Foto: Inga Lāce

Stambulas dizaina biennāle 0

Inga Lāce
21/11/2012 

Stambulā dažviet joprojām no septītā stāva auklā tiek nolaists groziņš, kurā veikalnieks garāmejot atstāj svaigus produktus. Tos saimniece, ar laipno piegādātāju skaļi sarunājoties, velk augšup. Daudz biežāk šāda aina bija vērojama toreiz, kad pilsēta bija pilna nelielu, specializētu bodīšu, mājām nebija liftu un apkārtnes iedzīvotāji cits citu pazina pēc vārdiem. Šobrīd Beyoğlu rajonā (pilsētas centrālā – tā sauktā, Eiropas daļa), kur un ap kuru šoruden notiek pirmā Stambulas dizaina biennāle, atrodami gan šie senās pilsētas paradumi, gan arī jaunās vēsmas  – mākslinieku kvartāli, hipermodernas galerijas, eiropiešu un arābu tūristu pūļi un imigranti, kas visi kā viens te jūtas labi. Dārgie attīstītāju ēku projekti mijas ar graustiem un pieticīgām iedzīvēm, aktīva naktsdzīve teju vai visos ēku stāvos līdz pat jumta terasēm sadzīvo ar klusākām kafejnīcām, kurās dienas vidū stundām ilgi joprojām sēž vīrieši un dzer melno tēju no mazām stikla glāzītēm.

Šādu novērojumu ietvaros biennāles virstēma Nepabeigtība/Nepilnība (Imperfection) liekas atbilstoša. Risinājumu meklēšana pilsētas citādai, iespējams, ne tik straujai, plānotākai, cilvēkiem draudzīgākai attīstībai – loģiska un nepieciešama. Biennāli veido divas izstādes, lekciju un filmu programmas, tās logo parādās arī pie maziem jauno dizaineru saloniem, kas ļoti atgādina Marē (Marais) kvartāla veikalus Parīzē.

Izstādes “Musibet” norises vieta – Stambulas Modernās mākslas muzejs “Istanbul Modern”

Pirmo aplūkoju izstādi Musibet (no turku val. – nelaime/ neērtība), kas iekārtota Stambulas Modernās mākslas muzejā Istanbul Modern. Tās kurators – Emre Arolat, turku arhitekts un dizaineris, izstādi veidojot, kritiski apdomājis “lielās pārmaiņas”, kuras ik dienu notiek pilsētā – t.i., jaunos dzīvokļu un sabiedrisko ēku projektus, kuru galvenie rādītāji ir vien ciparos un nevis kvalitatīvi mērāmi, neiedziļinoties sekās, ko tie atstāj pilsētvidē. Tā kā visvairāk izstādē ir tieši vietējo projektu, tā sniedz dziļu ieskatu pašreiz Stambulā notiekošajās pārmaiņās – ar video, instalāciju, maketu, fotogrāfiju un interaktīvu mediju palīdzību stāsts tiek veidots tā, ka pat nejauši ieklīdušam tūristam kļūst skaidrs, kas slēpjas aiz populārās Neatkarības ielas (İstiklal Caddesi – Stambulas centrālā gājēju iela) un smalko galeriju aizkulisēs.

 Izstāde “Musibet”. Can Yalman, “Reaction in the Square” 

Izmēģināt un saprast trauslo ekosistēmu, kas saistīta ar lēmumu pieņemšanu un pilsētas attīstību, aicina projekts Istanbul-O-Matik (autori – turku arhitektu studija PATTU Architecture). Tā ir interaktīva spēle, kuras laikā skatītāji var  izvēlēties kādu no piedāvātajām lomām, nostājoties uz attiecīgā lauciņa un vērojot, kas notiek, ja spēlē piedalās tikai viens dalībnieks, divi vai vairāki. Iespējamie spēlētāji ir “tūrists”, “jauno projektu attīstītājs”, “politiķis”, “investors”, “pilsētas iedzīvotājs” u.c. Katru no viņiem raksturo specifiskas intereses, kuras atklāj uz liela pilsētas maketa projicētie košie video. Tūrista tēls tiek saistīts ar iepirkšanās centriem, attīstītājs – ar jauniem projektiem kultūras mantojuma teritorijās un tādā garā. Vairumā gadījumu virtuālā pilsēta attīstās strauji un nevienmērīgi, tādējādi ātri vien atklājot šīs vizuāli pievilcīgās spēles morāli – par to, cik trausls ir process, kas veido jebkuru pilsētu un ka neviens posms vai dalībnieks nedrīkstētu tikt izslēgts no spēles. Jāatzīmē, ka īstajā Stambulā tieši tā bieži vien gadās – par to liecina kaut vai mākslas galerija Depo, kas, uzbūvēta sociāli nelabvēlīga rajona vidū, nevis domā par to, kā ar vietējo situāciju sadzīvot, bet pārāk šiku ballīšu laikā – gluži vienkārši – aizsedz savu pagalmu ar sienu (lai vietējiem nav jālūkojas uz smalki saģērbtajiem, vīnu malkojošajiem viesiem), tādējādi pilnībā izolējot sevi no atrašanās vietas.

Vairāki citi projekti, tostarp, kebabnīcaAsu Aksoy un Kevina Robinsa Adil Kebap Dürüm stāsta par jau esošām iniciatīvām, uzsverot cilvēku uzņēmību un tūlītēju risinājumu rašanu tā vietā, lai klauvētu pie dažādu iestāžu durvīm un saskaņotu savas idejas. Divos video darbos (pirmajā – atbilstoši laika dabiskajam ritējumam, otrajā – paātrinājumā) tiek rādīts, kā vairāku dienu garumā kādas Stambulas ielas malā vīrietis ar dažu draugu un kaimiņu palīdzību no atrastiem materiāliem būvē kebabu tirgotavu – kiosku. Šis, iespējams, ir risinājums nelielai problēmai – piemēram, kafejnīcu trūkumam kādā rajonā, kā arī drosmīgs mēģinājums atrisināt savas finansiālas grūtības. 

Izstāde “Musibet”. Asu Aksoyand, Kevin Robins – kebabnīca “Adil Kebap Dürüm”

Otra biennāles izstāde Adhocracy izvietota Galatas Grieķu skolas telpās, tās kurators – Džozefs Grims (Joseph Grima) ir Milānā dzīvojošs arhitekts, žurnāla “Domus” redaktors, rakstnieks un kurators. Projekta devīze – šī ir izstāde par cilvēkiem, kas veido/dara lietas – izskaidro jēdzienu adhocracy, to pretstatot birokrātijai, hierarhiskām struktūrām un rūpnīcām kā produktu radīšanas vietām, norādot, ka nākotnē miljoniem vienādu produktu tiks aizstāti ar radošās darbnīcās dzimušām un realizētām idejām. Adhocracy galvenie principi ir improvizācija, horizontālas, tīklveida struktūras gan lēmumu pieņemšanā, gan ideju realizēšanā.

Izstāde “Adhocracy”. Stambulas makets izstādes griestos 

Diskusija “Promiscuous Encounters – Addressing/Assessing Adhocracy” biennāles ietvaros 

Daudzi šīs izstādes darbi piedāvā aplūkot citās pilsētās realizētus projektus. Piemēram, video materiālu par Helsinku restorānu dienu, kurā paštaisītu gardumu stendi pārņem visu pilsētu, pārvēršot to par ko līdzīgu āra banketam vai lielai pagalma ballītei. Kādā citā darbā pozitīvā gaismā tiek skatīta skvotošana – dzīvesveids, par kura aizsākumu Bogotā, Kolumbijā stāsta paši skvota iemītnieki – aktīvisti skaidro, kāpēc novārtā pamesta māja, kurā viņi ierīkojuši savas studijas un radošās darbnīcas, būtu jāuztver kā ieguldījums sabiedrības attīstībā.

Ahocracy konceptuālos uzstādījumus reprezentēja arī kanādiešu tīneidžeru duets Mathew Ho un Asad Muhammad darbā Lego Man Goes to Space. Septiņpadsmit gadus vecie jaunieši, izmantojot ar hēliju pildītu balonu, dažas kameras un citas tehniskas ierīces (tās kopumā nemaksājot vairāk par 300 dolāriem), pēc vairāku mēnešu sagatavošanās procesa nosūtījuši kosmosā Lego vīriņu līdz ar Kanādas karogu. Un – tādējādi – veikuši ko līdzīgu valsts vai privātās laboratorijās notiekošajiem eksperimentiem. Ziņa par šo notikumu, izrādās, ir ārkārtīgi populāra vietnē youtube (vairāk nekā 3 miljoni apmeklētāju), kā arī pārpublicēta neskaitāmos  blogos globālajā tīmeklī.

Izstāde “Adhocracy”.  Projekts “Lego Man in Space”, autori – Mathew Ho, Asad Muhammad

Biennāles darbi nenoliedzami reprezentē pasaules šībrīža tendences. Tostarp arī to, ka “dizains” ne vienmēr nozīmē jaunu produktu radīšanu. Drīzāk uzmanība tiek pievērsta neparastiem risinājumiem dažādu priekšmetu un objektu pārstrādē. Piemēram, meksikāņu mākslinieka Pedro Reyes mūzikas instrumenti, kas radīti no konfiscētiem nelegāliem ieročiem.

Savukārt stāstā par pašu produktu radīšanu biennālē šoreiz tika izmantots trīsdimensiju printeris Makerbot. Ar šīs ierīces starpniecību izstādē varēja gan izdrukāt savu vārdu no šokolādes (projekts Street Food Printing), gan vērot, kā programma rada keramikas izstrādājumus (Antverpenes dizaineru studijas “Unfold” projekts Stratigraphic Manufactury), kas galu galā izdodas tikpat dažādi, ne–perfekti kā ar rokām radītie. Cita starpā Barselonas dizaineru apvienība blablabLAB) apmeklētājiem piedāvāja izveidot arī līdzņemamu biennāles suvenīru – savu trīsdimensionālo mini–skulptūru (projekts Be Your Own Souvenir).

Izstāde “Adhocracy”.  Street Food Printing projekts. Autori – José Ramón Tramoyeres, Paco Morales, Luis Fraguada un Deniz Manisali 

Izstāde “Adhocracy”.  Street Food Printing projekts. Autori – José Ramón Tramoyeres, Paco Morales, Luis Fraguada un Deniz Manisali

Tikmēr šodienas dizaina dzimšanas procesus biennālē iemiesoja projekts  MakerLab Istanbul. Tā ir laboratorija, kas nodarbojas ar situāciju analīzi un ideju ģenerēšanu un kuras ietvaros notiek dažādu speciālistu tikšanās un kolektīva risinājumu meklēšanas (dēvētas arī par  “prāta vētru”). Jebkurš to var iniciēt jebkurā vietā, piemērojot vietējai situācijai – atliek tikai uzaicināt dažādu jomu speciālistus un, izmantojot MakerLab mājaslapā uzskaitītos principus (kas ir līdzīgi atvērtā avota programmatūras darbībai), veidot savu semināru. 

Izstāde “Adhocracy”. MakerLab Istanbul 

....Kad iestājies biennāles pagurums, patīkami veldzē “Adhoc bibliotēka” – grāmatu vagons, kurā rodams arī kritiskāks skatījums uz tik izplatītajām iesaistošajām praksēm, piemēram, arhitekta un kultūrpētnieka Markusa Mīsena (Markus Miessen) darbi. To skaitā The nightmare of participation, kas aicina padomāt par demokrātiju un par apsēstību ar (visu) iedzīvotāju iesaistīšanu (visu) lēmumu pieņemšanā. Grāmatas ievadā tiek pieminēts atvērtā satura radio koncepts – t.i., ja visi tiešām varētu piedalīties tā veidošanā, tad visai lielai daļai iedzīvotāju būtu jāklausās ļoti slikts radio. Tāpēc varbūt reizēm ir labi uzticēties profesionāļiem, nevis paļauties uz visai abstrakto “visu” gaumi.

Izstāde “Adhocracy”. Projekts  “Drone Shadow”,  James Bridley

Stambulas dizaina biennāli iespējams apskatīt Stambulas modernās mākslas muzejā Istanbul Modern un Galata Grieķu skolā līdz 12. decembrim.

istanbuldesignbiennial.iksv.org