Izstāde “Piemineklis zudušai civilizācijai”. Kopējais skats.

Neoficiālais oficiozs 0

Sergejs Hačaturovs
16/11/2012 

Jaunajā galerijā Red October, kas atrodas “Sarkanajā Oktobrī” Maskavā, līdz 2. decembrim notiek Iļjas un Emīlijas Kabakovu izstāde “Piemineklis zudušajai civilizācijai”. To organizē galerija Red October un Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejs (MLMM). Ekspozīcija rosināja padomāt par to, kāpēc pasaulē vispazīstamākā Krievijas contemporary art mākslinieka astoņdesmit gadu jubilejas priekšvakarā viņa pārstāvētais “Maskavas konceptuālisma” stils ir izrādījies teju vienīgais, kas kotējas gan pasaulē, gan dzimtajā malā.

Galerijā Red October redzamā izstāde piedalījusies Pirmajā Kijevas laikmetīgās mākslas biennālē Arsenale 2012, bet pirmoreiz “Piemineklis zudušai civilizācijai” tika izstādīts 1999. gadā Palermo. Ekspozīcija piedāvā tādu kā totālu arhīvu, kurā apkopotas biogrāfijas, objekti, iestādes, kas saistītas ar dzīvi valstī, kuras vairs nav, – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā.

Trīsdesmit septiņos stendos izvietotas instalācijas, kuras Kabakovu tandēms veidojis par Lētā nogrimušās valsts  mākslīgi radītā tēla tēmu. Stendi lieliski iederas bijušās fabrikas milzīgajā cehā. Tie ir piekārti pie sarkani pelēkām sienām un noformējuma ziņā vienlaikus atgādina 20. gadsimta 60.-80. gadu “sarkanos stūrīšus”, “goda plāksnes” un sienas avīzes. Zāles centrā uz neliela koka paaugstinājuma atrodas paša zudušās civilizācijas pieminekļa maketi. Tas ir zaļš virszemes kurgāns, ievietots publiskā parka teritorijā, starp soliņiem un zālājiem, un pazemes muzejs, kurā katrai instalācijai iedalīta sava istabiņa. Muzejs zem zemes līdzinās apbedījuma vietai zem kurgāna. Līdz ar to tiek ievadīta neizbēgamā un konceptuālismam ļoti raksturīgā kultūras arheoloģijas tēma.

Izstāde “Piemineklis zudušai civilizācijai”. Pazemes muzeja makets

Stendos instalēti maketi un materiāli vecu padomju laika fotogrāfiju ietvarā, kas rada “laika troksni”. Tā kā vairums materiālu un ar tiem saistīto eksplikāciju ir labi pazīstami, tad izstādes “kopums” apziņā montējas visai viegli. Un neizbēgami projicējas uz paša Iļjas Josifoviča personības un viņa mitoloģiskā dubultnieka. “Cilvēks, kurš apkopoja citu viedokļus” kļūst par “Tukšā muzeja” apmeklētāju. Zem griestiem mītošās cilvēku dvēseles no “Komunālās virtuves” it kā paredz caurumu griestos, kuru izlauzīs “Cilvēks, kurš aizlidoja kosmosā no savas istabas”. “Kolekcionārs” nodarbojas ar paša atmiņai veltītas kunstkameras veidošanu un noteikti iekļaus tajā artefaktus, kas saistīti ar “Mušu civilizāciju”. Viņa dzīves “Laiva” peld zem viņa dzīves “Tilta”. “Neizdevies mākslinieks” aizspogulijā ar interesi vēro “Cilvēku, kas ielidojis gleznā”. “Neliela auguma cilvēks” spēj pienācīgi novērtēt “Koncentrēšanos skapī”...

Visi sižeti savijas apbrīnojamā autobiogrāfiskā audeklā. Kabakova mītiskajā autobiogrāfijā iespējams izcelt vairākus vadmotīvus. Pirmais noteikti ir – sevis paša niecības, nederīguma, nevajadzīguma apzināšanās, visa tā apzināšanās, kas nepārprotami asociējas ar krievu kultūras “mazajiem cilvēkiem” un ir devusi Borisam Groisam iemeslu mūsu konceptuālismu nodēvēt par “romantisku”. Otrais vadmotīvs, iespējams, ir sekas pirmajam: vēlme aizbēgt, paslēpties, izgaist, kļūt “klusākam par ūdeni un zemākam par zāli”. Eskeipisma vēlme. Trešais – noslīpētu, savā nepiedienīgajā banalitātē, bālumā, nevarīgumā nobružātu lietu un citu “mantiņu”(tādu kā mušas) arhīva radīšana. Šīs lietas savā plaša lietojuma “padomiskumā” ir tikpat ne-oriģinālas kā uz kartītēm lasāmie vārdi, kuru autors ir vēl viens Maskavas konceptuālisma klasiķis, Ļevs Rubinšteins. Ceturtais – padomju pasaulītes (ne pasaules) kartogrāfija. Uz to norāda ceļojumu tēma – ar laivām, labirintiem, tiltiem. Iespējams, piektais vadmotīvs ir Kabakovu pāra varoņa pasaules spēle ar mērogiem, kad gaužām mazais un vārgais zemapziņā tomēr glabā atmiņas par kaut ko Lielu un Mūžīgu, vai arī gaužām niecīgais (baltie cilvēciņi) var kalpot par kaut kā neredzēti grandioza sūtni.

Izstāde “Piemineklis zudušai civilizācijai”. Stendi

Kabakovu pasaule ir interesanta tāpēc, ka tā principā nenoņemas ar radošas personības dzīves problēmām satrunējušajā padomijā. Tā ir universāla, jo pievērš uzmanību cilvēka mūžīgajai eksistenciālajai traumai vispār, viņa kompleksiem par sevi pašu, frustrācijai saistībā ar komunikācijas problēmām ar sociumu (nav svarīgi, kādu). Ar šo eksistenciālo traumu ir jāapietas ļoti saudzīgi. Tikpat saudzīgi kā ar visu, kas saistīts ar ievainotas psihes tēmu. Tieši saskaņā ar šo saudzīguma, taktiskuma principu ekspozīcija arī ir veidota.

Tomēr, ja izstādi ievieto Maskavas mākslas dzīvei aktuālajā konceptuālisma modes kontekstā, pastāv risks, ka tā tiks pakļauta citām, pūļu un līdzcietību pret materiālu neprasošām, toties ļoti pieprasītām  interpretācijām. Tās piedāvā citu tēlu: vispārējam apsmieklam izliktu muļķīti gadatirgu balagānos.

Tas, kā pret Kabakovu mantojumu, un plašāk – pret visa romantiskā Maskavas konceptuālisma mantojumu – izturas varas iestādes, menedžeri, institūcijas, masu saziņas līdzekļi, galeristi pasaulē un Krievijā, vedina domāt, ka gadatirgus muļķīša tēls viņiem ir ļoti pa prātam. To var labi pārdot un tā, izrādās, ir tāda “pareiza” Krievijas laikmetīgās mākslas tendence. Pareiza mūsu autoritārajai varai – ak, mazais cilvēks, nu jā, tāds nekaitīgs, nožēlojams – lai jau dzīvo. Atbalstīsim. Pareiza izdaudzinātajiem “rietumiem” – ā, mēs tā arī domājām, ka Krievijā personības brīvību kropļo visādi tur putini-medvedevi. Nopirksim. Pareiza Krievijas institūcijām – naudas nav, arī bāzes jaunas mākslas un jaunu ideju ražošanai nav. Iemācīsim atdarināt Kabakova metodes un stilu – laika pārbaudi ir izturējuši, arī vara atbalsta. Palaidīsim “leitnanta Šmita” bērnus pa visu pasauli grantus diedelēt. Visbeidzot, pareiza Krievijas galerijām – krīzes apstākļos nedrīkst ieguldīt kaut kādos jauninājumos, tāpat jau viss tik tikko dzīvību velk. Tā ka iestāstīsim pircējam: lai iegādājas to, ko visi uzskata par pareizu.

Tāds dabā rodas konceptuālās “pareizības” virpulis.