Valērijs Košlakovs. Grand Opera, Parīze. 1995

Postpadomju māksla Sāči galerijā 4

Mēģinājums getoizēt austrumu mākslas praksi 

Etsuj no Londonas
25/01/2013  

Gaiety is the Most Outstanding Feature of the Soviet Union
Saatchi Gallery, Londona

Līdz 5. maijam, 2013 

Izstāde “Līksme – viena no ievērojamākajām Padomju Savienības iezīmēm” ir samērā izkaisīta; to nepapildina ne kuratoru pieteikums, ne brošūra, kas palīdzētu kaut kādā mērā izprast, kāpēc rīkotāji izvēlējušies tos vai citus darbus. Tomēr visā izstādē saskatāms zināms vienojošs pavediens. Runājot par mediju izvēli, karalienes kronis neapšaubāmi pieder fotogrāfijai. Taču vārdi, kas nāk prātā, ir skarbums, vardarbība, sadzīviskums, bet spektra pretējā galā – nebūtība, abstrakcija un izgāzusies utopija.

Visi izstādē iekļautie darbi piedāvā ieskatu Krievijas nesenās pagātnes politiskās situācijas sekās. Tie ir satriecoši un gandrīz brutāli asi.


Vikentijs Ņiļins. No cikla “Kaimiņi”. No 1993. gada

Vikentija Ņiļina fotogrāfijas parāda cilvēkus, kas sēž uz Padomju Krievijai tipisko daudzstāvu blokmāju palodzēm. Nerodas iespaids, ka viņi grasās lekt zemē; šķiet, viņi vienkārši domīgi iekārtojušies uz namu dzegām. Es teiktu, ka šis ir viens no labākajiem izstādes darbiem: tas piedāvā telpu, kurā ikdienas dzīves absurds piešķir vieglumu cilvēka eksistencei. Tieši šīs izklaidīgās ķermeņu pozas mums stāsta par savādu apmierinājumu, vienlaikus atstājot vietu arī pretestībai. Uz ko spējīgs cilvēks, kad aizmirstības svētlaime ir tik tuvu?

Bezpajumtnieki Borisa Mihailova fotogrāfijās parādīti piedzērušies un atkailinājušies, un ļoti bieži šie cilvēki atrodas kaut kādu industriālu celtņu vai daudzstāvu blokmāju tuvumā. Šie attēli izraisa riebumu un zināmas šausmas, īpaši skatīti ar rietumnieka aci – ja par tādu iespējams runāt. Šie jēlumiem klātie ķermeņi un salauztie likteņi ir tikai niecīga daļa no četrsimt fotogrāfijām, ko Boriss Mihailovs uzņēmis Ukrainā. Un kā ar citām bijušajām Padomju Savienības valstīm? Vai šie posta un nomocītās, izmisušās un mirstošās miesas portreti ir aktuāli visā mūsdienu postpadomju telpā?

Sergeja Vasiļjeva projekts pievēršas citai marginālai sabiedrības daļai – cietumniekiem. Sergejs, izbijis cietumsargs, fotografējis tetovējumus uz ieslodzīto ķermeņiem. Protams, viņa darbi ir kaut kas daudz vairāk par tetovējumu kolekciju. Tetovēšana padomju laikos bija nelegāla, un attēlos redzamas ne jau parastas “bildītes” uz cilvēka ādas, bet gan pretošanās akts, kas īstenots, liekot lietā galēji brutālus rīkus – adatas, asinis un urīnu. Var likties, ka šajos tetovējumos atainoti pasaku tēli, taču lielākā daļa nepārprotami ir šifrēti varas un izmisuma vēstījumi. Tetovējumu ikonogrāfija un simboliskā nozīme bieži stāsta par pastrādātajiem noziegumiem un pat satur šifrētus protestus pret padomju iekārtu. Reizēm tie pauž ilgas pēc mīlestības. Šīs fotogrāfijas bija iekļautas arī triloģijā “Krievu kriminālās pasaules tetovējumu enciklopēdija”, kas jau izpelnījusies plašu ievērību. Un Sergejs Vasiļjevs kļuvis par pirmo, kurš sācis kataloģizēt plašo attēlu klāstu, ar ko cietumnieki izrotā savu ādu.


Sergejs Vasiļjevs. Krievu kriminālās pasaules tetovējumu enciklopēdija, Nr. 12. 2010

Jeļenas Popovas caurspīdīgās un ģeometriskās formas asociējas tiklab ar krievu konstruktīvismu, kā ar minimālismu, un vedina jautāt: kas šodien ir glezniecība? Instalācija “Varbūtību līdzsvars”, kas skatāma izstādē “Līksme”, ir daudzdaļīga gleznu sistēma niansētās un rāmās krāsās. Jāpiezīmē, ka padomju laikos glezniecībā dominēja darbi uz linu audekla. Kaut ko līdzīgu Popovas darbiem (tikai ne tik vieglu un gaisīgu) varēja skatīt neskaitāmos skolu gaiteņos, rūpnīcu un pilsētas domes ēku vestibilos.

Jāņa Avotiņa meklējumi jaunās glezniecības jomā ir radniecīgi Popovas estētikai. Latviešu gleznotājs Jānis Avotiņš ir labi pazīstams ārpus Latvijas; viņu pārstāv Londonas galerija IBID Projects. Mākslinieks skatītājam piedāvā gleznās iekapsulētu spokainu pagātnes pasauli. Viņa darbi ir fotogrāfiski, noskaņas pilni un vēsturiski. Uz tumšas virsmas attēlotas nostalģiskas figūras viņš vieglītēm pārvērš par šausmu filmu varoņiem. Jāpiezīmē, ka gaisma, ko Sāči galerija izvēlējusies Jāņa Avotiņa gleznām, nepalīdz atklāt neatkārtojamo noslēpuma gaisotni, kas tajās valda.

Kopumā var teikt, ka Sāči galerija atkal mēģinājusi izveidot izstādi, kas veltīta vienai atsevišķai lielai valstij, šoreiz – Krievijai. Tomēr paliek neskaidrs, kāpēc visi izstādē pārstāvētie mākslinieki nav krievi? Kālab šādi centieni pēc tamlīdzīgām “pārskata” izstādēm?

Galerijas vietne paskaidro, ka “Sāči galerija tiecas piedāvāt novatorisku laikmetīgās mākslas forumu, izstādot lielākoties vēl nepazīstamus jaunus māksliniekus vai ārzemju māksliniekus, kuru darbi reti vai nekad nav bijuši aplūkojami Apvienotajā Karalistē. Pēdējo gadu laikā, Lielbritānijā un citās valstīs rodoties plašākai informētībai un interesei par laikmetīgo mākslu, mūsdienu mākslas izstāžu auditorija ievērojami pieaugusi.”


Boriss Mihailovs. “Lietas vēsture”. 1997–1998

Galerijas pirmsākumos šis pieteikums neapšaubāmi bija patiess, taču šodien varētu strīdēties par to, vai tā tiešām darbojas kā novatorisks forums. Pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Sāči galerija vēra savas durvis, tā bija vienīgā izstāžu telpa Lielbritānijā, kas būtiski atšķīrās no valsts finansētajām mākslas institūcijām un komerciālajām galerijām. Tas bija kaut kas pa vidu, kaut kāda trešā telpa, kas piedāvāja fantastisku vietu, kurā rādīt fantastisku mākslu – lielu baltā kuba tipa telpu, kurā vienkārši, tieši un vizuāli un estētiski drosmīgi tika izstādīta laikmetīgā māksla. Kopš 1985. gada Čārlzs Sāči atklājis un izstādījis veselu virkni labi pazīstamu mākslinieku, tādu kā Demjens Hērsts un Treisija Emina, kuri kopā ar citiem izveidoja YBAs jeb Jauno britu mākslinieku grupu. 

Galerijas pašreizējās telpas Slounstrītā atvērās 2008. gadā ar ķīniešu mākslas izstādi, kas saucās “Revolūcija turpinās – jaunā māksla no Ķīnas” (The Revolution Continues: New Art From China). Tajā bija pārstāvēti divdesmit četru jaunu ķīniešu mākslinieku, viņu vidū – Džana Huaņa, Li Sunsuna, Džana Sjaogana – darbi. Taču patlaban aplūkojamā “Līksme”, šķiet, atpaliek no savas ķīniešu priekšgājējas.

Pirmkārt, “Līksme” nevelta galveno uzmanību mūsdienu Krievijas politiskajām problēmām un nekādā veidā neatsaucas uz mūsdienu politisko kontekstu. Sāči izstāde šķiet visai tālu no šīgada Berlīnes Biennāles un kuratora Artura Žmijevska (Artur Żmijewski) mēģinājumiem apgūt politiskā aktīvisma mākslas teritoriju – jaunu, taču, pateicoties sensacionālajam atspoguļojumam vietējā un ārzemju presē, ļoti redzamu jomu. Izstāde nepievērš uzmanību pašreiz aktīvajiem mākslas kolektīviem Что делать?, Война un Pussy Riot.

Toties saskatāms mēģinājums pieturēties pie Sāči personīgās estētiskās gaumes, kam raksturīga tieksme pēc “rupjā, sensacionālā un epigrammiskā”, kā to savā rakstā laikrakstā Guardian 2008. gadā raksturoja Lora Kaminga (Laura Cumming). 

Slavenais mākslas kritiķis un žurnālists Adrians Sērls (Adrian Searle) reiz aprakstīja Sāči galerijas telpas kā “variācijas par pliekanības tēmu”, bet izstādi – kā “apnicīgu izklaidi”, kas piedāvā darbus, kuri “pauž pazīstamas, sāčiskas lietas. Uz grīdas – gigantisks kakas luņķis, pieslānīts ar pussagremotiem rotaļu zaldātiņiem.”

Cerēsim, ka turpmākās izstādes demonstrēs centienus pievērsties kādam eksperimentālākam vai vismaz pamatīgāk izpētītam tematam, un mēs tiešām varēsim baudīt jaunu, intelektuāli un vizuāli drosmīgu pieeju izstāžu veidošanai.

www.saatchi-gallery.co.uk

ivars drulle - 26.01.2013 14:43
Patiešām, kas ir Etsuj?
Pauls B. - 25.01.2013 12:55
kas ir Etsuj?
Ieva Pelēce - 25.01.2013 12:16
Krievu cietumu Džonijs Deps!!!!!!!
Jūlijs Cēzars - 25.01.2013 12:14
Agrāk Padomju valstis Rietumiem bija eksotika, tagad postpadomju valstis. nekas nemainās.....