Foto

Integrācija bez žēlastības

Aiga Dzalbe
16/10/2012 

Foto: Katrīna Ģelze

Tēlniecības kvadriennāle “RĪGA 2012” apskatāma Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 25. novembrim

Šogad pēc kārtas 11. Rīgas Tēlniecības kvadriennāle – labas slavas un starptautiski kvalitatīva vēriena tradīcija kopš 1972. gada – ieņēmusi apbižota bērna pozīciju. Visus uz simboliskās ass “Uzvaras monuments – Brīvības piemineklis” izvietojamos darbus (lai tie būtu garāmgājējus uzrunājoši publiskās vides objekti vai pieminekļu semantiku reflektējoši foto, vai sociālu problemātiku risinoši video u.c.) kvadriennāles rīkotāji ietilpinājuši zem viena jumta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Jo Rīgas būvvalde, lūk, esot liegusi iedzīvotājiem pilsētvidē sastapties ar dažiem no tiem – mūsdienīgiem sociāli aktīviem darbiem, kas runā par mums pašiem, un tautai atvēl vien vizināšanos ar karuseļiem pie Raiņa Esplanādē, nevis kvalitatīvu mākslu (organizatoru pausto sašutumu lasi šeit). Tādēļ tas, ko cēli iecerējuši autori, līdz skatītājam nonācis juku jukām sablīvētā īstenībā.

Par kvadriennāles ieceres labo gribu – dzīvosim draudzīgi, dalīsimies personiskajā un kolektīvajā pieredzē, pētīsim kultūru mijiedarbību, izvairīsimies no konfliktiem (interesenti var izsekot utopijām pasākuma mājas lapā) – nav šaubu. Ideja ir aktuāla pēc būtības, kaut arī jēdziens “integrācija” pēdējos gados ticis stipri apvalkāts. Arī darbu/autoru atlase raisa cieņu. Gribētos pat apgalvot, ka sen nav pieredzēta izdevība iet tik mazu distanci no viena patiešām laba laikmetīgās mākslas darba līdz otram (piedodiet nevilšus sanākušu ironiju). Un visi tie sprēgā par sociālām aktualitātēm – cik sen mēs esam to gaidījuši!

Diemžēl mākslas darbi, kuru saturs ir integrācija, nenodrošina to savstarpējas integrācijas spēju jebkuros apstākļos. Pauls Bankovskis raksta: “... kaitējums ir nodarīts – vispirms jau ar to, ka, kvadriennāles darbiem nonākot vienuviet, štruntīgie sāk bojāt arī lieliskos, bet lielie tiecas “apēst” mazākos. Papildu kaitējums ir spēja un no salīdzināšanas izrietoša atskārta, ka liela tiesa no pasākumā pieaicinātajiem māksliniekiem ar kaut ko gan nodarbojas, taču par tēlniecību to diezin vai būtu vērts saukt.” Man radās kardināli citādāks iespaids. Manuprāt, lielie un mazie darbi, tāpat dažādie mediji ekspozīcijā veselīgi mijiedarbojas, provocējot sižetiski tēlainas, dramaturģiskas spēles, attiecināmas uz tēlniecību (šeit jāņem vērā, ka 21. gadsimtā pat Austrumeiropas tēlnieki vairs nesaņem pasūtījumus granīta, marmora, bronzas, pat ne cementa kolosiem, tie laiki ir beigušies; var strādāt specialitātē, darinot koka figūras uz McDonald’s kuģa Rostokā, piemēram). Savukārt tieši lielie, apjomīgie vai skaļie darbi Dzelzceļa muzeja ekspozīcijā ievērojami mazina viens otra vērtību un uztveramību.

Raksturīgākais piemērs minētajam vērojams ap divdesmit autoru darbu ekspozīcijas centrā. Horvātu mākslinieka Dalibora Martinisa “Saspridzinātā Ļeņina mētelis” (2012) – piecmetrīgs dabiski apjomīgs filca mētelis ar caurumu, kas simbolizē fragmentu no notikuma mākslinieka atmiņā, proti, 2009. gada 1. aprīlī redzēto Ļeņina pieminekļa spridzināšanu Sanktpēterburgā, – daiļrunīgi sasaucas ar spāņa Isaka Kordala “Seko vadoņiem” (2012), kurā mazas ļaužu skulptūriņas pelēkā cementa gruvešu kaudzē apcer mūsu kā sociālas masas uzvedību, visa mums apkārtnotiekošā nojaukšanu un atjaunošanu, mūsu eksistences absurdumu. Turpat līdzās veiksmīgi novietots Stefana Civopula (Nīderlande) “Politiskās integrācijas skatuves” (2012) makets (kam vajadzēja atrasties pie Uzvaras pieminekļa) līdz ar apbružātu Raiņa rakstu izdevumu krievu valodā un Tolstoja – latviešu valodā, Erbosina Meldibekova (Kazahstāna) darbs “Ģimenes albums” (2012) ar foto dokumentāli fiksētu lojalitātes solīšanu pie monumentiem kā garantu ģimenes labklājībai padomju kāzu rituālā un zviedru mākslinieka Konija Blūma darbs “Mājas, ai, šīs jaukās mājas” (2012), kurā sirreālā maketā simboliski rezultētas autora pūles kopā ar sievu atrast mazu dzīvokli, atbilstošu Zviedrijas sociāldemokrātu valdības noteiktajiem priekšrakstiem. Caurā Ļeņina mēteļa harmonisko saderību ar mizanscēnām totāli traucē Gintera Krumholca “Rozes vārdā” (2012) – milzīga mīna ar lego karotājiem dzelkšņu vietā, kuras rezonansi pilsētvidē var tikai cerīgi iztēloties. Vizuāli radniecisko igauņu mākslinieces Kirkes Kangro “Melno objektu” (2011), savukārt, tā vien gribas deportēt uz Ventspili, kur tanka – flīģeļa hibrīds varētu palīdzēt noskaidrot govju parādes fenomenu, tā kā tas pretendē pētīt kultūras un varas līdzāspastāvēšanu un savstarpējo atkarību.

Par govīm runājot, visādā ziņā izceļams ir arī Somijas pārstāvja Adela Abidina video “Piemineklis” (2009) – smeldzīga, personiska, emocijas pavelkoša atmiņu rekonstrukcija – animācija par 1991. gadā pieredzēto Bagdādes bombardēšanu ar kritušu govi rītausmā uz tilta lūzņiem, kas perinājusies mākslinieka prātā veselus 19 gadus.

Visnejēdzīgāk eksponēti rādās mūsu lielo kaimiņu krievu un vācu mākslinieku darbi. Kristofa Faulhābera “Palau triptihs” (Vācija, 2010/11) patiesībā nemaz nav kopumā uztverams. Tajā runa ir par bēgļiem no Ķīnas uz Afganistānu un Pakistānu, nekurienes cilvēkiem, kurus medī un pārdod, tad uz laiku izmitina paradīzei līdzīgā vietā Dienvidjūrā, kur apmāca angļu valodā. Triptiha trešo daļu – video interviju diemžēl nevar pat lāgā saklausīt, jo pāris metrus tālāk skanīgi īstenojas krievu grupa Čto Delat?, kuras darbs kvadriennālē “Krievijas mežs” (2012) ir jestri muzikāls priekšnesums par notikumiem pērnajā ziemā Krievijā, analizēts no mitoloģiskiem skatupunktiem. Līdzās tam paslēpies vagoniņš “Tīrkultūra”, kurā kā tādā socārta kolbā caur mākslas darbiem integrējas 11 Latvijas etnisko kopienu kultūras.

Varētu domāt, ka brīvdabā izvietotajiem kvadriennāles darbiem ir vairāk paveicies, tomēr jāatzīst, ka tie muzeja stāvvietā izskatās kā pagaidu novietnē. Ja Vlada Urbanoviča “Spole” (Lietuva, 2011), montēta no padomju laika gāzes vada – “Draudzības cauruļvada” ar vagoniem fonā izskatās organiski, pat vedina novērtēt tās skarbi urbānās skulpturālās kvalitātes, tad slovēņu mākslinieku IRWIN grupas plakāta “Valsts konkrētā laikā” (2012) vēstījums no muzeja kakta diezin vai spēj aizsniegt savas koncepcijas auditoriju.

Rezumējot tēlniecības kvadriennāles izstādē gūtos pretrunīgos iespaidus, varu teikt paldies rīkotājiem – nebija garlaicīgi, bija satraucoši, rosinoši. No jebkādām sliktām domām un aizdomām pratos atbrīvoties, izejot caur Ernesta Kļaviņa “Draudzības arku” (2012), kas simbolizē izlīgumu starp divām parasti naidīgām rasēm – rūķiem un elfiem. Tieši tā mums Rīgā līdz šim trūka – kārtīgas draudzības triumfa arkas pasteļtoņos.

www.squadrennial.eu