekot laika līnijai kā rēgi, veidojot spokainu atblāzmu un padarot izstādi par sava veida starptelpu. Radot disbalansa un nolemtības sajūtu, it kā sekojot pavedienam, kuram nav lemts nekas cits kā vien būt par malduguni.

Sūzena Zontāga uzskata, ka pat izkropļots attēls apstiprina pieņēmumu par tajā redzamā mirkļa esību pagātnē, uzstājot, ka katra fotoattēla attiecības ar realitāti ir šķīstākas un līdz ar to korektākas, salīdzinājumā ar citiem to imitējošiem objektiem. Te izriet jautājums, vai fotogrāfijas būtība slēpjas centienos pierādīt to, ka realitāte pastāv? To var notvert, atšķirībā no ūdens, kas izplūst caur rokām tikpat strauji kā laiks, kas ļauj mums noticēt savai esībai.

Uzņemot foto, nomirst nevis notvertais kadrs, bet gan mirklis pirms un pēc tā. Izstādes autors to pārfrāzē kā karti. Liekas, ka tajā iezīmētie celiņi izplūduši tik sazarotā perifērijā, ka spēja saredzēt kopainu tiek aptumšota. Feisbuks var lepoties ar teju desmit biljoniem augšupielādētu fotogrāfiju mēnesī, kas kopējo fotogrāfiju apjomu pasaulē mudina pielīdzināt pat ne vairs ķieģeļu skaitam, bet gan bezgalības zīmei. Tās mūžīgās lokveida kustības masē prātu līdzīgi kā izstādi pavadošie skaņu viļņi, kas, izzagušies no fotogrāfijām, dun savu izmirkušo, izdegušo, izpuvušo sāpi. 

Aļņa Stakles pagraba mošķi jeb liriskie zirnekļu tīkli un saknes sevī šķietami nes izteiktāku dzīves dziņu nekā ceļojumā tvertie, atkritumu ieskautie un blāvie tēli, kuru izplūdušie melnie acu dobumi biedē vairāk par tumšo pagrabu. Cenšoties izvairīties no personālizstādes ievadteksta, kura lasīšana pielīdzināma jau aizpildītas krustvārdu mīklas minēšanai, tomēr jāatsaucas uz pavedienu, ka elpas ritms ir tas, kas atsevišķos darbos paspilgtina tā saukto “gleznieciskumu”. Tādējādi rodas pamats interesei – kas licis krūtīm cilāties seklā elpā vai, tieši pretēji, kas ļāvis tām atslābt meditatīvā mierā?

Alnis ir sastindzis trauslo triepienu priekšā, it kā cīnoties ar izzūdamības likumu. Viņš izstādījis mums savu suvenīru kolekciju un izslēdzis gaismu, liekot kā akliem taustīties. Šķiet, ka tie ir centieni iemācīt atšķirt tumsu no nakts, kuru jau kopš laika gala kā mūzu pats mākslinieks nēsā uz rokām, sagraujot laternu ilūzijas pārspēt apātisko pilnmēness gaismu.

Pamīšus kārtotie tematiskie nogriežņi ietriekušies autora prātā kā bultas Svētā Sebastiana miesā, tos nēsājot kā simbolu spējai redzēt un saprast, tomēr atstājot brūci noslēgtu, neļaujot ieskatīties dziļāk. Kristietības un Romantisma aizsegs nedara skaidru konkrēto Delakruā darbu izvēli (piemēram, 1840. gada “Dona Huana kuģa avārija” vai 1853. gada “Kristus krustā”), kas ieraugāmi izstādes fotogrāfijās. Alnis Stakle, kādā intervijā daloties stāstā par notvertajiem kadriem no pirmās televīzijā pārraidītās šausmu filmas, ko izdevies redzēt, – norāda, cik svarīgi tajā brīdī viņam šķitis to iemūžināt, apzinoties tās minimālo māksliniecisko vērtību. Tomēr “Biežņas” sērijas gadījumā pārfotografētās gleznas saista ar to, ka tās nav vien tūrista ātrumā karsti norītas bildes, kuras paskatīties autobusā, atpūtinot pietūkušās kājas. Veroties fotogrāfa uzņemtajās bildēs, pakausī jūtama viņa elpa un pirms mirkļa slēdzi nospiedušie pirkstu gali, kas rāmos un paklausīgos modeļus nespēj izsist no līdzsvara, bet mani gan.


No izstādes atklāšanas

Svētā Sebastiana ciešanu atveida attēlošana alegorijās tikusi sasaistīta ar paša mākslinieka garīgajiem pārdzīvojumiem un cīņām radošajā jomā. Īpaši Ežēna Delakruā 1836. gada gleznā, kur Svētā Irēna liegiem pieskārieniem miesā iešauto bultu satvērusi nevis kā moku rīku, no kura jāatbrīvojas, bet gan kā otu, it kā klājot asinssārto krāsu, lai parādītu, ka brūce ir īsta.

Šādi centieni saskatāmi arī izstādes autora darbībā, sinhronizējot darbu izkārtojuma ritmu ar skaņas skulptūras ambiento pulsāciju, un pārliecina, ka te viss ir dzīvs. Zaļojošie koki pret smokošajiem atkritumu konteineriem, īpašais pret ikdienišķo – to cīņā rodas biežņa, kurā atrast pareizo virzienu var vienīgi, atrodot instrumentu, ar kura palīdzību iztīrīt sev ceļu.

Materiāls tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

 

Voriss Borlovs - 12.04.2013 13:01
Provincialisms. Staklem jāiemācas konceptuālas problēmas risināt darbnicā nevis ar izstāžu palīdzību. Fotogrāfē šobrīd pasaulē katrs otrais. Vai nebūtu tā kā nedaudz jāpafunktierē kā attaisnot vēl vienu foto-izstādi un kapēc nepietiek to izstādīt blogā?
Karlis Zeltins - 10.04.2013 19:06
vīns arī nesaslaucīts. bardaks!
Karlis Zeltins - 10.04.2013 19:05
nu nezinu. vienk miglainas, neasas fočenes!
students . - 10.04.2013 08:02
interesanta recenzija. tā it kā tā būtu tāpati izstāde, tikai literārā formā.
Rudens Kabacis - 09.04.2013 16:40
ļoti īsā laikā Staklem jau atkal personālizstāde. bet jāteic, ka šī man patīk 2x labāk par iepriekšējo...:)