Cik tad ilgi var līt?
Elīna Sproģe
20/03/2013
Foto: Katrīna Ģelze
Ievas Epneres personālizstāde “Telpas atmiņa” (Mindscapes) kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāma līdz 28. aprīlim
Attīrīt vecos spoguļus, aukstā ūdenī noskalot pārmantotas rotas un nomainīt ieplīsušas logu rūtis steidz arī tie, kas sev nepiedēvē māņticību. Nav šaubu, ka matērija uzsūc un uzkrāj enerģiju, dodot pamatu stāstiem par poltergeistu apsēstām mājām ar čīkstošiem grīdas dēļiem un gredzeniem, kas nolād nēsātāju ar likstām mūža garumā. Arī Ieva Epnere, kura kim? telpās drosmīgi izstādījusi savas ģimenes relikviju “Klejojošo muzikantu”, tā tēlam piedēvē ko vairāk par vienkārši dekoratīvu statueti sekcijas plauktā. Tā šķietami kalpo par piltuvi bērnības atmiņām, saglabājot skatītājam kā “ģimenei nepiederošajam” līdz galam neatklātu nozīmi. Bet sakumpušais koka vīrelis nav vienīgais noslēpums.
Galējībās starp Treisijas Eminas šokējošo atklātību un bezpersonisko lietu kārtības virzienu, Ieva Epnere nostājas tieši pa vidu – atklājot vairāk, bet vēl arvien par maz. Māksliniece atspoguļo savdabīgu savas līdzšinējās dzīves uzbūves modeli un harmonijas meklējumus – ieskicējot ciešo saikni ar ģimeni, atmiņu izteikto nozīmi, tieksmi uz personīgo izaugsmi garīgā un profesionālā ziņā.
HISK darbnīcas sienu reljefi un ainava, kura ik dienas bijusi skatāma aiz loga, piederētos foto albumam, kas otram var šķist tikpat butaforisks kā baznīcas arkveida logs, kurš sasaucas ar blakus telpā izdvesto Dies Irae! Dies illa. Te iezīmējas sakarību ķēde, kuru ietekmē veidojas dzīves karte, izceļot spilgtākās pieturvietas un neļaujot aizmirst nemitīgo laika ritumu. Burtiski norādot uz ikdienas klišeju – gaismas ausmu un rietu, kas pieprasa bezierunu pakļaušanos un izturību.
Lai gan izstādīto darbu kopsaucējs ir pati māksliniece, savā starpā tie sarunājas pavisam klusi. Jāteic, ka nosaukums Mindscapes ir trāpīgāks par latvisko “Telpas atmiņa”, jo kim? otrajā stāvā iekārtotās telpas noteikti attaisno centienus ienest jaunu enerģiju, bet neatspoguļo nozīmīgumu, ar kādu izstādes pieteikumā runāts par konkrētās vides izvēli – tieši šo ēku un šo izstāžu zāli kā ko specifisku ekspozīcijai.
Tikpat personīga kā ceļojums uz Ņižņijnovgorodu, meklējot dzimtas saknes, acīmredzami bijusi arī brauciena laikā sastaptā sakrālā vide, kura nu ieņēmusi ievērojamu lomu mākslinieces emocionālajā telpā. Tomēr teju avangardiskais, netradicionāli kadrētais dziedājums videodarbā Dies Irae! Dies illa, pats par sevi ārkārtīgi intriģējošs, ir it kā “pieskavots” pie kautrīgās vitrāžas, kura ilustratīvi rotā pretējo sienu. Par apskaidrību, kuru šeit nav iespējams iegūt, šķiet nojauš arī tūristu grupas omulīgās dāmas izstādes titulfotogrāfijā. Viņas zina, ka laiks (kā videodarbā “Astoņi”) ir tikpat nepielūdzams kā saldējums, kurš, saulē kūstot, neveldzē kāri pēc atvēsinājuma un padara pirkstus lipīgus. Kūst arī gaismas zīmējums, savā nodabā rotaļādamies atspīdumā uz baltās sienas, kas ir tikpat cilpveidīgs kā pārdomās ieslīgusī Stefānija, mānīgi rotējot fotouzņēmumos – arī tie ir daļa no noslēpuma, kuru mums šīs izstādes ietvaros ir atklājusi māksliniece. Vienīgi – vai tas vēl kādam, neskaitot autori, būs nozīmīgāks par to, “cik ilgi vēl līs”.
Materiāls tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
