Foto

Afēra ar Stērlingu

Alida Ivanova
03/01/2013 

Sterling Ruby. Softwork
Bonniers Konsthall, Stokholma
15. decembris, 2012 – 17. marts, 2013

Teikšu godīgi, agrāk par Stērlingu Rubiju nebiju neko dzirdējusi. Dzīvojot pilsētas perifērijā, Stokholmas ziemeļos, reizēm ir pagrūti zināt it visu, kas notiek pasaulē. Tas gan, protams, nav attaisnojums. Stērlings Rubijs (1972, Vācija) ir Losandželosas mākslinieks, kurš sarīkojis pirmo personālizstādi Skandināvijā – Stokholmas Bonniers Konsthall. Vienmēr ir interesanti vērot, kā mākslinieki, kas nav no Stokholmas, tiek šeit uztverti. Ir viena problēma – Stokholmas mākslas scēna ir ļoti orientēta uz sevi, dažos gadījumos pat patriotiska.

Stērlings Rubijs izrāda savu ceļojošo izstādi Softwork, kuru veido aptuveni simt objekti no sērijām “Vampīrs” un “Vīra spilvens”. Bonniers Konsthall, sadarbībā ar vēl citām institūcijām – FRAC Champagne-ArdenneReims un MACRO (Museo d’Arte Contemporanea Roma), Rubija mīkstos darbus demonstrē pirmo reizi. Īpaši tam mākslinieks ir radījis jaunus paraugus, kas saukti “Stokholmas tauriņš” un “Stokholmas vilks”. Šī ir līdz šim lielāka viņa darbu kompilācija, un tā mainās, atkarībā no izstāžu telpas. Lai arī, protams, paši darbi pēc būtības nemainās, tie tikai izplešas un pavairojas ikreiz, kad tiek rādīti – kā tādas dzīvas šūnas.


Ekspozīcijas skats. Bonniers Konsthall, 2012. Foto: Olle Kirchmeier

Rubijs pieder Losandželosas mākslas skatuvei, kas līdz šim zviedru publikai bijusi nezināma. Tas var būt pat mazliet grūti – izprast šo saulaino, “laimīgajiem veicas”, “tralalalā” vizualitāti, ja dzīvo sniegputeņa pārņemtā pilsētā. Izstāde arī uzbur dīvainu orientālismu, kas nav balstīts koloniālismā, bet drīzāk izaug no ilūzijas par to, kas ir Losandželosa, kādu mēs to zinām no televīzijas un kinofilmām. Losandželosas mākslas aina (ar Maiku Keliju, Barbaru Krūgeri, Polu Makartiju tās priekšgalā) Stokholmā piedzīvoja augšupeju deviņdesmitajos gados, bet pēcāk to aizēnoja lielāka fascinācija par Ņujorku, Berlīni un Londonu. Tas balstīts Stokholmas vēlmē tikt uzlūkotai kā intelektuālai pilsētai. Losandželosai turpretim mūsu acīs iedalīta pavisam cita loma. Pateicoties tādiem TV realitātes šoviem kā Svenska Hollywoodfruar (“Zviedru Holivudas sievas”) un jaunākajai “Zviedru topmodeles” sezonai, Losandželosa ir kļuvusi par Stokholmas aizliegto augli, neķītro baudu.


Ekspozīcijas skats. Bonniers Konsthall, 2012. Foto: Olle Kirchmeier 

Bet nu atgriezīsimies pie izstādes. Rubijs vēlas, lai viņu uztver kā feministu (!). Tas ir interesanti, jo viņa paaudzes (un vecākas) sievieškārtas mākslinieces dara visu, lai no šāda epiteta atvirzītos. Nereti tiek runāts par feminisma traumu. Rubijs to visu mīļi apskauj. Feminisms nav miris, tas ir atdzimis no jauna. Autors feminisma tēmu vērpj caur rokdarbiem un vīriešiem, kas šuj. Turklāt mākslu apsver kā terapiju, kas liek man aizdomāties par sēriju “Vīra spilvens”. Lai arī izstādes scenogrāfijā darbi izvietoti kā kapilāri, patiesībā tie ir spilveni, kurus var vienkārši nopirkt. Kā jau atklāj sērijas nosaukums, tas ir spilvens, kas tevi “apskauj”, komforta spilvens. Bet Rubijs uz šo objektu palūkojas dažādos veidos. Es uz tiem raugos ar savām zviedru acīm, joprojām vētras tumsā un ar vajadzību pēc apskāviena, kamēr mākslinieks kritizē amerikāņu politiku. Tā ir kritika no feminista skatpunkta par to, ka vīriešiem un sievietēm ir iedalītas lomas, kuras kalpo par dzīves vadmotīvu. Šūšana ir sieviešu uzdevums.


Double Vampire 3, 2011. Foto: Robert Wedemeyer

“Vampīra” sērija norāda uz kaut ko citu. Stērlings Rubijs savu mākslu apraksta kā šizofrēnisku, un te nu tas tik tiešām ir redzams. Kamēr “Vīra spilvens” tevi apskauj, tikmēr “Vampīrs” mīksti grūž projām. Joprojām jautri, bet ar savu devu tumsas. Šie darbi liek man domāt par Maika Kelija vēlīno periodu. Kelijs cita starpā bija Rubija draugs un padomdevējs. Viņa ietekmi var samanīt krāsu izvēlē un melnajā humorā. Sērija pat liekas kā veltījums.


Ekspozīcijas skats. Bonniers Konsthall, 2012. Foto: Olle Kirchmeier 

Vienlaikus nevar nepamanīt atsauces uz Ameriku, kas galvenokārt saredzamas audumā. Daudzi no tapsētajiem darbiem ir šūti no netīra ASV karogauduma. Ne tā, ka tie būtu netīri simboliskā nozīmē; audums ir netīrs vistiešākajā nozīmē. Tie ir vērtīgi konceptuālā veidā un ne vairs kā materiāls. Vai gan tas nav Losandželosas tēls ASV čaumalā? No tāluma viss izskatās tīrs un aicinošs, bet, kad pienāc tuvāk, pilsēta sevi atklāj kā netīra un ievainota.

Lai vai kā, izstāde ir jautra. Tomēr viss, ko es vēlos darīt, ir lēkāt un spēlēties ar šiem mīkstajiem mākslas darbiem. Var jau būt, ka tas ir tikai bērns manī.

 www.bonnierskonsthall.se