Foto

Trešais sējums izrādījās labākais

Sergejs Hačaturovs
12/02/2013

Foto: Sergejs Hačaturovs

Olga Tobreluts “Jaunā mitoloģija”
Maskavas Modernās mākslas muzejs, Maskava
Līdz 24. februārim, 2013 

Līdz 24. februārim Maskavas Modernās mākslas muzeja filiālē Jermolajeva šķērsielā 17 atvērta sadarbībā ar galeriju “Triumfs” gatavotā Sanktpēterburgas skolas klasiķes Olgas Tobreluts ekspozīcija “Jaunā mitoloģija”. Kurators – mediju mākslas speciālists, Krievijas itālis Antonio Džeuza.

Jāatzīst, ka Olgas Tobreluts  izstādi gaidīju vienlaikus ar cerību un satraukumu. Ļoti labi atceros 2011. gada novembrī Jekaterinas fondā notikušo programmu “Jaunā Akadēmija. Sanktpēterburga”. Protams, arī tajā piedalījās Olgas darbi. Tā izstāde bija tāds kā astoņdesmitajos gados Timura Novikova dibinātās Jaunās Daiļo mākslu akadēmijas līderu radošā darba sagremojums. Godīgi sakot, ekspozīcija radīja iespaidu, ka “Lielajā Mākslā pilnā nopietnībā” Jaunās akadēmijas adepti un īpaši viņu hronisti ir nedaudz aizrāvušies.

Jaunās akadēmijas pārstāvju pozīcija sākotnēji bija radikāla. Visu astoņdesmito gadu gaitā Timurs Novikovs taču sludināja neoekspresiosma, atdzimušā modernistiskā “jaunā viļņa” principus. Tomēr, nojaušot, ka līdz ar padomju sistēmas sabrukumu modernisms kļūs par meinstrīmu, Timurs Petrovičs kā īsts mākslinieks devās pret straumi un deklaratīvi reabilitēja Sanktpēterburgai (pēc daudziem “ļeņingradisma” gadiem savu īsto vārdu atguvušajai) tieši deviņdesmito gadu sākumā svarīgo atdzimušās klasikas un skaistuma idejas būtību. Jau par vēsturi kļuvusī 2011. gada izstāde Jekaterinas fondā pilnīgi un neatgriezeniski pārliecināja, ka arī klasikas tēmu jaunie akadēmiķi izprot, samērojot ar modernisma un postmodernisma paradigmām. Tas, ko viņi radīja, lielā mērā kļuva par Klasikas Spēles manifestu, aptuvenas un simulatīvas glezniecības apoloģiju. Visveiksmīgākie izrādījās tieši tie darbi, kuros klasiskā māksla bija ar aci aptaustāma caur modernisma vizuālajiem traucējumiem; tie, kuros distance attiecībā pret klasikas kanonu un nespēja tam tuvoties bija saskatīta ar maigu melanholiju. Šos darbus lieliski komentē Jekaterinas Andrejevas frāze, kas noslēdz šīs izstādes kataloga labāko rakstu: “Ideālā patiesums nav izsakāms, bet nav arī nemaināms.” Bet, kā mēs to vēlāk redzēsim Olgas Tobreluts jaunrades piemērā, būtībā šī frāze ir vismodernistiskākās, visabstraktākās mākslas devīze.  


Olga – galvenā dieviete viņas pašas radītajā panteonā 

Ar modernisma un vienlaikus arī postmodernisma mākslas paradigmu jauno akadēmiķu mākslu saista pētījuma teleoloģiskais uzstādījums, pateicoties viņu radītiem mākslas valodas robežu, kā arī integrācijas iespēju opusiem tā jaunajās tehnoloģijās. Stingri ņemot (kas formulēts ne vienu reizi vien), Sanktpēterburgas neokadēmisms un Maskavas konceptuālisms ir asinsradinieki, par ienaidniekiem tos padara tie – par kaut kādām nereālām plastiskām Jaunās akadēmijas dalībnieku darbu kvalitātēm aizgrābti runājošie, pareizu menedžmenta un PR stratēģiju izstrādājušie kuratori un kritiķi.


Neomanierisma gleznas “Gladiators” fragments. 2006

Tieši Olgas Tobreluts jaunā izstāde interesantā veidā maina robežu un barjeru konfigurāciju starp modernisma un neoakadēmisma tēmām. Par ekspozīcijas galveno varoni, kā jau bija vēstīts, kļūst jaunā mitoloģija. Šī jaunā mitoloģija kā grezns zieds plaukst līdzās klasiskajai mitoloģijai, sižetiem par antīko autoru tēmu, viņu sacerējumu versijām simbolisma laikmeta dzejnieku un rakstnieku darbos ar senlaicīgu gleznu un skulptūru ikonogrāfiju. Pati izstāde, kas izvietojusies Jermolajeva šķērsielā, līdzinās episkai teiksmai trīs sējumos. Man šie trīs sējumi ir Tobreluts kundzes jaunrades trīs periodi: 1) 80. beigas – 90. gadu pirmā puse; 2) 90. gadu otrā puse – divtūkstošo pirmā puse; 3) divtūkstošo otrā puse un līdz šai dienai. Manuprāt, tas ir paradoksāli, ka interesantāks, negaidītus, laimīgus sižeta pagriezienus sološāks ir izdevies trešais, tikko “iznākušais” sējums, kuru veido divtūkstošo gadu beigu un millenium pirmās desmitgades darbi.


Vernisāžas apmeklētāji dažbrīd atgādināja no rāmjiem izkāpušus mākslinieces varoņus 

Vizuālajiem efektiem bagātās mitoloģijas apskati labāk sākt ar muzeja augšējo, piekto stāvu. Tajā apkopoti mākslinieces jaunrades pirmo desmitgažu darbi. Šī sadaļa saucas “Eksperimenti”. Interesanti, ka paši agrīnākie Tobreluts gleznieciskie audekli (1989. gads) ir tīri modernistiska abstrakcija, tāds kā uzticības apliecinājums Klē un vēlīnajam Kandinskim. Šajās zālēs atklāta Olgas Tobreluts personīgā stila attīstības laboratorija. Kā jau tas bija gaidāms, vispirms bija performaču – dzīvu bilžu filmās pārtapušu izrāžu  fotodokumentācija. 

Ļoti stilīgi izskatās fotosvītas “Saules Dievs” un “Violetie putni”. Jau tālaika darbos saskatāms, ka Tobreluts apbur jaunās tehnoloģijas, iespēja reālo telpu pārcelt nosacītajā. 90. gadu sākumā parādās “Modeļi” – datora ciparu tehnikā veidota antīkā skulptūra, kuru Olga atdzīvina, atceroties māksliniekus romantiķus un iepriekš paredzot “Ledus laikmeta” tipa moderno animāciju. Interesanti ir 1993. gada eksperimenti “Impērijas atspoguļojumi”ar Sudraba laikmeta foto stilizācijām. Tajās neaprakstāmā daiļumā piedalās arī pati māksliniece. 1995. gada “Hērakla varoņdarbos” varonis – pasaules bodibildinga čempions datorpasaulē  ievietots tik veikli, ka neviļus nāk prātā tajā laikā dzimstošā 3D kino ēra. Olga ar lielu sparu un iedvesmu eksperimentēja ar iespējām visiem vecās tēmas ietērpt jaunā imidžā.


Olga Tobreluts. Modernizācija. Triptiha daļa. 2002. Pigmenta druka uz arhīva papīra 

Eksperimentu periodam ir savi neapstrīdami šedevri. Ar to vispirms domāju 1995. gada projektu “Zelta ēzelis”. Tas ir vesels dzīvu bilžu teātris, kura ideja pieder Jekaterinai Andrejevai, bet realizācija – visiem neoakadēmisma adeptiem ar Olgu Tobreluts un jauno modelētāju Konstantīnu Gončarovu priekšgalā. Pamatā – Apuleja romāns, fokusā – viņa izstāstītais Amūra un Psihejas stāsts. Dzīvās bildes kļuvušas par brīnumainām grāmatas ilustrācijām. Tās vienkārši apbur ar savu smalki izprasto paseismu un tādu absolūtu maigumu un vaļsirdīgu līdzdalību Sanktpēterburgas bohēmas iestudējumā: ļaudīm tie ir itin kā atnācēji no tālām planētām, bet tik tuvi un vajadzīgi.

Tādā uztverē, ko var apzīmēt ar Rolāna Barta terminu punctum, liela nozīme bija galvenā varoņa Lucija atveidotāja, vienlaikus visu brīnišķīgo kostīmu autora, priekšlaicīgi aizgājušā Konstantīna Gončarova izvēlei.


Sērijas “Zelta ēzelis” fotoattēls. 1995. Ēzelis un Matrona. Konstantīns Gončarovs un Jekaterina Andrejeva 

No 90. gadu otrās puses līdz 2005. un 2006. gadam par vienu no interesantākajām tēmām Olgas Tobreluts daiļradē kļūst tā, ko varētu nodēvēt tāpat, kā saucas viena no izstādes sadaļām – ģimene. Šajā ģimenē nonāk antīkās pasaules varoņi, Henrika Ibsena drāmas “Juliāns Atkritējs” tēls, kura personā Olga pamatoti saskata Bavārijas Ludviga iezīmes. Fotoattēli par tēmu “Ķeizars un Galilietis” – mēģinājums tuvoties arhetipiem Skaistums un Patiesība, Estētika un Ētika, Kritušie un Atdzimušie Olimpa dievi. Tie visi ir neoakadēmismam tuvi, ģimeniski jautājumi. Tālab arī šī sērija nokļuva sadaļā “Ģimene”. 


Izstādes zālēs

Tomēr par galveno šīs sadaļas darbu uzskatu 2000. gadā radīto sēriju “Ģimenes portrets”. Uz lieliem audekliem uzdrukāti krāsaini portreti no Olgas ģimenes fotogrāfijām. Tie izsauc patiesi smeldzīgu sajūtu, jo ir vērsti uz paaudžu personisko dzīvi un ģenētisko atmiņu. Sarunā Olga pastāstīja par sērijas ideju. Katrs portrets reprezentē sava laikmeta stilu. Vecvectēvs, vecvecmamma – modernismu; vecmāmiņa, vectēvs – varonīgo sirreālismu, mamma un tētis – neoreālisma atkusni, pati māksliniece ar vīru iedzīvojusies jau neoakadēmiskajā periodā. Viņu portreti stilizēti Renesanses glezniecības garā. Asprātīgais un godīgām emocijām dāsnais projekts piedāvā skatītājam paspēlēties pagājušo gadu laikmetu noskaņās.

Pavisam jaunie darbi sajūsmina ar to, ka tajos Olga pašaizliedzīgi noraida tehnoloģiju diktātu, atgriežas pie  tā, kas izsenis tiek apzīmēts ar terminiem “meistarība”, virtuozitāte”, “kvalitāte”. Viņas darbi arvien vairāk attālinās no fotogrāfijas prioritātēm un vēl vairāk tuvinās labai glezniecībai. Nevar nepiekrist Arkādijam Ipolitovam, kurš uzsver sekojošo: “...māksliniece pirmām kārtām atsaucas uz Činkvečento, Pontormo un Pordenone... Vairākus gadus viņa veltīja milzīgajam audeklam “Suņu un kailo cīņa”, kas veidots itāļu Renesanses iespaidā.”


2011. gada septiņdaļīgais gleznieciskais poliptihs “Augšāmcelšanās” radīts abstraktā stilā un, pēc mākslinieces vārdiem, ir anamorfoze

Vernisāžā māksliniece sacīja, ka šīs gleznas, kas piemin Džulio Romano un Polaiollo, kompozīcija veidota pēc zelta griezuma likuma, kas noteica kompozīcijas stingro konstruktīvo karkasu. It kā tie paši varoņi, tomēr to uztverē kaut kas ir mainījies. Mazinās sajūta, ka tev darīšana ar dižmanīga kempa variantu, kura  patiesīgums ir simulatīvā un demonstratīvā pārpilnībā. Arvien spēcīgāka un noturīgāka ir doma par tā stila, kas sekoja Renesansei, izmainījās tās prioritātes un izveda uz skatuves neirozes, psihozes, kompleksus, fobijas un citas dzīvas personības ciešanas, jaunu redakciju. Runa ir par manierismu

Pēc Renesanses māksliniekiem 16. gadsimta manieristi bija patiesi modernisti: deformēja pareizo pasaules ainu tā dēļ, ko izcilais 20. gadsimta mākslas zinātnieks Makss Dvoržaks nosauca par virtuozu artistismu un jaunām formālām abstrakcijām. Tas ir brīnišķīgi, ka izstēde noslēdzas daudzdaļīgām gleznām “Pieta” un “Augšāmcelšanās”. It kā nakts tumsā radīto, mākslas negatīvam līdzīgo Pontormo “Pietu” nomaina “Augšāmcelšanās” tīrā abstrakcija: starojoša, gaiša un fantastiski skaista. Tad arī atmiņā nāk Jekaterinas Andrejevas vārdi. Domu par patiesi ideālo pati Olga Tobreluts formulēja savas gleznas “Augšāmcelšanās” komentāros par abstrakcijas mākslu. Abstraktās mākslas vēsture,” uzskata O. Tobreluts, “ir “neizsakāmā izteikšanas” problēmas atspoguļojuma, tradicionāli reliģiozās pasaules nozīmju un pamatu izteikšanas metodes vēsture. “Augšāmcelšanās” ir dižens brīnums, kas nav pieejams mūsu saprātam, tādēļ ne par kādu reālismu un pat neoklasiku nevar būt runa. Abstrakcija ir tas ceļš, kas saskaņā ar viduslaiku teologu uzskatu, palīdzēs “patiesību izteikt, to noklusējot un apslēpjot parādīt.”

Iespējams, pateicoties Olgai Tobreluts, abstrakcija un secīgi arī modernisms kļuvuši par neoklasikas, neoakadēmisma pilntiesīgiem sabiedrotajiem neomodernisma teritorijā. 

Jermolajeva šķērsiela 17
Maskava, Krievija
www.mmoma.ru