URSULA MAYER. Gonda. Image courtesy: Rasa Juškevičiūtė and CAC.

Triennāles trumpis – “pašpuika” 0

Maija Rudovska, Juste Kostikovaite
04/09/2012 

Viļņas ielās pamanu melnbaltu plakātu ar uzrakstu “MIRSI Teatre”, kas lietuviešu valodā nozīmē “tu mirsi teātrī”. Uz tā paša ziņojumu dēļa ir izvietotas reklāmas ar puisi vārdā Mindaugs – tas ir vīrieša tēls, kuru šogad 11. Baltijas starptautiskās mākslas triennālē izmanto CAC Laikmetīgās mākslas centrs. (Juste Kostikovaite)

Mindauga triennāle jebšu 11. Baltijas starptautiskās mākslas triennāle, kura Viļņā pilnā sparā notiek vēl līdz 9. septembrim, piedāvā bagātīgu performanču un filmu klāstu, programmas svirām atrodoties ārvalstu kuratoru – brita Benžamina Kuka (Benjamin Cook) un holandietes Defnes Ajasas (Defne Ayas) rokās. Triennāles nosaukums gan mazliet maldina, jo šoreiz tai nav gandrīz nekāda tieša sakara ar Baltiju, tās māksliniekiem vai kontekstu. Dalībnieku vidū ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi lietuvieši, par citiem baltiešiem nemaz nerunājot. Kālab tā? Un kas ir Mindaugs?

Triennāle atgādina par tādiem jūtīgiem punktiem laikmetīgās mākslas dzīvē kā institūciju spēja uzrunāt potenciālo vai esošo auditoriju, kā arī par mākslas perifērijas statusu – kā tas tiek pārvarēts vai turpināts; tas ir jautājums par laikmetīgās mākslas klātesamību, pieejamību un galu galā – vajadzību. Savukārt triennāles pārdēvēšana Mindauga vārdā noteikti apliecina Viļņas Laikmetīgās mākslas centra vēlmi uzrunāt arī vietējo skatītāju, jo Mindaugs lietuviešiem ir populārs personvārds, gandrīz tāpat kā latviešiem Jānis.

Izdzirdot vārdu “Mindaugs”, es uzreiz viņu iztēlojos kā 28 gadus jaunu puisi. Viņa apģērbs un matu sakārtojums ir vienkāršs. Tas ir kaut kas ikdienišķs, nedaudz sportisks, bez snobisma, drīzāk funkcionāls. (Juste Kostikovaite)


CAC ir izvēlējušies aktieri Darjusu Gumauski, kurš kā Mindaugs reprezentē triennāli, un iesaistījuši viņu kā abstraktu atslēgas figūru arī vairākās performancēs, ne tikai publicitātes attēlos. Darjus nāk no eksperimentālā teātra vides, kur ir labi atpazīstams, bet ārpus tās, iespējams, viņa seja nevienam neko daudz neizsaka. Tas zināmā mērā nospēlē kā triennāles trumpis, jo Mindaugs jeb Darjus nenorāda uz kādu konkrētu, tautā mīlētu personu, bet gan iemieso tādu kā “puisi no kaimiņsētas” – normālu, parastu cilvēku, kurš runā, rīkojas un spēlējas, taču vienlaikus kā aktieris no konkrētas vides saglabā saikni tieši ar teātri.

Teātrim Lietuvā ir īpaša nozīme un tradīcijas, tas mēdz piesaistīt plašu auditorijas interesi, pateicoties arī lietuviešu panākumiem ārzemēs, te minams kaut vai labi zināmais Oskara Koršunova teātris, līdz ar ko pat ļoti eksperimentālas izrādes spēj pulcēt lielu skatītāju loku. Kā bonusu to ir izmantojis CAC, izplānojot performanču un notikumu programmu, kas zināmā mērā rod atsauces uz teātra festivāliem un nojauc robežas starp teātri un laikmetīgo mākslu. Vairāki no uzaicinātajiem māksliniekiem darbojas tieši robežzonā. 

Tā vien liekas, ka triennāles programmu visā pilnībā ir iespējams piedzīvot tikai vietējam skatītājam, jo ik dienu notiek viena vai divas performances – dažādās Viļņas vietās, un tā divpadsmit dienu garumā. Līdzīgi kā šīgada lielizstāde dOCUMENTA (13), tā arī Mindauga triennāle rotaļājas ar vietu kontekstu, attālinoties no fiksētas izstāžu zonas un liekot akcentu uz skatītāja telpisko pieredzi. Līdz ar ko CAC ēkā, Viļņas vecpilsētā, pastāvīgi notiek tikai filmu programma Cinema of the Self. Tiem, kas laikmetīgās mākslas vidi labi pārzina, atlasīto filmu klāsts komentārus neprasa. Iekļauti tādu mākslinieku kā Eda Atkina, Urzulas Maijeres u.c. darbi. Tomēr vairumam vietējās publikas, tie var būt pilnīgi sveši vārdi. Tas pats sakāms par performanču viesiem, starp kuriem ir Maikls Portnojs, Ragnars Kjartansons, Aleksanrda Bažecis un vēl virkne citu šābrīža zvaigžņu.

Tā ir arī atbilde, kāpēc šajā triennālē ir tik maz “Baltijas”. Acīmredzot šis formāts seko jau iemītajai taciņai, kā tiek organizētas starptautiskās triennāles un biennāles, piemēram, arī Stambulas mākslas biennālei ir minimāls sakars ar turku mākslu, bet vienlaikus PR aktivitātes tiek vērstas uz maksimālu vietējās auditorijas piesaisti vai lokālā konteksta izmantošanu. Arī dalībnieku atlase visbiežāk balstās uz vieniem un tiem pašiem vārdiem, kuri parasti atrodas apritē dažus gadus, kamēr tos nomaina kādi citi kuratoru “atklājumi”. 

CAC institūcija uz Baltijas valstu fona var lepoties ar starptautiskos mākslas ūdeņos atpazīstamo vārdu un jau gadiem konsekventi izkopto konceptuālismu, kurš varētu tikt dēvēts jau par diskursu. Lietuvieši sevi veiksmīgi un konsekventi turpinājuši jau kopš Fluxus, Mekas (Jonas Mekas) un Mačiunas (George Mačiunas) ieguldījuma laikiem. To apliecina arī jaunākās paaudzes mākslinieki un kuratori, kuri formē diezgan noslēgtu, taču uzticamu loku, kas varētu būt dēvējama jau par kustību. Kaut tajā ir ne mazums arogances pret skatītāju no “ārpuses” un iekšēji praktizētā valoda var šķist nesaprotama un līdz ar to citus izslēdzoša, intensīvi piekoptais, uz aktuālo vērstais fokuss spēj sasniegt oriģinalitātes un svaiguma pakāpi.

Lielu pienesumu Lietuvas laikmetīgās mākslas vārdam devuši arī tie mākslinieki, kuratori un galeristi, kas veidojuši savas karjeras starptautiski, taču uzticīgi saglabājot saikni ar lokālo mākslas vidi. Pieļauju, ka tieši pateicoties kuratoram un māksliniekam Raimundam Malašauskam, līdz Viļņai varēja nonākt tik prominenti vārdi, jo viņš bija viens no uzaicinātajiem līdzkuratoriem šāgada dOCUMENTA (13) izstādei un šobrīd kā galvenais kurators strādā pie Lietuvas ekspozīcijas 55. Venēcijas mākslas biennālei.  

www.cac.lt