Foto: Katrīna Ģelze

Sarkandaiļie smiekli 0

Ieva Rupenheite
14/09/2012 

Galerijā “Māksla XO” Ilmāra Blumberga personālizstāde “Bailes” apskatāma līdz 18. septembrim

Ja dzirdat smieklus, un jums nav bail, iespējams, izstādes iecere nav realizējusies vai arī jūs vienkārši nedzirdat.

Ilmārs Blumbergs personālizstādē “Bailes” piepildījis galerijas “Māksla XO” balto zāli ar nedaudziem grafikas darbiem, jau nosauktās krāsas priekšmetiskiem uzmetumiem un galvenokārt – ar smiekliem. 

Smiekli ir neganti, uzbrūkoši, pat nepiedienīgi, jo kādā no trakākajiem atskaņošanas mirkļiem tie liek sajusties ne tikai neērti, bet patiešām uzdzen drebuļus, jau kuro reizi apstiprinot, ka smiekli un dziedāšana nav gluži ikdienišķs cilvēka esamības stāvoklis. Kamēr nedziedam vai nesmejamies mēs paši.

Tie citi, kas Ilmāra Blumberga izstādes iecerē ir – bērns, sieviete un pērtiķis, kuru smiešanās atskan pēc noteikta laika, tikai pierāda, ka bērna un sievietes smiekli ir daudz bīstamāki nekā pērtiķa smiešanās. Visvairāk bail top, dzirdot sievietes neganto smiešanos. Un nemaz nepārliecina galeristes piemīlīgi teiktais, ka esot jau pieradušas un nemaz nedzirdot.

Diezgan bailīga ir arī ļengani sarkanā plīša lapsa, kas iestutējusi savu mīksto ķermeni vienā no telpas stūriem.

Grafikas darbi, kas ieplakuši telpas malās, arī ar savu kompozicionālo novietojumu rada asociācijas ar stūrī iedzītā izmisumu, kam, protams, grafiskais monohronums nāk tikai par labu.

Ilmārs Blumbergs šajā izstādē ar dažādu mākslas tēlu palīdzību pētījis un preparējis ne visai tīkamo psiho fizisko stāvokli – bailes. Šoreiz tā nosaukta arī izstāde. Šķirstot galvā un datorā mākslinieka grafikas, bailes seko un lūkojas pār plecu vai katrā darbā. Tie melno, biezo krāsu pilieni cilvēku tēlos vai sīksmalko līniju virpulīši, kas uznirst te vienā, te citā darbā, – vai tie neatgādina bailes un baiļu sajūtu, kas sastindzina?

“-  Kopš kura laika tad vairs nav bail ?

-  To es nevaru pateikt, vai bail. Var jau būt, ka agrāk ir bijis vairāk bail. Par to nav jautāts un runāts. Pēdējā laikā bieži dzirdu jautājumus par nāvi. Vai tā nav pārāk iepatikusies? Drīzāk man interesantāka liekas jautājuma otra puse – par bailēm.

-  Bailes gan esmu bieži izjutis. Tās paralizē un noved līdz bezdarbībai. Liekas, bailes pavada cilvēkus visu dzīves laiku.” No intervijas Paulam Bankovskim 1995. gadā (www.makslaxogalerija.lv).

Varbūt mākslinieks izteicis vārdu (nosaucis izstādi) lai tās (bailes) pazustu? Tomēr izstāde nav gluži vienādojums, kura rezultāts neradītu šaubas. Blumberga nosauktajās “Bailēs” ir ieslēpti vairāki, maigi provokatīvi spēles elementi, piemēram, kā apskatīt grafiku, kuru daļēji apslēpj sarkana auduma gabals? Racionālu cilvēku reakcija ir pacelt šo audumu un netraucēti apskatīt to, ko vēlas. Taču biežāk iestājas mulsums, arī bailes, kas gan aiz auduma slēpjas un gala beigās – sastingums, nespējot izšķirties starp ziņkārību un bailēm. Arī aizvērtās durvis, kurām bailes burtiski pielipušas durvju plāksnītes formā, ar savu statisko sastingumu provocē uz darbību. Un tieši šie starpstāvokļi, kuros mākslinieka provokācija ir nolasāma, bet darbība neseko, jo prātīgi cilvēki izstādēs tā neuzvedas, ir visīstākās bailes.

Ilmārs Blumbergs ir pierunājis pilnu telpu ar zīmēm, kuru tulkošana aizrauj, ir biedējoša, bet pateicoties vispārcilvēciskajai jēgai un racionālajai realizācijai, atstāj vieglu destilāta pēcgaršu, liedzot saviļņojuma piesātinājumu.