Neobligātā daudzveidība 0

Sergejs Hačaturovs
24/09/2012

Tiem gadiem, kad nenotiek biennāle, Maskavas kultūras institūciju vadītāji saprātīgi nolēmuši aizpildīt radušos tukšumu ne tikai ar tradicionālo komercekspozīciju Art Moscow, bet paralēli arī ar apjomīgu izglītojošu mūsdienu pasaules mākslas izstāžu programmu – Maskavas mākslas nedēļu. Tā sākās 17. septembrī un ilgs līdz pat šā mēneša beigām, t. i., 30. septembrim.

Nedēļas koncepcijas autori ir Mākslinieku centrālā nama (kur notiek Art Moscow) direktors Vasilijs Bičkovs, Maskavas biennāles komisārs Josifs Bakšteins, nozīmīgāko Krievijas galvaspilsētas mūsdienu mākslas muzeju direktori Olga Sviblova un Vasilijs Cereteli un cilvēks, uz kuru lielas cerības un gaidas liek jaunie intelektuāļi, Maskavas pilsētas Kultūras departamenta vadītājs, Maskavas valdības ministrs Sergejs Kapkovs.

Man rokās Mākslas nedēļas programma, kas izdota līdztekus izstādes Art Moscow atklāšanai. Vispirms raibs gar acīm metas no sīkiem burtiem nodrukātajiem pasākumu (izstāžu, koncertu, lekciju, paneļdiskusiju) anonsiem. Tikai ieskatoties rūpīgāk, saprotu, ka ekskluzīvas, tieši mākslas nedēļai veidotas ir mākslas fonda Maskavas biennāle organizētās konferences, lekcijas un paneļdiskusijas. Tās iztirzā dažādus interesantus tematus, palīdzot labāk orientēties mākslas tirgus, mākslas menedžmenta un kolekcionēšanas specifikā.


Galerijas “Glaz” stends Art Moscow mākslas mesē. Foto: Arterritory.com

Viss pārējais lielākoties iekļaujas tradicionālajā Maskavas rudens ritmā – milzu megapole, attapusies no vasaras atvaļinājumu svētlaimes, ir sasparojusies un atgriezusies ierastajā mākslas konveijerā.


Viens no momentiem Art Moscow mākslas mesē. Foto: Arterritory.com

Viens no šī mākslas konveijera visievainojamākajiem posmiem bija tieši mākslas mese Art Moscow, kuru ar savu klātbūtni šoreiz nepagodināja daudzi pastāvīgie izstāžu dalībnieki. Daži priekšroku deva paralēli notiekošajam Vīnes gadatirgum, kuru nopirkuši Krievijas pārstāvji. Citi pastāvīgie Art Moscow dalībnieki – Gelmana galerija, Aidan, XL – pārtapuši nekomerciālos fondos. Tā ka skatīties šāgada Art Moscow nebija diez ko interesanti. Triumfēja par mūsdienu mākslu nomaskējies saloniskums, kam ar mūsdienu mākslas problemātiku ir tikpat daudz sakara kā televīzijas šovam Comedy Club ar Arkādija Raikina daiļradi.

Tomēr ir arī jaukas lietas. Pirmkārt, iepriecināja telpas iekārtojums, kas mazāk līdzinājās mobilo telefonu tirdzniecības stendiem. Līdz ar to ekspozīcijā bija daudz gaismas, plašuma, tālas vizuālās perspektīvas. Art Moscow izskatījās ievērojami labāk. Otrkārt, iepriecināj' jaunu dalībnieku klātbūtne. Voroņežas galerija H.L.A.M. rādīja Krievijas melnzemes joslas mākslu – spēcīgu, enerģisku; tā ar formu, faktūru un krāsām strādā spēcīgi, vienkārši un iedarbīgi, labākajās modernisma tradīcijās. Galerija Kultproekt demonstrēja Aleksandra Konstantinova arhitektūras instalāciju – no latiņām veidotu sietu – iecienītu mākslinieka daiļrades tēmu.

Citu gadatirgus ekspozīciju daudzkrāsainā jūkļa kontekstā Konstantinova sietu ainava disciplinēja aci un samierināja ar realitāti. Pat vēl vairāk – galerijas Kultproekt vadītāji izstādes atklāšanas ceremonijā dāvāja ielūgumus uz viņu rīkoto festivālu Šizorevolūcija. PA un BNI arhīvs (Pēterburgas mākslas sezona Maskavā). Līdz 4. oktobrim galerijā var apskatīt pirmo no desmit ekspozīcijām, kas veltītas 80. un 90. gadu Ļeņingradas mākslas bohēmas personāžiem. Galvenokārt ar mākslas zinātnieka un mākslinieka Andreja Hlobistina pūlēm un rūpēm savāktais arhīvs pa daļām tiks rādīts līdz nākamā gada jūnijam.

No Mākslas nedēļas skaļākajiem jaunumiem visgaidītākā būs kārtējās Centrālās izstāžu zāles “Manēža” atklāšana 25. septembrī. Turpmāk gan pašvaldības plašās, gan nelielās izstāžu zāles – divas “Manēžas, lielā un jaunā, izstāžu centrs pie skulptūras “Strādnieks un kolhozniece” līdzās ar Viskrievijas izstāžu centru, zāle “Čehova māja”, Dmitrija Nalbandjana un Vadima Sidura muzeji – iekļausies muzeju un izstāžu telpu apvienībā “Manēža”. Tādu plānots izveidot, pamatojoties uz mūsdienu menedžmenta un eksponēšanas režijas principiem. Par apvienības direktori kļuvusi viena no cienījamākajām, augsti profesionālākajām un talantīgākajām Maskavas galeristēm Marina Lošaka. Viņa plāno izveidot tādu mākslas teritoriju, kurā atrasties būtu interesanti gan visizvēlīgākajiem pasaules mūsdienu mākslas pazinējiem, gan kinomāniem, gan vienkārši kulturāli atpūsties gribošajiem. Bet – bez medus, plikādas kažoku un “mosšuz” tirgotavām. Bez Lužkova treknās nekaunības. Drīzāk – lai var tā atpūsties kā Sergeja Kapkova pārformatētajā Gorkija parkā: bez kebabiem un alus, bet ar pingpongu un hipsteriem. Par pirmo atjauninātā izstāžu zāļu centra Manēža programmu kļūs modernās grupas AES+F “The Liminal Space” videoepopeja. Šī triloģija, kurā tiek izmantoti visi iespējamie augsto tehnoloģiju līdzekļi, ir mūsdienīga atsauce uz Dantes “Dievišķās komēdijas” tēmu. Daudzkanālu videoprojekcijas ar desmitiem tūkstošu fotogrāfiju un 3-D grafiku apvienojumā ar gleznu un skulptūru kilometriem. Tā ka “Manēžas” gigantiskais angārs tiks uzveikts.

Divi Mākslas nedēļai pieteiktie projekti kļuvuši par kvalitātes latiņu gan pašai nedēļai, gan Maskavas mūsdienu mākslas dzīvei kopumā. Tās ir jau atklātās izstādes – Grišas Bruskina “X stunda” Multimediju mākslas muzejā un Jozefa Boisa “Aicinājums uz alternatīvu” Krievijas Mākslas akadēmijas Mūsdienu mākslas muzejā.

Par Grišas Bruskina instalāciju tēmu kļuvis ienaidnieka tēls, kā raksta pats autors, “visās tā izpausmēs: [tā var būt] naidīga valsts, šķiras ienaidnieks, zemapziņas ienaidnieks, “citādais” kā ienaidnieks, “nezināmais” kā ienaidnieks”. Šī tēma ir ļoti aktuāla mūsdienu Krievijas realitātei, kur pie varas esošie saldkairi meklē naidniekus savu pilsoņu vidū, sarīda visus pret visiem (baznīcu ar sabiedrību, kreisos ar labējiem, tautu ar buržuāziju, tadžikus ar krieviem), grūžot valsti uz vispārēju naidu un stučīšanu. Ienaidnieka tēls ir tuva tēma arī jau pieminētajiem Mākslas nedēļas varoņiem grupai AES+F. Pat ar šaujamajiem bruņoto monstru pūļi, bērni un visur skraidošie astainie zvēriņi tuvina AES+F video vizuālos scenārijus un Bruskina skulptūras.

Tomēr ir būtiska atšķirība. AES+F rada virtuālu, šķebīgi skaistu pasauli; tā nav biedējoša, tā ir vizuāli krāšņa kā datorspēle vai mūsdienīgs operas inscenējums. Bet Grišas Bruskina skulptūras, izvietotas tumšā zālē tieši pretī amfiteātrim, uzdzen šermuļus ar savu reālo klātesamību mūsu dzīvē, apziņā, mūsu kolektīvajā atmiņā (ne jau velti viņa gāzmaskās tērptie varoņi atveidoti pēc vairāku paaudžu bērnības arhetipiem un civilās aizsardzības un militārās apmācības plakātiem). Šie tēli mūs uzrunā tieši un bez aplinkiem. Vēl vairāk – viens no galvenajiem šīs saziņas promoteriem ir Muzejs. Atpestīti no sava baisā miesiskuma, naidnieku tēli un pasaules kultūras sižeti (no Bosha līdz brāļiem Čepmeniem) tieši konfrontē ar skatītāju. Tie nenāk no virtuālās pasaules, bet sakņojas pašās civilizācijas dzīlēs, mitinās aiz tās hedoniskās oderes. Šausmas – šausmas – šausmas.


Jozefa Boisa performance “Es mīlu Ameriku, un Amerika mīl mani”

Jozefa Boisa daiļrades retrospektīva nav viegli uztverama, tā nav vizuāli krāšņa un ir pilnīgs pretstats Krievijā iecienītajam naratīvam. Izstādi nevar saprast un pieņemt citādi, kā vien uzņemoties smago uzdevumu kļūt par Boisa piedāvāto eksistences likumu līdzautoru, režisoru un līdzdalībnieku. Boisa iecienītā formula “izvērstā mākslas izpratne” attaisnojas tikai tajā gadījumā, ja skatītājs patstāvīgi spēj domās kombinēt telpā izliktos tauku gabalus, filca skrandas, metāla stieņus, bazalta akmens bluķus... Tās ir pirmatnējas sēmas, zīmes. No tām katram pašam jāuzkonstruē savs stāsts, iepazīstot Boisa pieredzi un estētiski neapstrādāto materiālu nozīmi viņa mītiskajā biogrāfijā – notriekts vācu lidotājs, ko ar taukiem, medu un filci pie dzīvības atpakaļ dabūjuši Krimas tatāri.

Simboliski, ka pirms Boisa izstādes šajā pašā Maskavas Mūsdienu mākslas muzeja ēkā, Gogoļa bulvārī, 2010. gadā notika Andreja Monastirska un KD grupas izstāde. Tie paši nolietotu sadzīves mantu arhīvi, tie paši ezotēriskie rēbusi, tā pati prasība būt nevis par skaistu bildīšu patērētājiem, bet censoņiem, savu paša ideju ģeneratoriem. Jeb kā sevi definējis Dmitrijs Prigovs – būt par “kultūras darbinieku”. 

Jozefa Boisa performanču videodokumentācijā saistoša šķiet lauzītā plastika un stūrainā grācija, ar kādu mākslinieks izpilda hermētisma rituālus, mazliet atgādinot ceļojošā cirka telts klaunu. Un kāda laime, ka pašlaik viņš ir viesizrādēs Krievijā.