Foto: Katrīna Ģelze

Pilnīgi slepeni! 5

Ivars Runkovskis (=)
02/04/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

Kristapa Zariņa personālizstāde “Slepenais muzejs / Le Musee Secret”  galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 23. aprīlim

28. marta novakarē galerijā “Māksla XO” atklāja Kristapa Zariņa izstādi “Slepenais muzejs / Le Musee Secret”, kuras “ideja aizgūta no 1899. gadā Parīzē izdotas erotikas grāmatas, kam par pamatu kalpojuši Senās Grieķijas mīti un varoņteikas”. Izstādīti 7 palielāki darbi un 3 mazāki darbi. Katram no tiem līdzās neliela ilustrācija no minētās “erotiskās” grāmatas, kas rāda, kā attiecīgā tēma ir traktēta oriģinālā. Darbu nosaukumi ir patiesi sengrieķu mītu cienīgi, piemēram, “Kalisto žēlabas”, “Biblias pārvēršanās strautā”, “Sirēnas”, “Danaīdas”, “Nimfas” “Salmacijas lūgšana” un citi.

Atklājot izstādi, Kristaps Zariņš īsi norādīja uz izstādes formālo “kodolu”, t.i., vēlmi pretstatīt figūras kā dzīvo, reālo (kurām gan krāsas esot speciāli “nomazgātas”, lai maksimāli samazinātu figūru telpiskumu) un dekorācijas tām apkārt – kā mākslīgo, konstruēto, sadomāto.

Domāju, ka, analizējot gleznās redzamo nosacīti “erotisko” figūru attiecības ar to apņemošajām “dekorācijām”, var apjaust arī izstādes saturiskās aprises.

Tātad – “kailo” sieviešu ķermeņi. Te svarīgi sajust miesas smalko modulējumu, izmantojot silto un vēso krāsu toņus. Ķermeņu virsma kļūst it kā “plāna”, caurspīdīga, amorfa un apkārtējo “dekorāciju” vidē uztverama gandrīz kā plakana. Krāsu vibrējošo violetie, zaļganie un dzeltenie toņu kombinācijas dara miesu rēgaini spokainu, “nedzīvu”. Kopā ar plakanumu tas dod dīvaina sastinguma, kokainības sajūtu. Var pat teikt, ka figūras ir skulpturālas, “mehāniskas”, androīdas. Tajās ir tā mistiskā sajūta, kas pavada vecu fotogrāfiju skatīšanos – liekas, ka toreiz, pagātnē, cilvēki bija uzbūvēti no citiem apjomiem, citām sejas izteiksmēm. Tie izjūtas kā sveši, mizerabli, mazliet smieklīgi, naivi un... skumji. Kristapa gleznoto figūru “nevarība” un “stūrainums” drīzāk rada asociācijas ar viduslaiku tēlniecību, ikonu figūrām, ne ar antīkā skaistuma ideāliem. Varbūt tā, īpatnā veidā, tiek apspēlēta arī 19. gadsimta beigu erotikas bilžu pasaule, kurā erotika bieži maskējās aiz antīko figūru “atļautā” kailuma.

Īstenībā jau sieviešu figūras gleznās nemaz nav kailas, bet tādā “pseidomierā” sastinguši veidojumi, amorfi un reizē kokaini, “nomazgātu” krāsu laukumi. Figūras ir pat mazliet pabaigas, un, man liekas, piepildītas ar īpašu iekšēju sāpīgumu, izmisumu, intravertumu.

Par kādu gan kaislīgumu te runāt? Vai erotiku? Vai gan par erotiku var nosaukt sievietes ķermeņa (cilvēciskas būtnes vispār) situāciju apkārtējo krāsu plakņu, zobratu, sviru agresīvā mehānismā? Vidē, kur “dekorācijās” valda “harmoniska” disharmonija. Pasaulē starp krāsu aktīvo faktūru enerģijām un monotonu plakņu stindzinošām masām. Šaubos. Drīzāk tā ir kāda izdzīvošanas stratēģija pagātnes arhetipiem (uz kuriem mēs it kā noskatāmies ar līdzjūtīgu, skumīgu, tādu kā pārākuma pilnu sajūtu) un arī... viena no garīgas izdzīvošanas metodēm mūsdienu situācijā. Saglabāt pozu, robustu un inertu “caurspīdīgumu” pretrunīgā Laika masā. Saglabāt klusu, naivu skaņu spalgu, trokšņainu “dekorāciju” vidū. Tā ir kā tieksme pēc savāda, sastinguša, metafiziska iekšēja miera.

Ja janvārī Kristapa Zariņa iepriekšējā izstādē “Sejas” Mūkusalas mākslas salonā cilvēka veidols bija kā dominējošs, arhitektoniski uzbūvēts instruments ar vientulīgu, mazliet robustu, mazliet griezīgu skaņu starp/virs to raksturojušām plaknēm (telpām), tad šeit situācija ir cita – cilvēks kā smalka, “nomazgāta” skaņa (krāsa) ielikta aktīvā krāsu, ritmu, faktūru orķestrējumā (rāmī).

 “Dekorācijas” ap figūrām daudzviet ir atklātas ekspresijas pilnas, tām ir aktīva, urdoša, brīžiem pat liekas, ka negatīva enerģija. Neraugoties uz košajām krāsām, it kā priecīgajiem, fakturētajiem krāsu “makaroniem” – viss kopums ap figūrām ir ass, griezīgs, saspriegots. Formu drāma, kas tur risinās, nav izklaide. Te tieši uz formu dzīvi būtu attiecināmi vārdi par “vardarbīgu kaislību” laiku sengrieķu eposos. Tā ir forma, kura nevilina, neglāsta, nemāna, neieaijā, bet “plēš” uztveri, ir opozīcijā pati sev un pati sevi “apēd”. Vide, kurai “iekšas nāk ārā”.

Triepieni vietumis burtiski robusti izcērt telpu. Tā ir tāda kā skulpturāla glezniecība. Daudz materiāla “cietības” un līdz ar to arī pretestības. Vietumis atkal krāsu klājums veido gludas, masīvas, sevī inertas, vienaldzīgas plaknes.

Un tas, ko citi saskata Kristapa darbos kā ironiju, humoru, manuprāt, drīzāk traktējama kā ķecerība, traģiska zobgalība, kariķējums, ļauns un izmisis smīns. Bet ne baidīšanās. Īstenībā tā ir skarba, atklāta saruna formu valodā par eksistences izmisumu un bailēm. Šajā ziņā – visu cieņu Kristapa drosmīgajai atklātībai.

Iepriekš aprakstītās formas kolīzijas rada darbu uztverē atbilstošas emocionālās kolīzijas. Zariņa darbi ir uztverei ne-ērti, provocējoši. Bet kas ir teicis, ka mākslai jābūt ērtai un patīkamai? Ka tā nevar izzināt mūsos mūs pašus ar izsvarotas disharmonijas, disonanses palīdzību. Kāpēc gan ne?

Starp citu – pārdomām. 1899. gadā, kad tika iespiestas Le Musee Secret ilustrācijas, Gogēns uzgleznoja “Divas Taiti sievietes”, kurā arī plakani, sastinguši gleznotās puskailu sieviešu figūras tika ievietotas tropiskās audzelības enerģijas dekorācijās, bet sešus gadus vēlāk parādījās Sezāna “Lielās peldētājas”. Protams, tām gleznām ir pavisam cita formu semantika, bet es tikai gribu pateikt, ka varbūt Kristapa māksla kaut kādā veidā pat vairāk pieder 19. un 20. gadsimta mijai nekā šodienai.

Var pieņemt vai noliegt to, ko savās gleznās dara Kristaps Zariņš, bet nevar noliegt izaicinošu konsekvenci runāt par šodienas pretrunām, izmantojot/saglabājot figurālās glezniecības stāstījuma tradīciju, t.i., runāt ar/caur cilvēka figūras situāciju krāsu attiecību pasaulē.

Kristaps Zariņš intervijās, mazliet pozējot, teic, ka viņam jau neesot tāda vienota rokraksta. Patiešām, viņa gleznas ārēji var būt pietiekami variablas, bet iekšēji, es uzskatu, tā tomēr ir monolīta garīgā pasaule ar savu domāšanas loģiku, vērtību sistēmu un attieksmi pret pasauli. Varbūt šis ir viņa paša iekšējais “slepenais muzejs”? Kas zina!

Tāda ir mana Kristapa radīto formu interpretācija. Kādam tā noteikti būs citādāka. Vēl kādam – pavisam cita. Tas ir normāli! Māksla taču ir personīgs notikums – vizuālo formu kustība un pārtapšana ikvienā no mums jaunās garīgās aktivitātēs. Un Kristapa Zariņa gleznas var uztvert arī vieglāk – kā smaidu par laikiem aizgājušajiem un esošajiem, kā karnevālu (pārtapšanu), kas nekad nebeidzas, kā prieku par ironiju, kas zina sev vērti.

Bet Danaīdas grieķu mitoloģijā joprojām ir 50 valdnieka Danaja meitas, kas kopā ar tēvu bēg uz Argu no saviem vajātājiem – brālēniem Ēģiptiādiem, kuri grib ar tām salaulāties. Padodoties pārspēkam, tēvs piekrīt meitu laulībai, bet izdala visām zobenus un liek tām kāzu naktī nogalināt savus guļošos vīrus. 49 meitas tā arī izdara. Tas notiek 775 gadus pirms Romas dibināšanas. Nu tās cieš mūžīgo sodu Aīda nāves valstībā, nepārtraukti nesot un lejot ūdeni caurā traukā. Par Danaīdām uzrakstītas daudz traģēdiju, bet Aristofāns uzrakstīja komēdiju. Tāpat jau ir arī ar to mākslu. Starp citu – “Danaīdas” ir viens no Kristapa Zariņa izstādes labākiem darbiem.

Materiāls tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

 

interesanti X - 04.04.2013 09:49
Zari'na motivaacijai neticu.
Mare Ž. - 02.04.2013 21:10
Pēdējā rindkopa izcila!!
Jūlijs Cēzars - 02.04.2013 14:09
Tīri ok recenzija!
students . - 02.04.2013 12:18
Jēga vienmēr apspriežama tādā apburošā nodarbē kā māksla, bet cepuri nost, izstāde laba
N N - 02.04.2013 11:26
jā, bet tomēr nesapratu kāda tam jēga? Kristaps būtu vienkārši fočenītes izstādījis.