Nekatrais autentiskums
Rihards Bražinskis
31/01/2013
Foto: Katrīna Ģelze
Grupas izstāde “Neļaušanās” kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāma līdz 3. martam
Mēs katrs droši vien kādreiz esam sajutušies ļoti komfortabli vienatnē paši ar sevi – taču ne pārāk komfortabli kādā citā vidē. Par privātā un publiskā spīlēšanos lielā mērā arī ir mākslas zinātnieces Ilianas Veinbergas kūrētā grupas izstāde “Neļaušanās” kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Neļaušanās būtu skaidrojama kā angst jeb iekšējais spriegums nekatrā stāvoklī, esot reizē pasīvi-aktīvam un aktīvi-pasīvam, proti, izstādē pārstāvētie darbi nav nedz politisks žests vai sociāla kritika, taču tie nav arī dziļi subjektīvas impresijas – tie tomēr reflektē par mūs visus vienojošu realitāti un ir kaut kādā mērā beznosacījuma entropiski. Tāpat “Neļaušanās” apspēlē mākslas elites fantāzijas alternatīvu jeb mākslas subkultūru (par tās izteicēju izvēloties tā saucamus provokatīvus, subversīvus/transgresīvus un neglītus darbus), kas neiederas ierastajās vizuālās mākslas pasniegšanas manierēs un rituālos. Un tāpat arī “Neļaušanās” neizvēlas pretējo pusi – izgāztas sienas, piedirstus stūrus un tamlīdzīgi, jo arī tas būtu ierasts un noteikts reprezentācijas paņēmiens. Neļaušanās iet mazliet viltīgāku ceļu. Pirmkārt, piedāvājot darbus izstāžu telpā, tādējādi ar balto sienu izcēluma un pasargājošo spēku normalizējot tos un samazinot to kacinošo potenciālu līdz minimumam. Tādējādi arī tiek radīta institūcijas kritika no pašas institūcijas puses. Otrkārt, izstāde iekārtota visai īpatnēji – pirmā zāles telpa atdalīta ar presētu skaidu plākšņu sienu, raisot vēlmi sagaidīt kādu mākslu aiz tās, bet visi pieci darbi ir “iemīcīti” otrajā telpā.
Grita Hahmeistere
Vislabāk izstādes koncepciju pauž tās vienīgā ārzemju dalībniece, vairākas reizes apbalvotā un vāciski runājošajā planētas daļā labi zināmā Grita Hahmeistere un jaunā māksliniece Margrieta Dreiblate. Gritas darbu kopums “Šodien bez interneta” sastāv no zīmējumiem (ar flomāsteriem, zīmuli un pasteļkrītiņiem), fotogrāfijām, datorizdrukām, kserokopijām un manipulētiem žurnālu izgriezumiem. Tie izkārtoti apskatei visai neērtos augstumos, haotiski sakarīgi kā plakāti pusaudža istabā un visjutekliskāk izteic sevis un pasaules izjūtu. Autores darbi visai loģiski ierakstās mūsdienu gender un queer estētikā, kā arī labi prezentē Berlīnes trash stiliņu. Infantīli perversajos attēlos redzamais hermafrodītisms, biseksualitāte, homoseksualitāte un seksualitāte kopumā rosina interpretēt “Šodienu bez interneta” (rakstot recenziju man uz brīdi arī pazuda internets), piemēram, kā sevis izpētes brīdi. Tāpat arī internets lielākoties tiek izmantots pornogrāfijas zvejošanai, tad nu “Diena bez interneta” ir labākais brīdis, lai pašam uzņemtu savu porno. Savukārt autores pašportreti, kuros viņa redzama bez kosmētikas, rada visai riebīgu efektu, lai gan tie demonstrē ko gluži vienkārši patiesu. Gritas darbi ir par identitāti – par būšanu sev un būšanu citiem.
Margrietas Dreiblates veikums savukārt ir popsīgāks – tie ir komiksa veida strēlēs pie sienas izkārtoti pārzīmēti ķēmīgi zīmējumi jauktā tehnikā, kas sākotnēji radīti programmā Paint un publicēti Margrietas facebook lapā. Šie darbi pauž izteiktu pašmāju Kodek brandžas estētiku, pie kā Dreiblate ir piederoša. Zīmējumos figurē tādi tēli un situācijas kā urļiku pasiģelkas, “vērmanītī piesalis ekshibicionists, uzbudinoties no vernisāža lauvām”, muskuļotas Ziemeļkorejas dejotājas, Sega spēlēšana, visdažādākas references (Coke, H&M, svastikas) un tādi kompleksāki izgudrojumi kā, piemēram, vīrs Wu-Tang Clan džemperī, kurš izmet bērniņu Baby Box, ar nosaukumu Don’t give a fuck. Arī bildīšu nosaukumi ir stilīgu chat teikumu veidā – “Otrdienas vakary, kad mamma goes takas’ spa”, “Rīti ’n vakari Āģītī”, “Tenx maniem draugiem par vertigu info daily. Tenx :*” utt.
Ivars Grāvlejs
Starp Gritas un Dreiblates darbiem atrodas pašmāju vizuālā huligāna Ivara Grāvleja darbs “Nelegāls bizness” jeb ierāmētas pašdarinātas nozīmītes (kuras, starp citu, iespējams arī iegādāties – jautāt dežurantei) ar tirgus preču, produktu reklāmu, gaļas izstrādājumu, dzīvnieciņu, benčiku, “Maximas” iksiņu, pirkuma čeku un citu kolāžveidīgu asprātību attēliem, kā arī video kompilācijas darbs “Vēstījums bez adresāta”, kā materiāls iegūts no elektropreču veikalu datoriem, un tajā redzami bērni, kuri kameras priekšā uzvedas kā pie spoguļa; izturas kā guļamistabā, lai gan ir publiskā vietā un spontāni performē, mēdās, rāda fakucīšus, izsaka aklus zaimus un bezmērķīgus seksuālus apvainojumus. Efektu pastiprina subtitri krievu valodā. Sev nezinot, šie zēni ir kļuvuši par sastāvdaļu tādai mākslai, kādu paši noteikti neuzskatītu par mākslu.
Šāda stila darbi izvēlēti to autentiskuma dēļ, respektīvi, tālab, ka tie gandrīz burtiski izaug no realitātes kā dzīva kultūra, un to autoriem šādas izpausmes ir viņu dzīvesveids. Taču tā ir tikai puspatiesība, jo, lai vai cik ļoti ikdienišķi viņi šīs prakses nepiekoptu (līdzīgi kā, piemēram, Gilberts un Džordžs, kuri atsakās nodalīt savu mākslu no savas dzīves, uzskatot, ka viss, ko viņi dara, ir māksla), šīs izpausmes tomēr ir viņu piedūriens – līdz ar ko daļēja lomu spēle tomēr pastāv. Turklāt vēl darbos novērojama tāda nepierādāmāka lieta kā autoru mentālas pārākuma izjūtas demonstrēšana un tīksmināšanās (kaut vai sevis pašu priekšā) pār to neprasmīgumu, bezgaumību, intelektuālo invaliditāti, morālo daunismu un low life kroplībām, ko viņi savos darbos imitē un reproducē. Taču “Neļaušanās” ņem vērā arī mākslinieka intences jautājumu. Galvenokārt, šos darbus aplūkojot, gribas ķiķināt par to, ka redzamais kādā citā sociumā varētu būt domāts nopietni. Un vēl šādi darbi klaji apliecina zaudēto Andrejsalas kultūras mikrofloru, kas iemiesoja mūsdienu Rīgas/Latvijas jauniešu mākslas estētiku, kas tajā pat laikā lielā koncentrācijā novērojamas, piemēram, festivālā Survival Kit.
Maija Kurševa sadarbībā ar Lilitu Bauģi un Velgu Vītolu
Maijas Kurševas zīmējums šajā izstādē ar divu tekstilmākslas studenšu, Lilitas Bauģes un Velgas Vītolas, palīdzību teju kamuflažēts mīlīgā tepiķī “Misters Burkāns”, savā veidā burkānu padarot pieņemamu. Tāpat arī šajā darbā spēkojas divas atšķirīgas tehnikas. Savukārt karikatūrista un datorspēļu autora Ernesta Kļaviņa darbi “Koki” un “Ogotāja” tikai šķietami krīt ārā no izstādes. Tajos attēloti nosaukumiem atbilstoši motīvi uz caurspīdīga, gofrēta plastikāta jeb ogļšķiedras, kas ļauj gleznot uz abām pusēm. Šāds paņēmiens bija aplūkojama jau Ernesta personālizstādē “Garenās piles” aizvadītā gada pavasarī klubā “Nabaklab”. Ernesta Kļaviņa burvība slēpjas tajā, ka par spīta savai viedajai personībai un ģimenes fonam viņš tomēr izvēlas izpausties mākslinieciski naivi, turklāt bez īpašas eksponēšanās ambīcijas. Ernests Kļaviņš “Neļaušanos” apliecina visfiligrānākajā – intravertajā – veidā.
Par izstādes sesto darbu būtu uzskatāms tās apraksts uz sienas, kas vēršas pret ierasto izstāžu anotāciju veidošanu, proti, paziņojot, ka primitīvie teksti aizvaino izglītotu apmeklētāju. “Neļaušānās” apraksts ir apzināti sarežģīts, samudžināts un slēpj arī vienu triku – tekstā paustas Herberta Markūzes, Mārtina Heidegera un citu domātāju idejas bez atsauces uz autoriem, kas lieliski pierāda, ka cilvēki vairāk lasa vārdus nevis idejas. Šis teksts atsavina birkas, jo bez atsaucēm tas nešķiet tik kruts kā ar tām.
“Neļaušanās” tā vien uzprasās, lai tajā būtu ticis iekļauts arī kāds nemākslinieka darbs. Lielisks kandidāts būtu bijis jaunās ierakstu izdevniecības Shecock Barracuda saimnieks Andrejs Zālītis, kurš ir absolūti cauraudzis savos stiķos un varbūt nemaz tik ļoti pat nedomā mākslas kategorijās. Maskējoties zem segvārdiem, viņš ikdienā nemitīgi lieto sociālos tīklus, tajos straumējot sevis izvēlēto estētisko dvēseles kanalizāciju, veido modes blogu un arī ar draugiem un paziņām komunicē noteiktos kodos, līdz ar to rīkojoties tikpat autentiski, tikai nekategorizējoties kā mākslinieks, jo nav studējis un nestudē mākslu.
“Neļaušanās” piedāvā pārrāvuma sajūtu, jēgas sabiezējumus, kas var attīstīties un var arī izšķīst, kā arī uzdod jautājumu: kādēļ šāda satura materiāli vienam šķiet kas pilnīgi normāls, bet citam – absolūti nepieņemams? Tomēr nav vērts žagoties, ka izstāde atstāj mazuma piegaršu, jo tās uzstādījums ir būt “tizlai” un nepabeigtai. “Neļaušanās” pamatā ir tāds pats princips kā Ilianas Veinbergas darbam “Jo tie pēdējie būs tie pirmie”, kas bija redzams kim? iepriekšējā izstādē “Iekšpuse un Ārpuse” – priekšmetiski iemiesots, daudzslāņains teorētisku pārspriedumu akords.
