Foto: Ivo Blūms

Doma dārzā bijām mēs 0

Ieva Rupenheite
09/11/2012 

Foto: Ivo Blūms

Rīgas Doma baznīcas dārza galerijā līdz 2. decembrim skatāma mākslinieces Andas Lāces personālizstāde “LOVE”

Apsveicamā iecere Doma dārzu izmantot mākslas projektiem Andas Lāces izstādes sakarā pilnībā attaisnojas. Vai nav jauki doties pa 13. gadsimta dievnama krusteju gar bijušās garīdznieku kapsētas malu un gājiena gaitā izbaudīt laiku, kas ejā materializējies vēstures regāliju veidā? Milzu pulksteņa ciparnīca, lielgabali un to lafetes, vējrādītāju mežģīnes un duālā vēlme pētīt gan šos priekšmetus, gan caur krustejas gotiskajām ailēm pelēcīgajā rudens dienā caurspīdošās cilvēku figūras. Ejot apceru, vai vispār ir domāts darbiem pietuvoties, jo distance nebūt nemazina iespaidu. Nē, tomēr šajā jau apdzīvotajā pagalmā var ieiet, un acīm paveras nozīmīgākais dārza titula iemesls – ābele, kuras grafiskajos zaros vēl šūpojas nosarkuši paradīzes ābolīši. Tad, lūk, kur tā mīlestība dzīvo...

Anda Lāce 2008. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozarē, kā arī papildus izglītojusies Mančesteras Metropolitēna universitātē Lielbritānijā (2005). Līdz šim māksliniece sarīkojusi sešas personālizstādes un vairākkārt nominēta Purvīša balvai. Saistoša bija dalība Cēsu mākslas festivālā (2010), kur gleznu cikls “Paša mirdzēšana un atstarošana” tika eksponēts dažādos slīpumos paralēli grīdas plaknei. Andas Lāces radošajai darbībai raksturīga jūtīgu, it kā caurspīdīgu personību vizualizācija gan audeklā, gan trīsdimensionālā formā, radot tik būtisko ceturto – sajūtu dimensiju.

Pati autore par savu darbību izsakās sekojoši: “Es skatos, kāds ir cilvēks tuvplānā, mēģinot atrast cilvēcisko, apjaušot pašas vājumu un spēku. Ieraudzītajā atklājas zīmes, un cilvēks var kļūt tikai mazs melns punkts milzīgā, daudzslāņainā matērijā.”

Izstādē “LOVE” par daudzslāņaino matēriju izvēlēts porcelāns, un, uzlūkojot nevarīgos un trauslos porcelāna ķermeņus zem Doma dārza ābeles, vai tos, kas piekļāvušies viens otram līdz personību neatdalāmībai, top skaidrs, ka šīs skulptūras ir Andas Lāces gleznu tēli. Tikai gleznām raksturīgo brīvās telpas funkciju šoreiz pilda Doma dārza bagātīgais emocionālais kultūrslānis.

Protams, Anda Lāce nav vienīgā māksliniece pasaulē, kas izmanto cilvēka figūru, lai arī nosacītu, kā centrālo radošo izpausmju objektu. Šajā armijā jau ir sapulcēti Džakometi garkājvīriņi, Gormlija terakotas tēli, Mūra plastiskās abstrakcijas un citi. Bet Andai Lācei piemīt savs personīgs emocionāls redzējums, savs sakāmais, ko iemiesot pašas roku un gara radītajos. Varbūt kādam arī rodas ilgas pēc lielākas vizuālās bagātības, bet šajā minimālismā ir grūti apmaldīties – tas ir kā dziedot paņemta tīra nots, precīza noskaņa, acumirklis, kas veltīts “cilvēks ir viens, cilvēks ir viens un daudzi cilvēki ir vieni” rečitatīvam.

www.andalace.com