Fjodora Tolstoja darba fragments. 1818

Zem animētā taureņa spārna 2

Olga Abramova no Maskavas
06/02/2012 

Klusā daba. Metamorfozes. Klasikas un mūsdienu dialogs
Valsts Tretjakova galerija, Maskava
Līdz 24. februārim, 2013

Izstāde Tretjakova galerijā veidota rūpīgi un ar mīlestību, bet iecerēta un nosaukta pretenciozi un daudznozīmīgi. Būtībā šeit lieliski pārstāvēta krievu klusās dabas vēsture – no 18. gadsimta pirmās puses līdz 21. gadsimta pirmajiem gadiem – kopā ar nelielu skaitu 20. gadsimta pēdējā ceturkšņa mākslas priekšmetiem, kas nedaudz vienveidīgi, tomēr vietām visai asprātīgi saskaņojas ar vēsturiskiem objektiem. Sarunā par tēlotājmākslas plastiskās un konceptuālās attīstības metamorfozēm klusās dabas žanra ietvaros Serova, Vrubeļa, Gončarovas, Larionova, Šagāla, Maļeviča un citu spožu meistaru darbi spēj iekļauties tikpat veiksmīgi kā provinces gleznotājs, iluzionists un fotogrāfs no Harkovas Valentīns Nikolajevs Vološinovs – gandrīz vienīgais dialoga dalībnieks, kurš pārstāv 19. un 20. gadsimtu miju. 


Arkādijs Ippolitovs Volkovs. Klusā daba ar pudelēm. 19. gadsimts

Tāda pieeja liek atcerēties izdaudzināto matemātiķa Anatolija Fomenko “Jauno hronoloģiju”, kurā vēstures veidošanā tiek izmantoti tikai izdevīgi fakti, bet viss, kas neiekļaujas iedomātajā secībā, bez jebkādas nožēlas tiek atmests. Tiesa, visus šos apsvērumus ir jēga uz laiku nobīdīt malā brīdī, kad caur augsto aili, kas dekorēta ar Ivana Firsova 1754. gadā veidoto kluso dabu (virs durvīm) nonākam izstādē, lai godam novērtētu tajā eksponētos darbus. 

Ekspozīcija iekārtota diezgan kaprīzi, atbilstoši nosaukumam. Stendi apliec zāli pa perimetru, salauž tās ģeometriju, veidojot atsevišķas nelielas telpas un palielinot ekspozīcijas telpu. Vietas vajag daudz – apmēram divsimt gleznu, grafikas lapu, dekoratīvi lietišķās mākslas paraugu un pat sadzīves priekšmetu atvesti šurp no septiņpadsmit Maskavas, Sanktpēterburgas, Baltkrievijas, Ukrainas muzejiem un privātām kolekcijām. Stendu aleja zāles centrā ir vecā un jaunā nosacītās satikšanās vieta.


Viktors Pivovarovs. Iedzeramais un uzkodas. 2001

Neveltot daudz uzmanības hronoloģijai, ekspozīcija parāda krievu klusās dabas žanra  dažādu veidu tapšanas procesu. Klusā daba kopā ar lielu skaitu citu izšķirošu jauninājumu kā patstāvīga tēlotājmākslas sadaļa Krievijā radās Pētera I laikā un kopš tā laika attīstījās Eiropas tradīcijas gultnē. Ar pusgadsimta novēlošanos krievu mākslā parādījās klusās dabas klasiskie tipi, kas sāka veidoties jau baroka laikmetā. “Ziedi un augļi”un “maltītes”, “figurālie apmāni”, “klusā daba portretos un žanra gleznās” un, protams, Vanitas un Memento mori – tā saistībā ar tradicionālo klasifikāciju nosauktas raritātēm bagātās izstādes sadaļas. Iekārtotājiem ir izdevies savākt maz vai pat līdz šim nekad neizstādītus darbus. Retie krievu nezināmu autoru Vanitas, kuru galvenais atribūts tradicionāli ir cilvēka galvaskauss, ir alegoriskas klusās dabas, kas atgādina par dzīves straujo ritumu, baudu veltīgumu un nāves neizbēgamību, atklāj krievu klusās dabas vēsturisko tradīciju un arī izstādes ekspozīciju.

Ar Pētera I vārdu saistīti visdažādākie eksponāti – mākslinieces un zinātnieces Marijas Sibillas Merianas slavenā atlasa “Surinamas kukaiņu metamorfozes” (1700–1702) ilustrāciju oriģināli. Smalkos akvareļus uz pergamenta Pēteris I ieraudzīja Amsterdamā un atveda uz Sanktpēterburgu. To klātbūtne krievu klusās dabas izstādē vēlreiz uzsver krievu mākslas saikni ar Eiropas paraugiem. 


Fjodors Tolstojs. Sarkanās un baltās jāņogas. 1818

No Pētera I kolekcijas ir arī 18. gadsimta holandiešu grieztās grāmatas, kas ir muižas viesu izklaidēšanai domāto izgriezto figūru tiešās radinieces un tagad glabājas Ostankinas un Kuskovas muzejos. Neskaitāmās izgrieztās klusās dabas ir viens no iemīļotajiem klusās dabas tipiem krievu tradīcijā. Grigorijs Teplovs un Pjotrs Bogomolovs ar viņu retajām 18. gadsimta 30. un 40. gadu “kabinetu klusajām dabām”  un pat slavenais grāfs Fjodors Tolstojs, kuram veltīta atsevišķa ekspozīcijas mini-zāle, centās skatītājam sajaukt galvu un likt noticēt, ka viņa priekšā ir pati lieta nevis tās attēls.

Īpaši plaša ir tradicionāli iecienītā kluso dabu tipa “Ziedi un augļi” sadaļa, tajā mirdz augļi un krāšņas buķetes un ir pārstāvēts vēl vienu izstāžu beneficiants – akadēmiķis Ivans Hruckis.


Boriss Tureckis. Burkas. 1974–75

Lieliski, ka izstāde ar daudzveidīgu tēlotājmākslas materiālu piepildījusi krievu klusās dabas agrīno periodu, kas parasti tika uzskatīts par trūcīgu un pārstāvēts ar nelielu paraugu skaitu (pašas Tretjakova galerija ekspozīcijā ir tikai trīs šī perioda klusās dabas). Šī aizkustinošā, nopietnā, nereti diletantiskā un provinciālā māksla dod brīnišķīgu iespēju aizdomāties par mākslas valodu, laika vērtībām un apziņas stāvokļiem.  
Bet tā vietā mūs aicina uz nedrošo tiltiņu no vecās 18. gadsimta mākslas uz visjaunākā laika, 21. gadsimta mākslu. Mums piedāvā “savienot mākslas darbus un veidot pārus”, jo pēc Valsts Tretjakova galerijas ģenerāldirektora ekspozīciju un izstāžu jautājumos A. Vorobjova domām, “klusās dabas attīstībā 20. gadsimtā ir bijis liels pārtraukums”. Piedāvātie pāri veidoti pēc viena šablona. Nezināma 19. gadsimta mākslinieka “Klusā daba ar siļķi” saskaņota ar Viktora Pivovarova “Iedzeramo un uzkodām”, anonīma klusā daba ar vara katlu veido pāri ar Borisa Turecka no konservu bundžām veidoto asamblāžu, bet Igora Makareviča konceptuālā projekta Buratīno koka galvasskauss acīm redzami aicināts veidot dialogu ar visiem agrīnajiem krievu Vanitas. Tātad, ja agrīnajā klusajā dabā iekļauts, piemēram, burkāna attēls, viņam itin viegli atrodas mūsdienu mākslas pāris, kā tas noticis ar slaveno Iļjas Kabakova “Burkānu”.


Igors Makarevičs. Buratīno galva. 2002

Sarežģīta intelektuālā žanra, kas 18. un 19. gadsimtu laikā no lietišķo un skolniecisko uzdevumu risināšanas pilnveidojās būtisku mākslas problēmu virzienā, attīstības vēsture atkāpusies tālākā plānā vētrainas mijiedarbības ar publiku rezultātā, un publikai Tretjakova galerija savos pēdējā laika projektos velta daudz spēku un uzmanības. Viss skatītājiem – gan piemīlīga, pat nedaudz sīkpilsoniska atmosfēra, kultūras programma, bērnu grāmatas, kopīgas akcijas. Un kā apoteoze – šķebinoši skaista animācija, kurā galvanizēts tauriņš pārlido kosmisku bezdibeni no gleznas uz gleznu. Tas viss ir lieliski, noderīgi, vajadzīgi. Žēl tikai, ka šajā projektā no tamlīdzīgas aktivitātes visvairāk cieš mūsdienu mākslinieki. Pārstāvēti ar darbiem, kas izrauti no konteksta, viņi bieži vien izskatās pēc tādiem pašiem mīlīgiem provinciāļiem kā vairums ekspozīcijas kaimiņu. Diez vai Kabakovs, Pivovarovs, Peperšteins un citi ir to pelnījuši.

Jūlijs Cēzars - 08.02.2013 09:33
Piekrītu Paulam B.
Pauls B. - 06.02.2013 14:45
Šitas man maķenīt atgādina LNMM izstādes... tās, kur darbi tiek grupēti zem koncepcijas "kaķi" vai "puķes", vai "zelts". Īsti nekad nesaprotu, kam tas viss?