Foto

Kamuflāža un baktērijas

Rihards Bražinskis
10/10/2012 

Foto: Edgars Šulcs

Jau pēc kārtas četrpadsmitā RIXC organizētā starptautiskā jauno mediju kultūras festivāla “Māksla + Komunikācija” šīgada tēma ir Art of Resilience jeb “Māksla pielāgoties”. Festivāls rīko konferences, radošās darbnīcas, koncertu un arī mākslas izstādi, ko aplūkošu tuvāk.

Uzreiz jāpiebilst, ka izstādi veido tikai divi darbi – 1991. gadā dibinātās šveiciešu-vācu brigādes Knowbotiq dalībnieku instalācijas “Deja ar/un/bez Darvina” un RIXC komandas (Raita Šmita, Rasas Šmites, Mārtiņa Ratnika) un skaņu mākslinieka Voldemāra Johansona kopdarbs “Baktēriju baterija Nr. 5”.

1962. gadā dzimušo cīrihiešu Kristiana Hiblera (Christian Hubler) un Ivonnes Vilhelmas (Yvonne Wilhelm) “Deja ar/un/bez Darvina” ir komplekss mākslas darbs, kas pamatā koncentrēts uz divu figūru (Makgilli un kotamisi tērpu) saplūsmi un transformāciju. Makgilli (MagGhilli) kamuflāžas tērps tika izveidots 19. gadsimta Skotijā medībām un vēlāk izmantots arī militārām vajadzībām. Kotamisi savukārt nācies valkāt sievietēm holandiešu kolonijās, lai slēptu savu seksapīlu, jo līdz tam bieži tikušas izvarotas. Lai taptu vēl bezformīgākas, viņas valkājušas vairākas kotamisi kārtas, tādējādi kļūstot totāli defeminizētas – ar maskētu sievišķo identitāti. Šīm sievietēm bijis aizliegts arī runāt, jo tādējādi viņas varētu organizēties un aizmukt no verdzības. Bet pateicoties daudzajām kotamisi kārtām, bijis iespējams izveidot vairākas slepenas “kabatas”, kurās paslēpt ziņojumus. Interesanti arī, ka šī tērpa audumu, kas izmantots kā valūta, lai iegādātos vergus Dienvidāfrikā, paši vergi pēcāk pielāgojuši emancipējošos nolūkos. 

Tad nu, lūk – mākslinieki radījuši papīra smalcinātāja satura un zaru čupai līdzīgu ultra-kamuflāžas tēlu, kas, ievietots mūsdienu pilsētvidē, absolūti neveic savas maskēšanās funkcijas. Tieši pretēji – Rīgas pastaigu laikā Makgilli tika pat vairākkārt nodots operatīvajiem dienestiem, jo uzskatīts par aizdomīgu un bīstamu. Šī darba šķautne akcentē ambivalenci un neidentitāti, proti, to, ka Rietumu sabiedrībā ir atļauts būt jebkam, bet ir aizliegts būt nekam. 

Mākslinieku instalācijā tērpam ir pievienots arī jaunradīts moderns kamuflāžas raksts, kas sastāv no vadu galiem, štekerīšiem un dažādām citām elektronisku ierīču atsaucēm, kam cilvēku mūsdienās vajadzētu paslēpt, bet tas tik un tā tomēr nenotiek. Šis raksts auduma veidā novietots kopā ar Makgilli uz krēsla, uzdrukāts uz plakāta, kā arī redzams kaleidoskopiski maināmies video ekrānā. Raksta mainību ekrānā ģenerē melnādainās spoken word mākslinieces Zuliles Blinkeres ierunātā cilpa angļu valodā, kas dzirdama austiņās, kā arī papildus ievadi veic “brīvais mikrofons”. Zuliles hiphopīgā balss skan ļoti firmīgi un patīkami. Cilpā dzirdami čuksti, dungojumi un vairākas lozungveida frāzes. No sirds žēl, ka Blinkerei nav neviena izdota ieraksta.

Vēl instalācijā atrodas prožektors (kā uzstāšanās atribūts), kas izgaismo 1927. gada Žana Renuāra mēmā kino filmu Sur un air de Charleston jeb “Čarlstona Parāde”, kas gan pārvērsta citā medijā – “sagraizīta kadros” un skatāma analogi. Filmā melnādainie un baltādainie cilvēki atveidoti mainītās lomās – baltie kā mežoņi, bet melnie kā augsti attīstīti un dižciltīgi. Melnos savukārt tēlo nokrāsoti baltie aktieri. 

Vēl arī redzams tukšs mītiņa plakāts kā simbols protestam, nepasakot neko. Un līnija uz zemes kā norāde (mežonīgai) dejai. Instalācija izskatās tā, it kā performance tikko būtu notikusi vai arī tūlīt notiks. Viss šis kopums atjautīgi runā par atteikšanos kļūt par koloniālisma vēstures daļu. Savukārt Darvins piesaukts saistībā ar attiecību evolūciju.

Latviešu mākslas darbs vērtējams kā mazliet sausāks – apcerot alternatīvos enerģijas ieguves veidus, RIXC komanda kopā ar biologiem demonstrē baktēriju strāvas ražošanas potenciālu. “Baktēriju baterija” ir elektrods jeb metāla sietiņš un ogleklis, ap ko baktērijām dikti patīk dzīvoties. Eksperimentēts arī ar vairākām matērijām, lai dažādotu baktēriju veidus. Izstādē rindā izkārtotajās un izgaismotajās plastmasas burkās atrodas viena veida baktērija, proti, kokvilnas. To dzīvības izmaiņas tiek nolasītas un ar datorprogrammas palīdzību pārveidotas Voldemāra Johansona izvēlētā skaņā. Šis moments ir mānīgs, jo varētu šķist, ka skan pašas baktērijas, bet sonificēts ir tieši elektrības iegūšanas process – turklāt patvaļīgi izvēlētas skaņas estētikas veidā, proti, kā radio baltais troksnis un vēl spalgākas frekvences. Skaņa ir tikai palīgmateriāls, lai demonstrētu izmaiņas. Papildus piedalās arī visdabiskākais strāvojums – lauku dīķa dūņās iegremdētas “baterijas”, kuru procesa mērījumi caur internetu tiešsaistē tiek straumēti uz šo te pašu datorprogrammu. Darba pamatā tātad ir dzīvība pati par sevi, par ko mēs patiesībā neko īsti nezinām. 

Izstāde ir nedaudz “par īsu”, taču RIXC vienmēr ir pratuši skatītāju pārsteigt, sniedzot atmiņā ilgi paliekošus mākslas darbus. Un arī šis nav izņēmums. No sirds iesaku izstādi apskatīt tiem, kuri vēl to nav izdarījuši. Izstāde apskatāma bez maksas līdz 4. novembrim, katru dienu no 11:00 līdz 19:00.

www.rixc.lv