Mākslas darbu skatītāji izstādes atklāšanā. Foto: Katrīna Ģelze

Personiskā “Personālizstāde” 0

Anna Iltnere
30/08/2012

Kristīnes Kursišas izstāde kim? Laikmetīgās mākslas centrā apskatāma līdz 23. septembrim

Kristīnes Kursišas “Personālizstāde” man kalpoja kā ārsta kabinets. Vispār jau itin bieži “baltā kuba” tipa mākslas telpas ar savu sterilumu man mazliet saistās ar slimnīcām, proti, tiek radīta īpaša vieta, īpaši apstākļi, lai palīdzētu atveseļoties. Tikai vienmēr ir jautājums, kurš ir slims? Šoreiz laikam es. Kursišas izstādē jutu, ka sen nēsāju domu augoni, kuru apasiņo šaubas par kritiķa uzdevumu. Par to, vai mākslas darbs ir kā mīkla ar vienu pareizo atminējumu? Vien māksliniekam zināmo? Kā bērnības minammīklu kartiņās, kur vienā pusē ir jautājums un zīmējums, bet otrā – pareizā atbilde. Mākslinieks tur mūsu priekšā attēlu, bet atminējumu redz tikai pats. Un mākslas kritiķa viens no uzdevumiem būtu pavēstīt skatītājam šo atbildi (pirms tam pašam, protams, to uzminot, un priekā sitot plaukstas, ja tas izdevies), lai skatītājs nu ar gluži citādām acīm raudzītos uz darbiem un saprastu, “ko mākslinieks ar to ir domājis”, un mīkla būtu atrisināta, gandarījums gūts, izstāde “izskatīta”. Un punkts. “Mākslā nez kāpēc uzskata, ka visu vajag sakošļāt un ielikt mutē gatavu,” kādā no nesenām intervijām teic Kristīne.

Ja kritiķa uzdevums tik tiešām būtu atrast un paust atminējumu, tad varētu iztikt arī bez kritiķa un palūgt, lai mākslinieks visu izstāsta pats. Var jau būt kritiķa uzdevums ir ievietot visu kontekstā. Lai būtu. Kristīne Kursiša savu izstādi veidojusi kā intīmu vārdnīcu. “Attēlu sižetos nav nekā globāli nozīmīga vai sabiedrībai vērtīga, taču tiem ir īpaša nozīme autores acīs,” sacīts īsajā anotācijā. Tāds pamatīgs mikrolīmenis. Ekspozīcija kā trausls kokons, kurš ar savu esamību nemaz nevēlas apliecināt vai sakustināt jelkādu samilzušu sabiedrības vai visa laikmeta problēmu. Nevēlas, lai to ieliktu kontekstā ārpus tā vienīgā mikrokonteksta, kurš zināms vien māksliniecei un viņai vistuvākajiem (izstāde veltīta vīram). Ko kritiķim darīt? Var viltīgi mesties riņķī un teikt, ka šis kokons, lūk, pats ir sabiedrības un laika produkts. Proti, tā ir vēlme nemitīgajā kolektīvismā, socializēšanās kņadā, nerimstošajā īsdomu apmaiņā apaugt ar biezu, biezu mizu un sava ķermeņa siltumā velt individuālu domu, kurai nav jākļūst par kaut ko universālu, lai to tūdaļ “nošārētu”. Kritiķis uzgavilē, ka tieši šāda koncepcija varētu būt iemiesota kūniņā “Personālizstāde”. “Es nevēlos ieviest vienu skaidru koncepciju,” ar iztēles ausīm dzirdu, kā spītīgi saka Kristīne. Kamēr kritiķis tikpat neatlaidīgi velk deķi uz savu pusi un meklē kādus izturīgākus zarus, pa kuriem rāpties tālāk. Meklē kontekstu, koncepciju, atbildi un varbūt pat tendences. (Ārsta kabinetā dakteris man nosusina sviedrus un turpina uzklausīt.)

...Arhīvā skaties kim? izstāžu atklāšanas fotogrāfijas...

Nesen portālam vēlējāmies intervēt Ilmāru Blumbergu. No klasiskas intervijas viņš atteicās, jo māksliniekam neesot jārunā. Bet kā gan tad tikt pie tā atminējuma? Iedomāsimies, ka izstādē nav arī izliktas anotācijas un ka preses relīzē nav minēts ne pušplēsts vārds par ekspozīcijas koncepciju. Kas atliek? Stāvēt iepretim mākslas darbam ilgi, vēl ilgāk, pavisam ilgi un izdomāt savu personisko atbildi? Kā gan tad vērpsies tālāk mākslas vēsture, kas arvien pārlec no viena konceptuāla akmeņa uz nākamo, un tikai tā vien tiek uz priekšu? (Dakteris norāda, ka man ir augsts asinsspiediens un ka domu augonis pulsē.) Stāvu iepretim vienam no Kristīnes Kursišas darbiem. Divas iestiklotas fotogrāfijas ar puisi divos dažādos rakursos. Viņam matos izskūtas divas atšķirīgas zīmes. Skatos uz šī puiša frizūru un man tā gribas zināt, ko māksliniece pati ar to ir domājusi, ko tas viņai nozīmē. Palūkojos vismaz pēc nosaukuma (“Bez nosaukuma”). Ak, man jādomā pašai.

P.S. Nav nejauši, ka galvenās pārdomas par Kursišas “Personālizstādi” ar pilnu jaudu nododas izstādes konceptuālajam līmenim, jo mākslas darbu tehniskajā nostrādātībā un ekspozīcijas iekārtojumā sasniegta augsta kvalitātes latiņa. Tas paver brīvu horizontu refleksijai, jo nav jāpaklūp aiz elementārām paviršībām.