Bez uzvalka
Rihards Bražinskis
09/10/2012
Foto: Edgars Šulcs
Sestdien, 6. oktobrī, Latvijas Radio 1. studijā notika šīgada “Skaņu Meža” festivāla pirmais koncerts. Festivālu atklāja jaunais projekts “Vārdrūme”, kas tapis, lai pievērstu uzmanību cilvēka runas (šajā gadījumā dzejas lasījumu) un skaņas kopdarbiem. Uzdevums nav no vieglajiem – lai šādas disciplīnas rezultāts būtu labs, jānotiek abu pušu konjunktūrai (improvizētai vai iestudētai). Taču diemžēl bija dzirdams pretējais – katrs no triju pāru dalībniekiem skanēja neatkarīgi viens no otra.
Visparedzamākie bija Jeļena Glazova un Edvīns Raups. Jeļena atskaņoja griezīgu, vienveidīgu noise drone, bet Raups kā jau Raups – teju sakrāls un monumentāls. Šie autori darbojās ne tik vien paralēli, bet arī pamīšus, proti, kad Jeļena radīja skaļāku troksni, Raups, protams, nebļāva tam pa virsu. Un visneveiklākais bija brīdis, kad tika runāts pa virsu vienkārši klusāk nogrieztai agresīvai skaņai.
Platons Buravickis un Rūta Mežavilka
Visordinārākie bija Sound Meccano jeb Rostislavs Rekuta un Inga Gaile – mierīgs ambient concrete, chillout ritmiņu pavadījums un sievišķīga dzeja. Bet vistuvāk pilnībai bija Platons Buravickis un Rūta Mežavilka. Rūtas īpatnējā izruna un atbruņojoši sadzīviskās vārsmas kopā ar Platona visai izjusti un pieskaņoti spēlētajām preparētajām klavierēm radīja sirreālu un suģestīvu efektu.
Visas trīs uzstāšanās bija par garu, un kopumā visai sadaļai īsti nebija nekāda prikola. Jau pirms koncerta bija diezgan skaidrs, kā katrs no māksliniekiem izklausīsies. “Vārdrūmei”, šķiet, drīzāk vajadzētu atrasties “Dzejas dienu” vai “Prozas lasījumu” programmās.
Jumi Murakami
Tālāk sekoja igauņu komponistes Tatjanas Kozlovas darbs Lovesong zviedru vijolnieces Karinas Helkvistas un japāņu flautistes Jumi Murakami izpildījumā. Helkvista izpildīja arī sava tautieša komponista darbu ar visai blackmetālīgu nosaukumu When the Raven Turn White. “Skaņu Mežam” piestāv laikmetīgi akadēmiskā mūzika un vajadzētu to vairāk iekļaut!
Bet vakara gaidītākais viesis, protams, bija dzīvā leģenda, Ņujorkas komponistu skolas pārstāvis, 79 gadus vecais pianists Kristians Volfs (Christian Wolff), kurš uzstājās kopā ar savu tautieti, perkusionisti Robinu Šulkovsku (Robin Schulkowsky). Volfs bija nedaudz sagatavojis flīģeli, spēlēja arī melodiku, kā arī izmantoja mutes ermoņikas un visādus citus mazus palīggrabuļus. Savukārt Šulkovskas pārziņā bija šķīvji, tomi, timpāni, vibrofons, gongi, tepat Rīgā metāllūžņos izvēlēti dzelzs gabali, caurules, spainis, krēsls, metāla plāksnes, zvārgulīšu čemurs, trīsstūris un citi priekšmeti.
Volfs pieteica kompozīcijas, un gandrīz ikreiz Šulkovska viņu palaboja par gadskaitļiem un citiem skaitļiem. Mākslinieki uzstājās gan duetā, gan pa vienam. Atsevišķi tie bija solo darbi perkusijām, kā arī kompozīcija “Peace March” t.s. drobenei jeb solo bungai, kas tika gan dunkāta, gan spēlēta kā džambe, kā arī tika apļotas plaukstas pa bungas plēvi un raustītas spriegojuma atsperes. Darba pamatdoma bija tāda, ka drobene, kas ir militāras izcelsmes instruments, tiek spēlēta ar nemilitāriem instrumentiem, proti, rokām. Skanēja arī klavieru solo jeb dažādos laika posmos komponētu darbu izlase, kas bija brīnišķīgs klausāmbrīdis, ārkārtīgi daudzveidīgs savā “pļenkšķināšanā”.
.jpg)
Robina Šulkovska
.jpg)
Savukārt spēlēšana divatā kopumā bija ļoti apvaldīta. Nekā pārāk intensīva, ar daudz “tukšumiem”, taču tādējādi pat visdzirdētākās skaņas padarot estētiskas. Bija arī ļoti rotaļīgas kombinācijas, arī neizpildītas skaņas un pauzes kompozīciju beigās. Klauvējieni pa klavieru korpusu, kā arī svilpošana un vējiņa pūšana ar muti. Bija arī gabals, kurā abi darbojās pie klavierēm, Šulkovskai manipulējot klavieru stīgas, kā arī, piemēram, rīvējot nošu lapu statīvu.
Pietāte pret Kristianu Volfu (un viņa vecumu) ir neatvairāma. Lai arī emocionāli koncerts līdz galam neiedarbojās, jo tika pārāk bezkaislīgi izpildīts, tomēr kā notikums tas neapšaubāmi bija ievērības cienīgs – viens no šīgada festivāla dārgumiem! Patīkama bija uzmanīgā publika, kas gan sākumā bija kuplākā skaitā nekā pasākuma otrajā daļā, kas gan izskaņā nelaupīja māksliniekiem veltītus pamatīgus aplausus. Tāpat arī uzteicama ir jaunas vietas izvēle, kaut arī ne parāk baudāma. Šajā gadījumā pietrūka skatuves, un arī kailā, baltā gaisma bija mazliet kaitinoša. Volfa koncertam prasītos kas vēl cēlāks un noformētāks – lai gan jāteic, ka arī Volfs taču nebija tērpies uzvalkā.
