Foto: Katrīna Ģelze

Viens komats seši grami dzīva sudraba* 4

Ieva Rupenheite, īpaši Artteritory.com
12/10/2012 

Foto: Katrīna Ģelze

Andra Brežes izstāde “Miera dzīve” galerijā “Alma apskatāma no 5. oktobra līdz 10. janvārim

Iesākumā gan bija daži vārdi: “Kādā lietainā, lietainā dienā, kāda melni, melni ģērbta sieviete, bez lietussarga, pavisam bez lietussarga un gauži pilēdama dāma piezvanīja pie kāda grezna, grezna nama un priekštelpā atstāja kurpju papēžu nospiedumus, uz kuriem nebija atzīmēts ne melnais, ne baltais, ne sarkanais, bet slapjais, slapjais kvadrāts...” Aptuveni tā varētu raksturot šo rindu autores “Miera dzīves” apmeklējumu.

Bez vārdiem mākslinieks Breže nav izticis arī savā izstādē. Nosaukums “Miera dzīve” raksturo laika posmu, kas iestājies, kā mēdz iestāties rudens vai ziema. Miera dzīve kā aukstuma Morra apsēdusi kādu Staiceles papīrfabriku un pataisījusi aukstu un mierīgu tās rosību, atstājot no tās tikai atsevišķus elementus, kas, mākslinieka apdvēseļoti, pieņem teju ikonogrāfiskus mērogus. Izstādē kā lugā darbojas: Vatenis, Krēsls, divi pāri Gumijas zābaku, Dienasgaismas spuldzes, Darva un Izolācijas materiāls.

Minētie varoņi Andra Brežes darbos piedalās jau izsenis un katrreiz autors iedzīvina šajos postsociālisma elementos citu vēstījumu vai citu lomu. Kādreiz gan Izolācijas materiāla vietā rosījās Filcs, bet tā slāpējošā nozīme saglabājas cauri laikiem. Izstādes pavadtekstā, kas tik detalizētā versijā, iespējams, varēja arī izpalikt, autors skaidro, ka izstādi veido divas savstarpēji saistītas daļas:

Pirmā daļa “Lai dzīvo miers uz visas pasaules!” veltīta 114 gadus vecajai, nu jau slēgtajai Staiceles papīrfabrikai un otrā daļa – “Konstruktīvisma skola” – veltījums Kazimiram Maļevičam (1878–1935) un kā sasauce ar Andra Brežes darbu “Melnais kvadrāts” 1997. gadā.

Katram savs melnais kvadrāts. Tā kārtīgi post būtu nemaz neatsaukties uz Maļeviču, jo pēc 1997. gada personalizētā Ogļu kvadrāta (“1997. gadā izstādē “H. Vorkals, A. Breže, O. Pētersons, J. Putrāms” Andris Breže eksponē savu “Melno kvadrātu” – telpisku objektu, kura izgatavošanā izmantotas akmeņogles, kas sabērtas gigantiska izmēra režģotā būrī. Breže spēlējas ar ogļu spīdīgo melnumu, kas izgaismots rāda melnā nianses visplašākajā amplitūdā, meistars variē akmeņogļu lielumu, vienā stūrī koncentrējot izmērā lielākās un tādējādi radot kvadrātu kvadrātā.” Daiga Rudzāte, “Studija”, 2002) Andrim Brežem ir personalizētais vienādmalu četrstūris, kuram jaunākajā dramatizējumā “Miera dzīve” piešķirta skatuves zvaigznes loma – “Baltais kvadrāts”. Kvadrātu kvadrāts, jo to veido 160 dienasgaismas lampu 65x65 kvadrāti, žilbina un kaut kādā ziņā uztur ilūziju par gaismas uzkrājumu/ietaupījumu gada/dzīves tumšākajam laikam. Ne tikai bērnības pieredzi, kā mākslinieks piemin darba aprakstā, uzirdina “Baltais kvadrāts”. Ja dienasgaismas blokiem piemistu paplašinātākas estētikas asociācijas nekā sabiedriski nebiedriskas telpas, “Baltais kvadrāts” darbotos kā skaists Ziemeļvalstu garo nakšu un īso dienu dizaina objekts. Bet tieši šīs netīkamās, krampjaini raustīgās gaismas, kurām savas pamatfunkcijas labad it kā būtu cilvēks jānoskaņo pozitīvi, rada pretējo. Patiešām, lai arī fiziski to neizjutu – nesametās man acu priekšā tumšs, bet darba pēcgarša ir tieši tāda – žilbinošais baltais saraujas kā darva melnā kvadrātā un šajā tumsā vēl iepil balta bezjēdzīga burtkopa “Lai dzīvo miers visā pasaulē!”. Vienīgais glābiņš ir nesaskatīt jēgu šajā salikumā.

Jaunākā Andra Brežes izstāde “Miera dzīve” pilnībā iznīdēja manas iedomas, ka dzejnieka Žebera poētikas pasaulei būtu daudz kopīga ar mākslinieka Brežes mākslas tēliem. Saskares punktu nav daudz. Jo kur dzejnieks zīmē ieraugāmu mirkli skopos vārdos, tur mākslinieks to pašu mirkli uzlūko savā camera obscura un palielina līdz pasaules skumju vai lēna, ilga prieka stāvoklim. Un šīs atsevišķās mākslas substances nesajaucas. Kā dzīvsudrabs skrien pa grīdas dēļiem un apstājas tikai lai iekristu mazos dobumos, tā Andrim Brežem ar Andri Žeberu ir tikai tik daudz kopīga, ka pa abiem viens Andris.

P.S. Aiz sienas kliedz strādnieks kā Žeberam, bet vatenis viņam kā Brežem.

* Virsrakstā minētie 1,6 g dzīvsudraba ir 160 dienas gaismas spuldžu kopējais dzīvsudraba daudzums, kas izmantots darbā “Baltais kvadrāts”. Uzziņa – vienīgais Baltijā “Lampu demerkurizācijas centrs” Liepājā

Alma Gembergs - 12.10.2012 18:45

Refleksijas par Brežes izstādi mani tiešām samulsināja , protams varētu saprast pašas autores slikto garastavokli lietainā rudens dienā , salijušo mētelīti un grezno namu , kurš kaitināja rakstītāju -
tomēr gribētos, lai teksts par konkrēto izstādi Miera Dzīve būtu analītisks un precīzs , nevis Rūpenheites ļoti apšaubāmas pārdomas par mākslinieka dalīto / nedalīto personību utt. ...



Māra Brīvere - 12.10.2012 18:28
Tomēr tie ir suverēni mākslas darbi :) kuru autors ir Andris Breže :)
R. R. - 12.10.2012 16:30
Atļaušos iebilst =) Man ļoti patīk kā Rupenheite raksta, tā... citādāk kā vairums recenzentu, bet nezaudējot kvalitāti. Un vēl man jau liekas, ka recenzija nav pret izstādi, bet gan par izstādi, tikai parādot, cik dažāds var būt šis mākslinieks un dzejnieks. Bet piekrītu tam, ka recenzija ir kā rēbuss tiem, kas neko no Žebera dzejas nezina. Bet tas prasa tātad uzmanīgu lasītāju. Nevis paviršu un pār steidzīgu =) Tā vismaz man likās. Un izstāde man patika. Ja grīda nebūtu lakota, lampas tik iespaidīgi neizskatītos. Tātad īstā vieta =)))
Māra Brīvere - 12.10.2012 15:29
“Reizēm brīnos, ka mediji pajautā un personības saka pirmo, kas ienāk prātā. Ir risks, ka viņu sacītais var pielipt cilvēkiem, kuriem pašiem slinkums padomāt līdzi procesiem. Tāpēc es ļoti uzmanos no skaļiem izteikumiem, vispārinājumiem. Virspusējība mūsdienās ir totālāka par iedziļināšanos, tā diktē visu. Kad kādam izdodas izlauzties tai cauri, var sākt runāt par domāšanu līdzi.” Ingmāra Balode

Lūk, arī es brīnos par recenzijas autores tik virspusēju un šauru skatījumu. Tā vien šķiet, ka ir kas personīgs-nepateikts.
Brežem tiek pārmesta liekvārdība izstādes pavadtekstā, bet pašā recenzijas tekstā tik daudz liekas informācijas, samezglojumu un pārāk spēcīgu vārdu ir izvēlēts, it kā mēģinot iedzelt, bet prieks, ka vienmēr tomēr garām...

Jācer, ka šī anti-recenzija darbosies, kā pamudinājums apskatīt izstādi pat lietainā lietainā dienā, pat tad, ja pavisam pavisam nav lietussarga un pat ja nav ierasts zvanīt pie grezniem grezniem namiem :)