Foto

Izdzīvotās pagātnes ufoloģija

Sergejs Hačaturovs 
02/11/2012  

Kandinska balvas 2012 nominantu izstāde
Kinoteātris “Udarņik”, Maskava
26. oktobris – 16. decembris, 2012

Līdz 16. decembrim Maskavas kinoteātra Udarņik ēkā skatāma Kandinska prēmijas (galvenais neatkarīgais apbalvojums laikmetīgās mākslas jomā Krievijā) pretendentu darbu izstāde. Neraugoties uz to, ka šogad konkursam iesniegts vislielākais pieteikumu skaits visā prēmijas pastāvēšanas vēsturē (kopā 385), finālistu ir kļuvis mazāk – trīsdesmit pieci. Tas tādēļ, ka kopš 2012. gada tikusi likvidēta nominācija “Mediju māksla. Gada projekts”. Principā jau pareizi, ka tā ir likvidēta. Krievijā ir bezjēdzīgi dižoties ar jaunākajām tehnoloģijām. Tad nu atlikušas ir nominācijas “Gada projekts” (20 finālisti) un “Jaunais mākslinieks. Gada projekts” (15 finālisti).

Tātad – 35 finālisti un ar fonda ArtHronika gādību apgūtais kinoteātris Udarņik, par kura jaunās dzīves pirmo lappusi kļuvusi šī prēmijas nominantu izstāde. Grūti iebilst Kandinska prēmijas aizgādņu padomes priekšsēdētājam Šalvam Breusam, kurš Udarņiku uzskata par Maskavas kultūras gravitācijas centru.  


Nikolaja Poļiska instalācija “Visuma saprāts” postpadomju kazino šikajā zālē iederas lieliski 

Kinoteātris ietilpst unikālajā Borisa Iofana arhitektoniskajā ansamblī Dom na naberezhnoi (“Māja krastmalā”, arī Dom praviķeļstva un “PSRS CVK un TKP nams”), kas tapis 20. gadsimta 30. gadu sākumā. Šī ēka līdz ar visu kinoteātri ir kolektīvās proletariāta utopijas transformācijas simbols totalitārās ēras padomju nomenklatūras paradīzē. Proletāriskā kolektīvistu paradīze sevī ietver to, ko Vladimirs Papernijs dēvē par “kultūru viens” – tā ir demokrātija, personīgā īpašuma neesamība, sabiedriskošana un precīzi atstrādāts dzīves konveijers. Līdzīgu modeli simbolizē mājas-komūnas, piemēram, Narkomfīna Māja Novinska bulvārī, kurā mūsdienās patvērumu radusi mākslieciskā bohēma.

Padomju ierēdniecības paradīze – tā ir “kultūra divi”: hierarhijas triumfs sociālajā iekārtā, izolācija pēc elites principa, serviss īpaši izraudzītajiem un aristokrātiskā imidža imitācija ikdienā. Jofana projektētais komplekss Dom na naberezhnoi ir krietni satuvinājis “kultūru viens” ar “kultūru divi”, un tādēļ arī kļuvis par Maskavas simbolu. Viņa arhitektūra uzskatāmi demonstrē, kā utilitārs, vienkāršs un pragmatisks konstruktīvisma stils pārtop patosīgā un elitārā pseidoburžujiskā art deco stilā, kas augšāmceļ dižās impērijas grand art.  

Šīs metamorfozes godprātīgi ietvertas kinoteātra Udarņik arhitektūrā. Un ne tikai tās. Vēl jau arī Krievijas liktenis miglainajā periodā starp deviņdesmitajiem gadiem un divtūkstošo sākumu. Nu Udarņik ir kļuvis par dažādu laikmetu palimpsestu. Tā pagrabstāvos ir apbrīnojami plastiski veidotas konstruktīvisma kriptas. Skatītāju zāle mazliet atgādina planetāriju ar kupolveidīgu velvi. Foajē mūsdienu “nulto” gadu sākumā tika pārvērsts par Sudraba laikmeta greznību imitējošu kazino. Gar kāpnēm skatāmi Okon ROST stila plakāti, ko pirms gadiem desmit veidojusi spēcīgā jaunās paaudzes arhitekte Jūlija Bičkova… Un šajā, lūk, “kunstkamerā” ar daudzajām kāpnēm, ejām, dažādiem līmeņiem un kambariem radās nepieciešamība ievest “Kandinska” nominantu laikmetīgo mākslu. Ekspozīcijas kurators, Tretjakova galerijas darbinieks Kirils Svetļakovs, jaunie arhitekti Igors Čirkins un Aleksejs Podkidiševs arī ņēma un ieveda. Un uzvarēja! 


Viens no mūsdienu simboliem – Natālijas Zincovas “Bābeles” peļu slazds

Uzvarēja visupirms jau tādēļ, ka viņiem izdevies smalki izjust izstādes materiālu, īpaši tā retrospektīvo ievirzi un konceptuālo (saistītu ar konceptuālismu) nozīmi. Finālists Romāns Sakins savā projektā “3. šķiras meistars” ir iekļāvis ufologa Džozefa Haineka pētījumu par trīs līmeņiem, kuros cilvēks var stāties kontaktos ar ārpuszemes intelektu, proti, “1. Redzējis NLO no attāluma. 2. Redzējis un sajutis. 3. Redzējis, sajutis, bijis iekšpus NLO un sazinājies ar svešiniekiem”. Sakins atzīst: “Bieži esmu satraucies par to, cik vāju iespaidu uz mani mēdz atstāt mākslas izstādes – jo sevišķi tas attiecas uz man nepazīstamu autoru izstādēm, kurās izstādītie darbi vienkārši jāaplūko. Acīmredzami, tas arī ir tas pirmā līmeņa kontakts. Spēcīgāku iespaidu uz mani atstājušas izstādes ar kustīgiem vai pēc kaut kā smaržojošiem darbiem, izstādes, kurās skatītājam vajadzējis līdzdarboties, kā arī tādas izstādes, par kuru autoriem zinu ko vairāk. Tas ir otrā līmeņa kontakts. Visspēcīgākos iespaidus uz mani atstājušas personīgi pazīstamu mākslinieku izstādes, jo sevišķi gadījumos, kad esmu sekojis līdzi darbu tapšanai – redzējis skices vai, vēl labāk, ja esmu viesojies viņu darbnīcās. Tas ir trešā līmeņa kontakts.”


Udarņika pazemes stāvi – konstruktīvisma arhitektoniskās domas šedevri

Pats Romāns Sakins atainojis tādas mākslinieku darbnīcas modeli, kurā jaušams kaut kas no postsupremātisma ēras – kaut kas tāds, kas atmiņā atsauc attīstītā sociālisma sabiedriskās telpas formēšanās detaļas astoņdesmitajos gados. Mākslinieks Sakins atjautīgi un precīzi noformulējis šīgada “Kandinska” nominantu ekspozīcijas vadmotīvu: apmeklēt senu paziņu radošo darbnīcu virtuves un rakņāties arhīvos. Šādos apstākļos senie paziņas piepeši kļūst par īsteniem atnācējiem no citas planētas. “Trešās pakāpes kontakta” inscenējumi skāruši lauvas tiesu izstādes darbu – milzīgais arhīvu materiālu apjoms, katalogi un to atdarinājumi (Griša Bruskins, Aladins Garunovs, Dmitrijs Gutovs, Natālija Zincova, Tatjana Istomina, grupa “Kolektīvā darbība”, Vitālijs Pušņickis, Romāns Sakins, grupa “TOTART”, Dmitrijs Cvetkovs, Arsēnijs Žiļajevs utt.). Jūtama arī apelēšana pie atmiņas, pie pārbaudītiem kultūras kodiem, kas ievietoti dažādos interpretācijas kontekstos (Aslans Gaisumovs, grupa “ZIL”, Andrejs Fiļipovs, Dmitrijs Venkovs, Vladimirs Grīgs…). Daudzi darbi rada iespaidu, ka galvenais, ar ko nodarbojas jaunā māksla, ir aizgājušo laiku vizualizāciju veidošana. Šī tēma lieliski piedien kinoteātra Udarņik mūsdienīgajam imidžam, kurš arī bez visiem eksponātiem spējīgs sevi pieteikt kā īsts Maskavas konceptuālisma projekts Iļjas Kabakova “jaunās kosmogonijas” stilā un kura milzīgais arhīvs skar līdzīgas tēmas, un ir izstādīts burtiski turpat aiz stūra – kādreizējā ceha “Sarkanais Oktobris” galerijā Red October.   


Leļļu dzīvoklītis – Romāna Sakina versija par mākslinieka darbnīcu 

Šo palimpsestu sašūpo tīši uz vizuālo hedonismu vērstie grupas AES+F un Nikolaja Poliskova opusi.   

Par postkonceptuālisma otro pusi uzdrošinos uzskatīt Antona Ļitvina slepeni vadīto projektu “Plenērs. Skice”, kas izceļas ar aizraujošu ideju un tīru izpildījumu. Protestējot pret nelietīgo, bezatbildīgo un melīgo varu Krievijā, mākslinieku grupa 12.05. 12:05 izlika molbertus krastmalā iepretī Kremlim un veselu stundu ar baltu krāsu gleznoja uz balta audekla. Gleznoja tukšumu.

Kandinska balvas 2012 laureāts tiks paziņots 13. decembrī.
Gada mākslinieks saņem 40 000 eiro naudas balvu, bet gada labākais jaunais mākslinieks (vecumā līdz 35 gadiem)  – 10 000 eiro. 

www.kandinsky-prize.ru