Putni, insekti un origami
Rihards Bražinskis
07/10/2012
Foto: Didzis Grodzs
Piektdien, 5. oktobrī, Spīķeru koncertzālē notika starptautisks koncerts kritiskās mākslas un jauno mediju kultūras centra RIXC ikgadēji rīkotā festivāla “Māksla + Komunikācija” ietvaros. Pasākums kopumā bija visai stīvs un pārāk lielu estētisko gandarījumu nesniedza, lai gan izceļami momenti, kas bija piedzīvošanas vērti. Interesanti, ka koncerts ar līdzīgu saturu “Skaņu Meža” pasākumiem, bet ar citu organizatoru, proti, RIXC, uzreiz piesaistīja pavisam citu publiku.
Vakara vadītājs Mārtiņš Eņģelis
Vakara pārsteigums un komiskais elements reizē bija vakara vadītājs jeb teicējs – Mārtiņš Eņģelis, kurš pirms abām koncerta daļām šo to pastāstīja par māksliniekiem.
Pirmajā daļā uzstājās vietējie, bet otrajā – ārzemju autori.
Kā pirmais bija Mārtiņš Roķis ar daudzkanālu performanci “Fiksētās trajektorijas”. Tās izejas materiāls bija īpaši radīta programma, kas ražoja skaņas sistēmas, kuru pamatā bija putnu un insektu saziņas signāli. Kā ierasts, Roķis sajūdza ģeneratīvu orgānu ar improvizāciju – autora rokās bija tikai daļēja skaņas attīstības kontrole un programmas koda modifikācijas.
Mārtiņš Roķis (ar datoru) uzstāšanās laikā atradās publikā
Iesākumā skanējums bija visai smalks, bet otrajā daļā tas sabiezēja pilnā, daudzveidīgā skaņu spektrā. Performance bija akusmātiska – autors neatradās uz skatuves, bet gan publikā, un telpa bija gandrīz bez apgaismojuma.
Otrie bija Maksims Šenteļevs (skaņa), Jēkabs Nīmanis (skaņa) un Ieva Orbidāne (deja), kuri apspēlēja “Trejas tatvas” jeb uguni, ūdeni un vēju, kas vēdiskajā kultūrā apzīmē esamības galvenos, savstarpēji saistītos komponentus. Tie tika atveidoti ar visai skaidri nolasāmiem simboliem – sarkanas krāsas stikla trauku ar “gailošām” lampiņām, izgaismotu burku ar burbuļojošu ūdeni un ventilatora darbinātām vēja stabulēm ar uzrakstu happy.
Bija jūtams/redzams, ka priekšnesums iespiests atvēlētajā laikā – darboņi to līdz galam neizdzīvoja, sasteigti padarot šo, tad pēcāk to. Kasešu atskaņošana, žvadzekļu murcīšana, pašspēlējošie motoriņi, ritmiņi ar bundziņu un māla podu, vargāni, koka flauta, sitāra, basa klarnete (kas deva patīkami džezīgu piesitienu, bet pamatīgi “leca laukā” no visas kopējās uzstāšanās), metāla trauku spēlēšana ar vālītēm, kaut kā čīkstināšana ar lociņu un vairākas citas sastāvdaļas bija smagi par daudz pusstundai. Tāpat bija ar deju jeb drīzāk kustībām (Dienvidindijas klasiskās dejas stila Bharatanatjam elementi) – tad palēkā, tad pasēž, turklāt vēl skatuves vidū, aizsedzot sēdēšanas brīdī svarīgākas aktivitātes. Kustības bija priekšnesuma t.s. komunikatīvais elements, ilustrējot notiekošo. Uzstāšanos mākslinieki noslēdza (tāpat kā iesāka), izmetot mazu aplīti apkārt auditorijā sēdošajiem, pieskandinot telpu ar dažām skaņām. Pēc uzstāšanās zāle smaržoja pēc austrumu garšvielām.
Diemžēl jāteic, ka tā arī nesapratu priekšnesuma iederīgumu pasākumā, kā arī neuztvēru vienmuļības apspēlēšanu, par ko vakara sākumā Maksims Šenteļevs visiem pastāstīja. Priekšnesums bija teju reliģisku interešu grupiņas uzvedums, kam maz sakara ar novatorisku skaņu.
Deivids Rotenbergs
Pēc starpbrīža ar visai humorpilnu lekciju/koncertu uzstājās amerikāņu filozofs un mūziķis Deivids Rotenbergs (David Rothenberg), kurš atklāja, ka putnu balsis vienmēr ir tikušas sauktas par dziesmām un ir drīzāk muzikālas nevis valodiskas. Turklāt daudz vecākas par cilvēku dziesmām un joprojām izdzīvojušas. Savukārt vēl vecākas par putnu dziesmām esot insektu skaņas, kas, viņaprāt, ir elektroniskās mūzikas agrīnā forma. Uzstāšanās pamatā bija klarnetes (brīžiem arī no touch pad kaossilator simulatora) spēlēšana kopā ar (nezin kāpēc tikai) palēlinātām putnu, vaļu un kukaiņu dziesmām, kas brīžiem skanēja labi, bet pārsvarā ne pārāk, jo no datora atskaņotie dzīvnieku skaņu ieraksti nebija diez ko kvalitatīvi un slikti miksējās ar klarnetes skaņām. Turklāt tas viss nebija pārāk aizraujoši – saistošāk būtu bijis redzēt kādu no Rotenberga iespaidīgākajiem izgājieniem, piemēram, spēlēt, esot noklātām ar cikādēm.
Savukārt vakara galvenie viesi bija britu Marka Fella (Mark Fell) un Mata Stīla (Matt Steel) duets SND, kura uzstāšanās pirmajā pusē vairāki ļautiņi zāli atstāja. Veids, kādā SND organizē skaņas, ir fantastisks – nemitīgi šķautnes mainošs, kā origami locīšana. SND ir īpatnēja techno mūzika ar it kā nemitīgi apvaldītu dejottieksmi. Tā ir māņritmiska un pilna ar mikrosempliem, IDM atblāzmām, pārsitieniem, gabber tipa ložmetēju šāvieniem un klapītēm. Uzstāšanās bija vēl enerģiskāka par ierakstiem, neatvairāmi izraisot ķermeņa atbildes reakciju – paši izpildītāji galvas gan nekratīja (performances otrajā pusē tomēr mazliet), par ko, starp citu, abi vīri ir iepriekš vienojušies.
Skaņa sākotnēji attīstījās pakāpeniski, līdz negaidīti pārtrūka (pat Apple kompji mēdz pievilt). Bet klusums par laimi bija īslaicīgs. Spirgti dzidrajai SND skaņai un salti atturīgajam skanējumam lieti piestāvēja elektrozilais apgaismojums. Iespējams, mazliet pietrūka vizualizācijas. Kā arī, lai gan SND ir pa vidu starp dejojamu un klausāmu mūziku, tomēr tās formāts nav gluži koncerts ar sēdvie tām. Lai arī negribētos piekrist, ka SND, pēc Eņģeļa teiktā, kaut kādā tur īpašā, festivāla tēmai “aiz matiem” pievilktā veidā komunicēja ar auditoriju, tik un tā milzīgs paldies RIXC par šo mākslinieku atgādāšanu uz Rīgu.
