Jautrās bildītes
Sergejs Hačaturovs
18/01/2013
Lai gan radīta Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, izstāde “Padomju neoreālisms. 1953–1968” tomēr dzīvo saskaņā ar akadēmiskās skolas oponentu – mākslinieku peredvižņiku principiem. Tālab, ka tā kategoriski atsakās no jebkāda elitārisma, klejo pa pasauli, ir pati sev noteicēja. Tātad tā seko 19. gadsimta pēdējās trešdaļas pārvietojamo mākslas izstāžu tradīcijām. Patlaban vēl līdz 27. janvārim izstādi vēro Maskavas Jaunās Manēžas apmeklētāji, bet pēc tam tā “lidos” uz Milānu. Veiksmīgais menedžments ir tās kuratora un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas rektora Semjona Mihailovska nopelns.
Bairs Gombožavs. Dubultais uzstādījums. 1967. Audekls, eļļa. 100 x 125
Semjons Iļjičs ļoti asprātīgi izvēlējies nosaukumu mākslai, kas izvilkta no metodisko fondu krātuvēm, kuros gleznieciski audekli, arhitektu rasējumi un grafikas lapas tika uzglabāti kā triju akadēmisko fakultāšu – glezniecības, grafikas, arhitektūras – studentu kursa un diplomdarbi. Neoreālisms! Tūliņ rodas divas konotācijas: gan ar patosa, gan ironijas pieskaņu. Pirmkārt, Eiropas, Itālijas, Roselīni un Viskonti neoreālisms ar dzīves faktūras melnzemi, ar līdzjūtību pret smagā darba darītājiem. Bet no otras puses rodas neapšaubāmas vārdiskas asociācijas ar jēdzienu “nekroreālisms”, tieši Sanktpēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) skolas “nekroreālismu”. Vēl gana daudzi atceras Jufita un Kustova astoņdesmito gadu darbus, kuros konceptualizēta pierobežas un Zombilendas varoņu patoloģiskās aktivitātes tēma.
Aleksandrs Skolozubovs. Sievietes portrets. 1958. Papīrs, litogrāfija
Tieši šīs divas tēmas – itāļu neoreālisms un Ļeņingradas nekroreālisms – gluži kā sasaistē savienojušas jaunās izstādes telpu. Tādēļ, ka bez šādām interesantām kultūras referencēm Jaunās Manēžās zālēs izstādītais materiāls vienkārši izčākstētu.
Gods, kam gods: ekspozīcija ir brīnišķīgi iekārtota. Zāles sadalošie glezniecības un grafikas stendi nedaudz atgādina “atkušņa” laika dzīvokļu dizainu. Visu glezniecisko darbu noformējums ir unificēts, gleznas ievietotas gaišpelēkos rāmjos. Atkušņa laika “epohālisma” iedzīvināšanai sarūpēti apģērbu paraugi, to apģērbu, kurus valkāja “Viena gada, deviņu dienu”, “Trīs papeļu Pļuščihā” varoņi... Pa grīdu ripinās arī veļļuki no “Operācijas I” un pat dažiem atmiņā palikušais plankumainais zirdziņš uz ritentiņiem. Viss ļoti mīlīgi un kulturāli. Maskavas izstāžu apvienības “Manēža” jaunās vadības koncepcijā pilnībā iekļaujas vēlēšanās reabilitēt 60.–80. gadu padomju sadzīves stilu – mums vistuvāko, jo vēl nav iemantota vēstures distance.
Elbruss Sakkajevs. Dubultais uzvedums (uzstādījums) 1965. Audekls, eļļa, 132,5 x 101
Nosaukumā lietotais “neoreālisms” droši vien attaisnojas. Tomēr, salīdzinājumā ar to pašu galveno un pirmoreiz vārdā nosaukto itāļu neoreālismu, mūsējam, gleznieciskajam un grafiskajam, pietrūkst tā milzīgā emocionālā spēka un izcilās mākslinieciskās kvalitātes.
Divu Ļeņingradas Akadēmijas patriarhu Andreja Miļņikova un Jevseja Moisejenko skolnieki gleznoja parasto ļaužu darba ikdienu, “miļņikovieši” liriskāku, “moisejevieši” – varonīgāku, bet par patiesi novatorisku šo glezniecību saukt nevar. Tā ir pārāk atkarīga arī no tā paša peredvižņicisma un no 20. gadsimta 20. gadu padomju ekspresionisma. Tāda parādes bezkonfliktība ar skaistām aktīvistēm-komjaunietēm-sportistēm nobīda padomju neoreālisma uztveri uz retro-fashion industrijas sliedēm. Tāds vintage modes nams.
Oļegs Gadalovs. Ģeologi. 1963. Audekls, eļļa. 139 x 200,5
Te nu talkā nāk vārdā “neoreālisms” ieķīlējušies burti “kr”. Būtībā Mihailovskis sagatavojis konceptuālu projektu. Lūk, kā varēja iznākt, bet neiznāca. Plānojās, bet nerealizējās. Kādas tik Lekorbizjē un Mīsa van der Roes cienīgas ēkas netika projektētas Lahtas rajonā! Kādi stadioni, kādas kultūras pilis, kas nebūt neatpaliek no avangarda utopijām. Kādi brīnišķīgi tēlotājmākslā un kino iemūžināti ļaudis būtu varējuši uzcelt laimīgu, plaukstošu valsti! Nebūt ne sliktāku kā sociālistiskā Šveice. Nu, bet neuzcēla... Un, viss, ko mēs redzam, – ārstus, celtniekus, ģeologus un ogļračus – visa tā ir dzīvo un mirušo valstības pierobeža. Principā – neatgriešanās teritorija. Par šo laiku var tikai sapņot (starp citu, vairumam ekspozīcijas sadaļu ir slavenās Bertoluči filmas “Sapņotāji” nosaukums), jo nekādus dzīvinošus, šodien aktuālus asnus tas nav saglabājis. Ja nu vienīgi bērnu žurnālu Murzilka, Novij Naturalist un Vesolijie Kartinki to nosaukumos.
