Uzzīmēt apli 4

Anna Iltnere
28/01/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

Ēriks Apaļais “Vārdi”
Kim? laikmetīgās mākslas centrs, Rīga
25. janvāris – 3. marts, 2013

Pirms neilga laika Youtube vietnē skatījos video, kurā iemūžināta Apollo 16 misija uz Mēness virsmas 1972. gadā. Raudzījos uz piķa melno fonu un prātā virpināju stindzinošo domu, ka astronauts pie debesīm mēnesi neredz, jo pats pa to staigā. Ko tādu visdrīzāk nemaz nevar atstāstīt. Pieredzētajam piemeklētie vārdi spiestu kā maza izmēra kurpes. Piķa melnums glūn arī no trim Ērika Apaļā gleznām personālizstādē “Vārdi” kim? Laikmetīgās mākslas centra apakšstāva zālē. Pavisam kopā tie ir desmit ļoti dažāda izmēra audekli, kas tapuši pēdējo gadu laikā. Un jau pieminētajos trīs ir uzburta kosmosa pekle ar planētu aprisēm un sniegavīru. Mākslinieks ir sarakstījis arī eseju, kuru nodrukātu var paņemt no izstādes, ziedojumos samaksājot simbolisku latu. Esejā viņš atklāj, ka attēlots ir autobiogrāfisks Visums, kur no apziņas dzīlēm uzpeld atmiņu tēli. Tātad Ēriks stāsta par sevi? Drīzāk par to, cik grūti tas – stāsts par sevi – ir izstāstāms.

Ēriks Apaļais pieder pie tiem latviešu gleznotājiem, kuriem iekšējā pasaule, atmiņu valstība ir svarīga ne vien kā tēmu avots, bet arī kā forma. Ēriks Apaļais, Jānis Avotiņš, Inga Meldere, Anda Lāce un Daiga Krūze ne vien attēlo subjektīvi sev nozīmīgo, bet cenšas arī audeklā vizualizēt tos netveramos uzplaiksnījumus, ko skata vien gara acs. Pirms diviem gadiem Vilnis Vējš to noformulēja kā “Jauno vienkāršību”, kā paraugus minot Tatjanu Krivenkovu un arī Kristīni Keiri.

Iekšējās pasaules eksplicēšana ir nenoliedzami slidena tēma, jo paģēr visiem saprotamu zīmju sistēmu, kādā nodot vēstījumu. Tā var būt valoda, tie var būt attēli, bet skaidrs, ka subjektīvās pasaules mežģīnes jebkurā gadījumā tiek nogludinātas visai plakanas. Esejā Ēriks Apaļais izaicina priekšstatu par to, vai vārdi ir vispiemērotākie autobiogrāfiskam izklāstam, un tā vietā izvēlas gleznot. Mini intervijā avīzei “Dienai” viņš gleznošanu raksturo kā enkuru realitātē, kas palīdz viņam iepazīt sevi un izprast pasauli sev apkārt. Šķiet, palīdz arī vēstures nogrieznis, jo pieminētajā esejā viņš kavējas pie Svētā Augustīna, Sartra un Ruso autobiogrāfijām, izgaismojot autoru motivāciju rakstīt par sevi un viņu atšķirīgās izteikšanās formas. Nepieciešamību aktīvi reflektēt, iespējams, devušas sešu gadu mācības Vizuālās mākslas akadēmijā Hamburgā, kur – tāpat kā virknē citu Rietumeiropas skolu – vienlīdz liels uzsvars likts uz mākslas darbu saturu, ne vien tehnisko meistarību. 

“Metafizika, kā zināms, ir slidena, bet domāju, ka ir iespējams sajust, kas ir organiski, īsti izrunāts attēls ārpus valodas un kas ir blefs,” pirms diviem gadiem žurnālā “Studija” stāsta Apaļais un turpina, “nozīme patstāvīgi cirkulē caur šiem elementiem, bet svarīgi, ka šī cirkulācija nav spekulatīva. Tās esence ir subjektīvi precīza.” Jau pieminētais sniegavīrs māksliniekam simbolizējot bērna nesamaitāto skatienu, ko neaizēno šaubas. Ar otu uzvilktie gaiši pelēkie apļi, no kuriem sniegavīrs uzvelts, man atgādina japāņu kaligrāfiju, un tieši hitsuzendo mācību, kurā ar vienu otas vēzienu tiek vilkts simbolisks aplis. Hitsuzendo praktizē dzenbudistu mūki, un no tradicionālās kaligrāfijas to atšķir mērķis nevis uzvilkt nevainojami skaistu līniju, bet gan teju saplūst ar otu un ar “nesamaitātu skatienu, ko neaizēno šaubas” uzzīmēt uz papīra apli, kurš tiek uztverts kā “īstā es” manifestācija. Piecās pavisam nelielās izstādes glezniņās, brūnos un pelēkos toņos, attēlotas atvērtas un aizvērtas grāmatas. Tā vismaz šķiet, kaut patiesībā tie ir viens, divi vai trīs platas otas vēzieni, kur saru nospiedumi iezīmē grāmatas lappušu maliņas. Var teju sajust to nokaitēto uzmanību, ar kādu Ēriks Apaļais ir pieskāries audeklam. Rolāns Barts, lai arī runādams par fotogrāfiju, ieteica atliekt galvu un aizvērt acis, jo “absolūtu subjektivitāti var sadzirdēt tikai klusumā”. Apaļais savā izstādē cenšas īstenot teju neiespējamo un nogādāt mūs pašus “uz Mēness”, lai pieredzētais nemaz nebūtu jātērpj vārdos. 

www.kim.lv

students . - 28.01.2013 21:35
mani vienmēr aizrauj tik aizrautīgi mākslinieki, kuri ir iekšā savā darbā un lieki neironizē, bet vienkārši - glezno
Ieva Pelēce - 28.01.2013 15:47
Krivenkovu un Avotiņu gan būtu grūti salīdzināt... lai gan tendence varbūt tiešām samanāma...
Krī Brī - 28.01.2013 14:43
APAĻAIS APLIS
Jūlijs Cēzars - 28.01.2013 14:07
pirmo reizi redzēju Apaļā gleznas, un, ziniet, patika