Fragments no Helēnas Heinrihsones gleznas “Vecie eglīšu rotājumi”. 2012

Dzīvoklis ar lielo numuru 0

Ieva Rupenheite
26/11/2012

Foto: Katrīna Ģelze un no galerijas “Māksla XO” arhīva

Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Dzīvoklis” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 2013. gada 8. janvārim

Dzīvoklis, kurā gleznots, dziedāts, raudāts, kura sienas ir kustējušās no tik daudziem mākslas pasaulei piederīgiem ļaudīm kā trekna sēne, dzīvoklis, kuru viens pēc otra atstāj tuvinieki, kas atstāj lietas, reiz sev nozīmīgas, mīļas, nevajadzīgas. Zināmas, bet svešas lietas, kas piepilda dzīvokli. Tām var atriebties, izliekot aiz durvīm, bet ir arī iespējams caur lietām pateikties tiem, kas aizgājuši. Vai soli pa solim, kāpjot augšup/lejup pa mājas kāpnēm, restaurēt sava personalizētā interjera fragmentus un kopā ar uzgleznoto atgriezt dzīvoklim tā zudušo skaņu un siržu jūkli. Aptuveni tāds varētu būt ievads mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstādei “Dzīvoklis” galerijā “Māksla XO”.


Foto no Helēnas Heinrihsones personālizstādes “Dzīvoklis” atklāšanas

Izstādei tapuši divpadsmit darbi, kurus vienu no otra šķir ne tikai saturs, bet arī apjoms. Kā jau lielā mājoklī šeit ir gan plašas (162x130 cm) viesistabas, kur Ziemassvētku eglītēm rotāties – “Pie eglītes (Viesistaba)”, gan mazas (24x19 cm), bet visiem līdzcietīgi rādāmas sāpes marles saites sapītā pirkstā – “Savainotais pirksts (Goijas motīvs)”. Izstādē “Dzīvoklis” valda sistēma – ar grāmatām, priekšmetiem, atmiņām, tā atgādina atmiņu inventarizāciju – kā mēģinājumu sašķirot reiz bijušās noskaņas un atbrīvot telpu jaunām.

Saistītie raksti:
Intervija ar Helēnu Heinrihsoni
Fotoreportāža no izstādes “Dzīvoklis” atklāšanas
Šelda Puķīte par Helēnas Heinrihsones izstādi “Akvarelis” (2011)
Vilnis Vējš par Helēnas Heinrihsones izstādi “Vērotāji” (2011)

Māksliniece Helēna Heinrihsone savā radošajā darbā nekad nevairās no neierastiem žanriem un, piedēvējot šai izstādei radniecību ar interjera glezniecību, nebūs notikusi nozīmīga kļūdīšanās, izņemot to, ka ne jau kāpnes ir redzamas darbā, bet “Ceļš uz mājām”. Jo gleznotāja ir uzticīga sev, un ne mirkli neļaujas kārdinājumam ņemt un tikai uzgleznot kādu mājas lietu no dabas. Pat vecie un jaunie “Eglīšu rotājumi” netiek iemūžināti kā jauki spīdīgi nieki, uzprasoties uz godīgi nopelnītu pensiju jeb sienas laukumu kādā pieklājīgā interjerā. Beidzamā mirklī pirms nonākšanas izstādē tos pārņem tikai māksliniecei redzams bezgrēcīgi sārts spīdums, iespējams, no eglīšu svecēm, iespējams, no kāda precizēta acumirkļa. Vistuvāk redzamajai realitātei ticis darbs “Bezmiegs (Guļamistaba)”, kurā griesti, sienas un spoguļa daļa sapulcējas kā platleņķa objektīvā un sapin vērotāju ar īpatno, it kā nomazgāto pilsētas nakts gaismu atblāzmu telpā. Kaut kas kinošausmām līdzvērtīgs ir šajā detaļu un kolorīta ziņā pieticīgajā un mākslinieces līdzšinējai glezniecībai visattālinātākajā darbā. Un tomēr tieši “Bezmiegs” un miniatūras, nosacīti dižgariem veltītās mājas mirkļu un lietu studijas – “Brālis (Karavadžo gaisma)”, “Mērkaķītis (Velaskesa motīvs)”, “Savainotais pirksts (Goijas motīvs)” veido gan izstādes “Dzīvoklis” nozīmīgākās atšķirības zīmes, gan uzrāda ko jaunu Helēnas Heinrihsones personālizstāžu sarakstā.


Helēna Heinrihsone. Bezmiegs. 2012

Helēnas Heinrihsones rokraksts pazīstams ar spilgto kolorītu un mākslinieciskajām metaforām, kas mēdz pārsteigt ar savu neprognozējamo zemtekstu un emocionālo tiešumu. Izstādē “Dzīvoklis” dominē pastarpināts vēstījums, kurā košie tēli piedzīvo atstāstījuma izteiksmi, nekļūdami bālāki. Iespējams, tālab, ka apdzīvotās lietas nenes tikai viena veida, konkrēta acumirkļa atmiņas, tās gluži kā cilvēciskas būtnes ir savos putekļos sakrājušas laika kultūrslāni un, atverot mākslas albumu, kurā izmisis sēž sarkans velns, var ieraudzīt ne tikai smieklīgo spicbārdi, bet arī bērna saldās šausmas, pētot reprodukcijas detaļas un nakts murgus, kuros elle gadu gadiem izskatās tieši tāda – uzzīmēta.

Izstāde “Dzīvoklis” māksliniecei Helēnai Heinrihsonei ir brīnišķīgā iespēja uzzīmēt savu audekla pavardu, aiz kura joprojām var glabāt ar laimes atslēdziņu slēdzamās durvis.