Foto

Jautrības galīgais risinājums

Pāvels Gerasimenko
31/10/2012 

Foto: Aleksandrs Antipins

Džeiks un Dinoss Čepmeni “Jautrības gals”
“Ermitāža 20/21”, Sanktpēterburga
20. oktobris, 2012 –13. janvāris, 2013

Vēsts par to, ka līdz ar brāļu Čepmenu izstādi Galvenajā štābā tiks atklātas arī jaunas projekta “Ermitāža 20/21” zāles , pēdējā gada laikā ir pamatīgi rosinājusi fantāziju. Džeks un Dinoss Čepmeni pieder pie tiem māksliniekiem, kuru darbus pavada vai pat apsteidz baumas un jaunumi – līdzīgi kā citiem māksliniekiem no Young British Artists aprindām, par popularitāti viņiem lielā mērā jāpateicas medijiem. Interesi uzkurināja arī jautājums, kā Ermitāža ar savām stingrajām tradīcijām spēs – jo īpaši acīmredzami reakcionārajā situācijā šābrīža Krievījā – pasniegt mākslu, kas ir “nepiedienīgu” tēmu pārpilna. Starp citu, pamatojoties uz izmaiņām Krievijas likumdošanā, pirmo reizi kādai Ermitāžas izstādei uzstādīts vecuma ierobežojums – “nav ieteicama personām, kas jaunākas par 18 gadiem”.

“Jautrības gals” ir vērienīga instalācija – no miniatūrām plastmasas figūriņām izveidota totāla koncentrācijas nometne. Aušvica šeit pārstāv vienīgo un galīgo realitāti un pretendē būt par pasaules modeli. Fašisma šausmas mākslinieki izmantojuši kā universālu, visiem saprotamu un vienlaicīgi absolūtu ļaunuma metaforu, kā arī elles apzīmējumu. Grūti priekšstatīt, cik personāžu pārpildīta šī instalācija ir, tomēr ik figūriņai ir noteikta loma kopējā  ainā. Literatūras programma, kas ir darba pamatā, pati nav nenieka pieticīgāka par to pašu Dantes “Elli”, bet detaļās atgādina viduslaiku ilustrēto “Apokalipsi”. Personāžu blīvumā Čapmenu instalācija atgādina Altdorfera “Aleksandra kauju” vai citas zināmās “Kaujas” El Greko vai Tintoreto gleznās. Taču galvenais starp seno gleznojumu avotiem Čepmeniem, protams, ir “Nāves triumfs” un citi Brēgela Vecākā darbi. Par faktu, ka mākslinieki acīmredzami pārstāv tradīciju, kurai paši sevi pieskaita, var pārliecināties zālēs, kurās atsevišķi izstādīts Goijas oforts no Ermitāžas kolekcijas un brāļu Čepmenu preparētās Goijas lapas no sērijas “Kara šausmas”. Zem nosaukuma “Traumēt, lai aizvainotu, lai traumētu” Goijas darbiem (lai arī  tie ir vien tiražēti novilkumi) viņi piezīmējuši biedējošus acainus un taustekļainus ģīmjus, tādējādi  baisajiem personāžiem it kā atdodot viņu sākotnēji pirmatnīgo folklorisko nozīmi. Brāļi Čepmeni nebūtu viņi paši, ja vienā laidā nebārstītu mājienus, kas domāti skatītājam – kā erudītam, tā arī tādam, kas mākslu tver vienkārši. Te še, te tur starp fašistu bakhanālijām parādās dzīvnieki, pasaku varoņi un masu kultūras personāži – līdzīgi kā Anufrijeva un Peperšteina romānā “Mitogēnā kastu mīlestība”. Viena no visinfernālākajām scēnām nosacītajā instalācijas ainavā ir izvietota starp dekoratīviem vācu romantisma stila klintsbluķiem, kuru virsotnēs krustā sisti vairāki personāži – sniegavīrs, cūka un Ronalds Makdonalds.

Vēl viens šāds pats klauns nonācis glābšanas laivā, kas atrodas kādu gabalu no krasta un kurai visapkārt riņķo haizivis. Citā vietā četri esesieši “plenērā” glezno aktu, un viņu darbos var saskatīt “deģeneratīvās mākslas” piemērus, savukārt to visu vēro, visticamāk, kritiķi, kuru ķermeņi sadalījušies līdz pat skeleta stāvoklim. Darba centrā ir aina, kuras uzdevums ir noapaļot šo Čepmenu sacerēto baiso kosmogoniju, – vulkāna krāterim līdzīgs kodolsprādziens, uz kuru tiecas figūriņas no visām četrām pusēm.

 

Čepmeni nacisma šausmas pārvērš mehāniskā procesā, kurā ir interesanti noskatīties. Lai vai kā uz to raugās, nenoliedzami fašisms un viss, kas ar to saistīts, ir varens sižetu un tēlu avots, par to zināja jau Pazolīni un Viskonti (starp citu, Čepmenu koncentrācijas nometne precīzi atveido vienu no Renē filmas “Nakts un migla” ainām). Brāļi Čepmeni šajā rotaļlietu instalācijā ņēmuši un palielinājuši vienu no reāli eksistējušā fašisma iezīmēm – tā instrumentālo iedabu, ko detalizēti aprakstījusi Hanna Ārente. Instalācija “Jautrības gals” vēstījumu vislabāk pauž salīdzinājums ar gaļasmašīnu – vardarbība šeit veido noslēgtu apli un nodarbojas vienīgi ar nebeidzamu sevis atražošanu.  


Zīmīgi, ka deviņas vitrīnas, kas izvietotas svastikas formā (to gan saskatīt var tikai no augšas) atrodas nelielā zālē, kur noslēdzas šobrīd pieejamā anfilādes daļa. Tālāk ceļa nav, garām paiet nevar, toties ir iespējams šeit aizkavēties, veltot daudzas stundas ikkatras “Jautrības gala” detaļas izpētei. Ar brāļu Čepmenu darba nosaukumu asociējas teiciens “tikt galā” (položitj koņec), ko mūsdienu Krievijā lieto visdažādākajos kontekstos – un tā taču ir tikai mazliet izmainīta versija nacistu formulētajam “galīgajam risinājumam”. 


Džeks un Dinoss Čepmeni vēro, kā Valsts Ermitāžas muzeja direktors Mihails Piotrovskis pārgriež izstādes atklāšanas lentīti (labajā malā – Dmitrijs Ozerkovs, laikmetīgās mākslas nodaļas vadītājs)