Kristiana Brektes izstādes "Trofejas" plakāts

Bīstamie locekļi 1

Vilnis Vējš 
23/06/2011

Kristiana Brektes izstāde "Trofejas" skatāma Rīgas pilsētas izstāžu zāles "Rīgas mākslas telpa" (RMT) Intro zālē līdz 17. jūlijam.

Pirmais, ko pamanām, ienākot Kristiana Brektes jaunākajā personālizstādē, ir tās glītais, tīrais iekārtojums. Balto telpu aizpilda daži stikloti objekti viducī, bet gar sienām rindojas tumšākas krāsas “trofejas”, ko varētu klasificēt kā laikmetīgās skulptūras. Tās stiprinātas tieši pie sienas uz medību trofejām raksturīgajām vairogveida pamatnēm. Otrais, ko nemaz nevar nepamanīt, ir fakts, ka ļoti daudzās no šīm trofejām iekomponēti mākslīgie dzimumlocekļi (falloimitatori) – citi kā pa taisno no intīmpreču veikala nākuši, citi laikam izgatavoti speciāli.

Tā kā saskaņā ar likumu ereģēta dzimumlocekļa atveidu izstādīšana publiskā telpā būtu uzskatāma par pornogrāfiju, potenciālam kritiķim paliek divas iespējas: vai nu apgriezties un doties  prom, paužot sašutumu (iespējams arī uzkavēties ilgāk, izpētīt visu tā kārtīgi, paķiķināt un vienalga sašust), vai, nepamirkšķinot ne acu, skatīties uz to visu “kā mākslu”, small-talk stilā paspriedelēt par patērētāju sabiedrības kritiku, mākslīgos locekļus tā arī nepieminot vai izliekoties, ka tie tikpat labi varētu būt, piemēram, desas.

Šī klīrīgā pieeja izpaužas jau izstādes anotācijā RMT mājas lapā, kur rakstīts, ka “vienā banālā kaujinieciskā vārdā “trofeja”, izrādās, ieliekams teju viss “normālam cilvēkam normālai dzīvei” svarīgais”, lai secinātu: “ar laiku tieši trofejas nosaka identitāti, jo aizpilda skatlogus, pa kuriem notiek komunikācija”.

Izstādes atklāšanā žēl bija Andreja Volmāra, kas pūlējās televīzijas kameru novietot tā, lai kadrā neiespruktu neviens no bīstamajiem locekļiem, lai gan tas nebija viegli izdarāms. “Latvijas avīze” savukārt rakstu par izstādi bija nosaukusi “Apvainoties vai pasmaidīt” un konstatējusi, ka dažiem darbiem “ pievienoti atribūti, kas varētu būt atrodami arī erotisko preču veikala plauktos”.

Man nešķiet neko auglīga ne pirmā, ne otrā pieeja. Tad jau spontāni dabiskāka varētu būt pirmā. Turpretī tērzēt par naturālistiskajiem, pārspīlēta izmēra plastmasas redīmeidiem kā par marmora Apolona pirkstiem, izliekoties nezinot, kas tie tādi un kam sākotnēji paredzēti, nozīmē ignorēt autora piedāvāto saturu, neko citu vietā neliekot.