Rodžera Ballena teātris
Pāvels Gerasimenko
13/11/2012
Ēnu zeme: Rodžera Ballena fotogrāfijas, 1983–2011
Valsts izstāžu centrs РОСФОТО, Sanktpēterburga, 01.11–19.12.2012
Rodžers Ballens ir viens no tā dēvētajiem “dzīvajiem klasiķiem”. Bez viņa 1993. gadā Austrumu Transvālā uzņemtās dvīņu Dresija un Keisija fotogrāfijas piesaukšanas nav iespējams runāt par ne tikai pašu Ballenu, bet arī par laikmetīgo fotomākslu kopumā. Šobrīd Sanktpēterburgas РОСФОТО skatāmā Ballena retrospekcija nebūt nav pirmā viņa darbu izstāde Krievijā, taču pavisam droši to var iekļaut šī rudens must–see notikumu sarakstā.
Dresija un Keisija portrets nu jau dzīvo savu, no Ballena vārda atrautu dzīvi – interneta vidē tas izplatījies kā viens no demotivējošo plakātu tēliem. Ballena biogrāfiju iespējams formēt teju kā mitoloģisku sižetu virkni: fotografēt viņš sāka 1973. gadā; pirmais fotogrāfiju cikls dienas gaismu ieraudzīja pēc brauciena ar stopiem cauri visai Āfrikai – grāmatā Boyhood; būdams zinātniskā grāda ieguvējs ģeoloģijā, viņš šo profesiju pameta tikai 90. gadu vidū; visu šo laiku viņš lieto Roleflexkameru; joprojām cenšas fotogrāfijas kopēt manuāli pats savā autortehnikā un (protams) neizmanto photoshop. Darbs pie katras sērijas aizņem ne mazāk par pieciem gadiem un rezultējas grāmatas veidolā; šobrīd viņa radošajā biogrāfijā ir desmit grāmatas. Ņemot vērā, cik principiāli lēna ir viņa izraudzītā uzņemšanas un kopēšanas tehnika, varētu pat šķist, ka slava pie Ballena atnākusi ātri.
Twirling wires, 2001
Dresie and Casie, twins, Transvaal, 1993
Agrīno sēriju darbus – Dienvidāfrikas provincēs uzņemtās fotogrāfijas, pateicoties kurām viņš kļuva populārs – aizvien ir interesanti uzlūkot sociālajā kontekstā, lai arī tā ir tikai viena no visām iespējamajām interpretācijām. Pēc paša autora domām, šo problemātiku nav iespējams atrast fotogrāfijas ietvarā, tā atrodas atrodas ārpus fotouzņēmuma robežām. Varbūt ir vērts tomēr atcerēties, ka savu pirmo sēriju varoņus Ballens sastapa laikā pirms aparteīda atcelšanas Dienvidāfrikā. Šīs fotogrāfijas kārtējo reizi apliecina cilvēka dabas nemainību, kam maz saistības ar ģeogrāfisko dislokāciju. Un nav nemaz grūti atrast paralēles ar Krieviju, kur visa Ballena agrīno sēriju faktūra būs labi saprotama un ļoti pazīstama. Viņš pats labprāt stāsta par savu darbu varoņiem un grāmatu ievadtekstos apraksta fotogrāfiju tapšanas apstākļus, vienlaikus nepieļaujot lieku detaļu klātesamību nedz tekstos, nedz attēlos.
Cat catcher, 1998
Mimicry, 2005
Vēlme atrast un iemūžināt arhetipiskus tēlus bija iemesls, kas 90. gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā Ballenu no dokumentālās fotogrāfijas aizveda pie inscenējumiem ar sarežģītiem uzstādījumiem un ar pastāvīgu personāžu komandu. Laikmetīgajā mākslā žanru un izteiksmes veidu mijiedarbība vienlaikus ir arī jaunu teritoriju atklāšanas process. Tā, piemēram, no fotogrāfijas Ballens ir pārņēmis spēcīgo emocionālo saikni ar tēlu, kas laikmetīgajai mākslai – patiesībā – nav raksturīga. Savukārt klasiskajā tēlniecībā un sirreālisma grafikās viņš atradis plastiskumu. Daudzās viņa fotogrāfijās sienas klāj zīmējumi, kuros saskatāmas līdzības ar Volsa (Wols) Žana Dibifē vai Baskja rokrakstiem. Jaunākajos no izstādē iekļautajiem darbiem, kas datēti ar 2007. un 2008. gadu, cilvēks parādās arvien fragmentārākā veidolā – par tā klātbūtni attēlā liecina vien tādas detaļas kā pēdas, plaukstas vai apakšdelmi. Cilvēku aizstāj dzīvnieki, manekeni un zīmējumi – radot sajūtu it kā cilvēks tiektos izzust. Šobrīd Ballens turpina strādāt pie sērijas “Putni”. Lai arī balts balodis plaukstā tēlu teju automātiski spēj padarīt banālu, putns kadrā ienes neparedzamās kustības sajūtu. Dienvidāfrikāņu grupas Die Antwoordvideoklipu varētu uzskatīt par Ballena šībrīža teatralitātes un barokālisma virsotnēm – fonā skanot niknam un agresīvam repam, vienkopus sapulcinātie viņa mākslas tēli ar klipa montāžas ātrumu uz ekrāna nomaina cits citu.
Kā jau sākumā rakstīju, šī nav pirmā Ballena izstāde Krievijā. Bieži vien viņa skatēs, kas notiek visdažādākajās vietās pasaulē, līdzās fotogrāfijām tiek eksponētas arī instalācijas, kuras foto sesiju laikā kalpojušas kā dekorācijas. Protams, arī tās uzskatāmas par lomu izpildītājiem Ballena foto attēlos. РОСФОТО lielajā zālē atrodas ekrāns, uz kura tiek demonstrēti mūzikas video, savukārt pašas fotogrāfijas izstādītas šaurā gaitenī un nelielās zālēs, kas atrodas nomaļus. Tas arī Ballena darbiem ārkārtīgi piestāv.
Headless, 2006
