Foto: Katrīna Ģelze

“Melnās žults” formula? 0

Marta Pallo
28/11/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Artura Virtmaņa personālizstāde “10 000 melanholijas šķautnes” Rīgas Mākslas Telpas Intro zālē apskatāma līdz 9. decembrim

Melanholija ir psiholoģisks stāvoklis, ko raksturo noteikts emociju kopums, visbiežāk – grūtsirdība, skumjas un maldinoša harmonija, aiz kuras slēpjas apātija. Tie visi ir potenciāli depresijas simptomi. Māksliniekus, pētniekus un domātājus šī samērā destruktīvā tēma ir vilinājusi jau gadu tūkstošiem, kopš sengrieķu ārsts Hipokrāts savās piezīmēs aprakstīja “melno žulti” jeb grieķiski – melanholiju. Skaidra tās definīcija joprojām nav rasta.

Ņujorkā dzīvojošais latviešu mākslinieks Arturs Virtmanis (1971) savā pirmajā Latvijas personālizstādē ir radījis vizuālu pētījumu, kurā parāda, ja ne sarežģīto melanholijas sajūtu DNS, tad vismaz tās dažādos uzplaiksnījumus.

Izstādes “10 000 melanholijas šķautnes” darbi ir tapuši tādos dabīgos materiālos kā papīrs, kartons un ogļu putekļi. Krāsās saglabāts atturīgs lakonisms – melnais, baltais, sarkanais un kartonam piemītošā okerīgā tonalitāte. Nosaukumā pieminētās šķautnes daudzviet turpinās ekspresīvās līnijās un smailēs, atvasinoties no izstādes objektiem, vietām tos savstarpēji savienojot. Objekti iemieso sabrukšanas stāvokļa dinamiku. Visa šī formu un līniju ekspresija noslēgtā izstādes telpā rada priekšstatu, ka Artura Virtmaņa sniegumā melanholija no simptomātiskas parādības pārtop par procesu bez noteiktas progresijas un iespējamās attīstības. Nenoteiksmei nolemtā perioda ilustrācija uzbur jau pieminēto melīgās harmonijas izjūtu un ved pie otra izstādes saturiskā nerva – entropijas. Izstādes kontekstā entropiju varētu dēvēt arī par dabiski izrietošu stabilitātes līmeni, kad augstas spriedzes apstākļos melanholija kļūst par tādu kā miera nesēju.

Saistītie raksti:
Viestarta Gailīša intervija ar Arturu Virtmani
Fotoreportāža no izstādes “10 000 melanholijas šķautnes” atklāšanas

Izstāde ir asociāciju piesātināta, tādējādi veikli saliekot emocionālos un saturiskos uzsvarus. Ceļojot pa ekspozīciju, atklājas, ka iztrūkst vietējam skatītājam tik ļoti ierastās etiķetes ar darba nosaukumu, anotāciju vai vēl citiem paskaidrojumiem. Tā vietā teksts ir kļuvis par mākslas darba sastāvdaļu, kā, piemēram, ogles putekļos gulošā victoria, gotiskajā rakstā zīmētais Sorry Times vai cirvja kātu rotājošais uzraksts “caur sidraba birzi gāju”. Izstāde savā saturā ir izteikti daudzslāņaina un dziļa, atklājot autora uzkrāto intelektuālo bāzi. Pie izstādes ieejas ir apspēlēta Roberta Bērtona 16. gadsimtā rakstītā grāmatiņa The Anatomy of Melancholy, bet Encyclopedia Britannica ir atšķirta lappusē, kurā aprakstītas Pirmā pasaules kara bezgalīgās ierakumu cīņas. Tikmēr ekspozīcijas centrā lēni rotē “zelta griezumā” atveidots mirdzošs daudzskaldnis, kurš šķiet precīzi pārnests no Albrehta Dīrera gravīras “Melnaholija”(1514). Taču uzreiz jāmin, ka asociāciju uzsvarus Virtmanis ir salicis tik veikli un trāpīgi, ka tie kļuvuši jau par pašpietiekamiem simboliem, kas no skatītāja speciālas priekšzināšanas nemaz neprasa. Grāmata, stīgas, izkaptis, cilvēka figūras, pelni vai putekļi, mūzikas instrumenta fragmenti, briežu ragi un tā tālāk – ir pietiekami raksturojoši nozīmju nesēji ikviena līdzdomājoša indivīda prātā. Šis veiklais manevrs starp vērienīgu saturisko bagāžu un šķietami banālām klišejām ir rezultējies kodolīgā vizuālā sniegumā, kas nolasāms katram skatītājam kā melanholijas matemātiskā formula.

Jāatzīst, ka Arturs Virtmanis ar vietējā mērogā pirmo uznācienu ir uzlicis gana augstu latiņu pašmāju kolēģiem. Bet ja “zelta griezuma” daudzskaldņa mirdzošajās šķautnēs izdodas pamanīt savu atspulgu, tad der atcerēties izstādes pieteikumā minēto Fernandu Pesoas (kurš ir viens no savdabīgākajiem un noslēpumainākajiem 20. gadsimta portugāļu rakstniekiem) atslēgas citātu: “Laimīgi tie pesimisma sistēmas veidotāji! Bez tā, ka viņi var paglābties faktā, ka kaut ko ir izveidojuši, viņi var līksmot savā skaidrojumā par vispasaules ciešanām, un vēl sevi tajā iekļaut.”