Foto: Katrīna Ģelze

Lai shiftings nebūtu shi**ings 0

Anna Iltnere
10/09/2012

Kad krievu kolekcionārs Sergejs Ščukins (1854–1936) sāka pirkt Pikaso darbus, viņam tie nemaz tā īsti nepatika. Taču pirmo iegādāto gleznu viņš piekāra tumšā gaitenī (citur “tik neglītai gleznai” viņš neatrada savā mājoklī vietu) un gāja tai garām katru dienu pa ceļam uz pusdienām. Pēc aptuveni mēneša viņš gleznu sāka saprast. Lai arī tā viņam estētiski joprojām negāja pie sirds, tomēr magnētiski valdzināja, un pēcāk viņš iegādājās vēl aptuveni piecdesmit Pikaso darbus. Šāda pacietīga, uzticīga un nesteidzīga pieeja, lai izprastu mākslu, šķiet lielisks downshifting piemērs. Mūsdienās dominē priekšstats, ka reti kurš varētu atļauties tādu laika greznību. Lai gan kaut kur pakausī riņķo doma, ka nav neiespējami attieksmi reiz mainīt un piebremzēt dzīvesveidu, kuru sagrauzis tik steidzīgā laika zobs. Kā sak’, viss pašu rokās.

Paturot prātā, ka Survival Kit 4 festivāla galvenais spēles noteikums ir mudināt apsvērt šo downshiftingu, uz Tabakas fabriku devos trīs reizes. Tas, protams, nav daudz, taču nav arī maz, lai rūpīgi apskatītu plašo piedāvājumu. Izstādē piedalās 91 mākslinieks. Turklāt divās pirmajā reizēs es mainīju izstādes apskates virzienu, vienreiz sākot ar A, otrreiz ar B ieeju. Daži mākslas darbi bija izcili (tos atklāšu teksta gaitā), bet, vērtējot festivālu kopumā, solītais downshiftings emocionāli atgrūda. 

Līdzīgi kā, gadiem ejot, joprojām ir jāsaskaras ar aizspriedumu, ka ekoloģiju var atainot tikai ar kartonu vai vismaz kartona krāsu, tad arī dzīves ātruma samazināšana, kā pēc festivāla šķiet, ir parādāma vien ar atkritumiem un apskretušiem priekšmetiem. Jā, tas varētu būt viens veids, kā tēmu apspēlēt, bet kālab tik nospiedošā pārsvarā? Turklāt, ja izstāde savā uzstādījumā paģēr no skatītāja nesaraustītu iedziļināšanos un rāmu laika veltīšanu, tad gribētos ko līdzvērtīgu sagaidīt arī no mākslinieka. Gribētos, lai mākslas darba idejai cauri nespīdētu izpildījuma steiga (apzināta vai nejauša), bet gan lai mākslinieks manifestētu spēju uzburt pasauli, kas nav aplipusi ar laika drudža dadžiem, bet stāv ārpus tā. Te kā veiksmīgs izņēmums jāpiemin Kristīnes Želves video darbs “Atstāstījums”, kurā dažādi cilvēki pārstāsta kādu latviešu literatūras darbu, kas ir viņus spēcīgi saviļņojis un ietekmējis. Atstāstījuma forma iemieso gan laiku grāmatu lasīšanai, gan atmiņu, kas izlasīto nosargā, gan sarunu – to kādam atstāstot, un laba saruna jau, iespējams, ir viena no skaistākajām downshifting formām. Un galu galā Želves darbs ir prasīgs arī pret skatītāju. Jāizceļ arī Lienes Mackus animācija un stiklotās vitrīnās izliktie animācijas objekti “Ielec aukstā ūdenī”, kas atbilda gan festivāla pamatidejai, gan iedvesmoja ar izpildījumu un uzburto noskaņu. 


Liene Mackus “Ielec aukstā ūdenī”. Foto: Survivalkit.lv

Festivāla tēmas risinājumos pamatā valda visnotaļ depresīva fakta konstatācija, ka esam biroju darbinieki, ka visu ātri aizmirstam, ka negodājam to, ko lietojam, bet atkritumi tikai krājas (ko mākslinieki naski atnesuši mums atrādīt), ka mūsu pieminekļi ir lielie reklāmu stendi un tādā garā. Tā visa ir skaudra patiesība, taču ir divas problēmas. Ja ir bijusi vēlme to tik tiešām “iebāzt sejā”, tad tas izstādē ir noticis pārāk kautrīgi, plakani, ne tik draudīgi un baisi, kā vajadzētu, lai skatītājs to vispār uztvertu nopietni. Bet otra problēma ir tā, ka līdzās pietrūka optimistiskākas vīzijas, proti, kā būtu, ja mums tiešām izdotos kā mainīt attieksmi pret ikdienas gaļasmašīnu? Pietrūka dopinga tik tiešām downshiftēties. Vienīgā izteiktā vīzija bija daba – atgriešanās pie meža vai dārza. Lai gan tā mazliet atgādina bēgšanu, nevis risinājumu. Te gan jāpiemin viens izcils mākslas darbs, proti, Ata Jākobsona un Kates Krolles video instalācija “Patiesība ir vienkārša”, kur izflīzētā telpā, šķiet, kādreizējā vannasistabā, pustumsā izlikti lieli ekrāni ar sulīgi zaļiem dabas skatiem. Drīz vien izrādās, ka tie nav ekrāni, bet gan šauras stikla kastes, uz kurām tiek projecētas minētās ainas, kamēr pašās kastēs tiek iepūsti dūmi. Kā tāda tēlaina migla no sasilušajām meža sūnām. “Tieši šī maģiskā dūmaka, kas ieskauj cilvēka emocijas un viņa likteni, ir tas, ko vēlos parādīt savos darbos,” aprakstā stāsta Atis Jākobsons.

Pēc trim reizēm festivālā neieciklējos uz pirmo kopiespaidu kā galavārdu, tā vietā cenšoties saprast, kādi varētu būt iemesli, kālab tas šogad mani neuzrunāja tik ļoti, kā cerēts? Sāku apsvērt vides faktoru, jo skaidrs, ka mākslas darba uztveri stipri iespaido vieta, kurā tas eksponēts. Varbūt kam citam agrāk nokalpojušās telpas ir tās, kas nomāc? Taču atceroties pagājušā gada Survival Kit 3, kur Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskolas stāvoklis un estētika bija krietni līdzīga, bet festivāls bija dzīvīgs, daudzveidīgs, pārliecinošiem darbiem bagātīgs, tad jāsecina, ka diez vai vainojamas telpas. Tās patiesībā ir pat lieliskas. Atsevišķos pakšķos tieši uzpampušās sienas ar tapešu plīsumiem, tukšās dušas, kurām grūti noteikt vecumu, kāds varētu būt mazgājies vakar, bet tik pat labi pirms 15 gadiem, kā arī telpu labirinti un daudzās izlietnes šķita uzsūkuši vairāk jēgpilnas nozīmes nekā daži no darbiem, kas tur izvietoti. Kad festivālu izstaigāju otrreiz, dzirdēju sarunu starp kādu vecāku kungu un kundzi. Vīrietis aizrautīgi rādīja, kur ir stāvējušas skrūvspīles, kur tas un vēl kas, kad fabrika vēl darbojās un viņš tur strādāja. Kad tāda īsa, ikdienišķa saruna šķiet sirsnīgāka un dzīves raibumu apliecinošāka par vairākiem desmitiem mākslas darbu vienkopus, kļūst tā skumji.

Lai nobeigtu uz optimistiskākas nots, gribu teikt, ka liku lielas cerības uz šīgada festivālu, jo tēma, manuprāt, tika izvēlēta ne vien trāpīga, bet arī interesanta, lai niezētu gaidas redzēt, kā mākslinieki to izauklēs. (Iespējams, festivāla diskusiju programma, kas notiks šonedēļ, to tik tiešām īstenos.) Ar aizrautību festivāla mājaslapā lasīju autoru pieteikumus un festivāla programmu, jūtot, ka downshiftings ir vesela ādere. Bet rezultātā atdūros pret to, ka, jā, tie visi ir lieliski stāsti, arī aiz vairākiem nepārliecinošiem mākslas darbiem uz informatīvās lapiņas slēpās aizraujošas idejas. Tomēr gribētos, lai anotācijās netiktu meklēts “pēdējais salmiņš”, bet drīzāk lai pats mākslas darbs magnētiski savaldzinātu, lai arī varbūt uzreiz pat nevarētu saprast kāpēc, un tad varbūt aprakstā varētu rast tam izskaidrojuma pavedienu. Un no tumšā gaiteņa (jeb aizmirstības) mākslas darbs tiktu ienests gaišākā vietā un atmiņā paliktu vēl ilgi.

www.survivalkit.lv