Foto: Gunārs Janaitis

Četras beigas un pelēka jūra 0

Orests Silabriedis
10/09/2012 

Foto: Gunārs Janaitis

Andra Dzenīša operas “Dauka” partitūra tapusi no 2007. gada jūlija līdz 2009. gada decembrim. Pagāja gandrīz trīs gadi no uzrakstīšanas līdz iestudējumam. Šosezon paredzētas vēl divas izrādes – 22. septembrī un 14. jūnijā. Не густо, gribas teikt. No otras puses, vai būtu gana daudz skatītāju? Kad pērn padzirdējām, ka taps nevis iestudējums, bet koncertuzvedums, likās, ka LNO gluži vienkārši formāli vēlas īstenot Andrim Dzenītim apsolīto. Fakts, ka par režisori izvēlēta Ināra Slucka, pēc “Vilkaču mantinieces” fiasko  šo domu pastiprināja. Rezultāts ir pārsteidzošs un negaidīts – tapis uzvedums, kas cienīgi dodas pa pēdām pērnruden redzētajam Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” iestudējumam. Nekādas muļķīgas darbības, nekādas konkrētības vai ilustrācijas – viss simpātiski nosacīts, atturīgs, precīzs, vienvārdsakot, lieliski uzbūvēts.

Sudrabu Edžus stāsts “Dullais Dauka” ir ļoti pateicīgs sižets, jo ir daudz jūras, kas rosina komponista iztēli, un beigas nekonkrētas. Nav maisā noasiņojošu meiteņu, nav tuberkulozes, nav nodevības. Ir puisis – varbūt vīrs, varbūt zēns – kas saplūst ar jūru. Un māte uz sliekšņa ar kliņģera gabaliņu. Kārlim Vērdiņam, kuru uzskatu par dabas dotu izcilu dzejnieku, šoreiz nav sanācis gluži šedevrs – librets faktiski ir Sudrabu Edžus teksta fragmentu kopojums, taču ne velti ir uzskats, ka no viduvēja literārā pamata sanāk vislabākā mūzika, tātad pilnīgi iespējams, ka Kārlis visu rakstījis apzināti tā un ne citādi.

Un tomēr – ar tekstu ir cieši saistīts dziedātāju uzdevums, un opera “Dauka”, manuprāt, ir apliecinājums tam, ka Andris Dzenītis pēc būtības ir simfoniski, ne vokāli domājošs komponists. “Dauka” izteikti ir orķestra opera, dziedātājiem paredzētais intonatīvais materiāls ir vienveidīgs un maz saistošs. Sevišķi daudz tritona* intonāciju – protams, ar tritonu visvieglāk runāt pusvārdos, taču vienā brīdī šo pusvārda intonāciju ir par daudz, īpaši otrajā cēlienā. Uz šī fona patīkami izceļas Daukas lielseptakordīgais motīvs, kur skaņas izkārtotas, kā Dzenītim nereti zīmīgos brīžos labpatīk, krustā. Varbūt Andris tā arī vēlējies – neindividualizētām nevokālām intonācijām kontrastā daži īpaši iezīmēti brīži, kad Daukas sirdstrauks plūst pāri malām. No teksta viedokļa mazliet traucē arī noteiktā metriskā sistēmā palaikam sastumtie, saskrietie daudzzilbju vārdi un dziļdomīgie frāžu atkārtojumi.

Toties simfoniskais audums ir vienkārši lielisks – tas ir simfonisks kino, to var baudīt ar labpatiku un lieliem malkiem. Brīžam atmiņā ataust Bendžamina Britena operas “Pīters Graimss” jūras interlūdijas, bet tas ne skaniskā materiāla līdzīguma ziņā, drīzāk gaisotnē. Katrā ziņā komponistu marīnistu plejādē Andris iekarojis savu godam nopelnītu vietu. Opernama orķestrim vislielākā uzslava – skanējums liecina, ka ieguldīts milzīgs darbs. Operas fināla superpiano aizkustina līdz sirds dziļumiem, un šī ir vienīgā epizode, kur bilžu slīdlente, manuprāt, ir lieka. Visā pārējā operas gaitā Katrīnas Neiburgas veidotais video ir fascinējošs – sākot ar mājiņu, kas pamesta likteņa varā tumsnējos viļņos, un piejūras cilvēkiem (domājams, Daukas un viņa mātes tuvākajiem kaimiņiem), kas vasarīgi pusdieno, beidzot ar saules gaitu pār jūru operas finālā un līdz rampai ūdens pārpilno operas skatuvi. Tiešām satriecošs iespaids – viegls un vienlaikus fundamentāls.

Reti gadās, ka visi izrādē iesaistītie solisti ir vienlīdz izcili. Šis nu reiz atkal ir tas gadījums. Armands Siliņš – patiešām īsts operas titulvaronis, kurš paveicis varoņdarbu. Ievas Paršas emocionāli izjusti atveidotā Māte rāda dziedātājas jaunus vokālos apvāršņus. Kārlis Saržants, kura vokālās dāvanas, liekas, ir mazpietiekami novērtētas, patiešām spīd ar izvērsto un visai makabro stāstu par veco, kailo patiesību. Rihardam Mačanovskim kā Mācītājam vēl viena ievērības cienīga loma – patiess prieks par šo dziedātāju, kurš iepriekšējās sezonas laikā eksponējās kā uzmanības vērts solists ceļā uz briedumu un, kā to uzzinājām pirmdienas vakarā, saņems šīgada “Latvijas Gāzes” balvu. Kristīne Gailīte – tik trausla savos vokālajos Trākla lasījumos, balss kā zvans un stāja kā īstai baronmeitenītei. Andris Lapiņš no sirds izbauda Klibā skolotāja vokāli paģērošo lomu, ar ko perfekti tiek galā, savukārt Viesturs Jansons vokāli tikpat nevainojami tēlo skeptiķi Ģimnāzijas skolotāju. Un epizodes – kāda brīnišķīga Andžellas Gobas Guvernante, kāds negants Guntara Ruņģa Zvīnis, kāds dzīvesdrūms Gundara Dziļuma Aizbildnis!

Aigars Meri operas ritējumu vada ar izpratni un kompetenci, vajadzīgajos brīžos arī ar iedvesmu – var tikai iztēloties, cik laika un spēka vajadzēja, lai apgūtu šo divarpus stundu ilgo partitūru. Mārtiņš Klišāns savukārt paveicis brīnumdarbus, Dzenīša notiņas iedīdot Rīgas Doma zēnu kora dziedātājiem.

Neraugoties uz skaņuraksta visumā homogēno uzbūvi, ir nogriežņi, kas īpaši paliek prātā. Piemēram, alfabēta mācīšanās, kas lieliski atrisināta no mūzikas viedokļa (pavīd kaut kas onegērisks). Ir komiskā epizode – dziedājums par melno caurumu un singularitāti. Ir pat sava “Hercoga dziesmiņa” – Guvernantes dziedātais “Preilenīt, preilenīt, fui, fui, fui”. Jā, ir arī vairāki fināli, un te droši vien domas dalīsies. Šo rindu autora sajūta bija tāda, ka mierīgi varētu beigt jau uzreiz pēc Mātes piedāvātā kliņģera gabaliņa. Bet nē – seko neliela instrumentāla epizode ar nesaudzīgiem sitaminstrumentiem, pēc tam zēnu koris un Daukas dziedājums, pēc tam zēna solo (atkal Dzenīša iecienītā krusta zīme) un (pēdējais) fināls Mālera garā. 

Vērtējot Andra Dzenīša daiļrades kontekstā, ar operu “Tavas klusēšanas grāmata” Andris konsekventi piedāvāja savu īpašo operas modeli, kas daudziem varēja likties ekstrēms, taču tā bija bezkompromisa parādība. “Dauka” ir solis pretī klausītājiem, mūzika vieglāk uztverama, un māleriskā panorāma operas beigās ir jau pavisam tuva romantiskās mūzikas cienītājiem un sapratējiem.

Aizeju no operas ar skaistuma sajūtu. Pēc tam, tīmekļa arhīvā klausoties radio “Klasika” tiešraides vadītājas Gitas Lanceres sarunu ar Katrīnu Neiburgu, iekrīt ausīs Katrīnas teiktais par Dzenīša mūziku, kas “pilna jūras”, un tā ir mūsu pašu pelēkā, nevis kaut kāds spoži zils Indijas okeāns. Taisnība – šis ir darbs, domāts mums un mūsu platuma paralēlēm. “Spoži mirdzošais latvju pelēkais” kā Ievas Paršas 2010. gada soloprogrammas nosaukumā.

Lai cik formāli un oficiozi tas izklausītos, jāsaka vien ir – Andris Dzenītis atkal radījis nozīmīgu lieldarbu, ko, cerams, novērtēs vairāk nekā viņa Klavierkoncertu, kas gan Rīgā, gan Liepājā izskanēja diemžēl tā īsti neatzīts, kaut zāle bija pilna klausītāju abās pilsētās. Portāla Arterritory.com lasītājus aicinu nebaidīties no laikmetīgās mūzikas – aizejiet un mēģiniet baudīt! Latviešiem ir jauna opera – kā gan var nelikties par to ne zinis?

*tritons – intervāls, kas sastāv no trim toņiem jeb trim lielām sekundām, piemēram, no do līdz fadiēzam