Visvalža Ziediņa brīvības relativitātes teorija izstādē “Kustība” 0

Marta Pallo
22/08/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls pieteica plašākai auditorijai vēl nezināmā latviešu mākslinieka Visvalža Ziediņa (1942 – 2007) izstādi „Kustība”, mākslas mīļotāju un profesionāļu „aizkulises” jau svila nepacietībā. Liepājnieks, kurš savas dzīves laikā piedalījies vien pāris izstādēs, atstājis aptuveni 3000 mākslas darbu vienību lielu radošo mantojumu, kas prasmīgi ticis izolēts no tajā laikā valdošajiem, PSRS cenzūras diktētajiem „tautai derīgās mākslas” nosacījumiem. 

Viņš strādājis Liepājas tirdzniecības namā „Kurzeme“ un Liepājas Latviešu biedrības namā, kā arī veidojis scenogrāfijas teātra izrādēm Valsts Liepājas teātrī un Liepājas Tautas teātrī, taču "aktīvajā" mākslas dzīvē praktiski neiesaistījās. Profesionālo izglītību ieguvis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā, kuru beidzis ar izcilību un uzskatījis, ka ar to ir pilnīgi pietiekoši, lai varētu strādāt kā profesionāls mākslinieks. Kā personīgais mākslas kvalitātes detektors viņam kalpoja dienasgrāmatā rūpīgi rakstītās atziņas un vērojumi. Pierakstus mākslinieks veica ar skrupulozu pašdisciplīnu, dažos savas dzīves periodos neizlaižot ne dienu. Tieši ar tādu pat rūpību viņš attiecās pret savu mākslu, kas sabiedrībai ilgstoši palika noslēpumā un kuras pirmā vērā ņemamā "parādīšanās tautai" ir šī izstāde. Tās kuratore, mākslas vēsturniece un Visvalža Ziediņa radošā mantojuma pētniece Ieva Kulakova izstādes katalogā ”Kustība” raksta: „Kustība Ziediņa izpratnē ir arī domāšanas un fiziskās darbības saistībā ar garīgo izaugsmi. Un šiem mākslas dzīves eksperimentiem kā izejas punktu viņš vispirms ņem sevi”. Autora personību raksturo apskaužama spēja būt savā veidā brīvam no laika un telpas uzliktajiem noteikumiem, saglabājot uzticību sev un strādāt nākotnei (vai kā mākslinieks izteicies- nākotnes skatītājiem), kuru viņš pats tā arī nepiedzīvoja. Šis ievads ir tik garš, lai attaisnotu intrigu, kas bija uzmilzusi ap izstādi pirms tās atklāšanas, barojot interesentu, tai skaitā arī manu ziņkārību. Latviešiem ir jauns mākslinieks. Žēl tikai, ka miris. Drošs kvalitātes garants izstādei ir tās mākslinieciskā iekārtotāja Sarmīte Māliņa, kuras ieguldījums gan ir atzinības vērts, ņemot vērā izstādes pamatuzstādījumu, kas, šķiet, ir vēlme parādīt visu un pēc iespējas vairāk, pārliecinot skatītāju par autora „profesionālo varēšanu” un pilntiesīgu piederību Latvijas mākslas vēsturei. Milzīgais eksponātu skaita apjoms uzdevumu neatviegloja, tomēr lomu sadale „lauru plūkšanā” ir norādīta jau pie izstāžu zāles ieejas. To aizsedz milzīga izmēra Visvalža Ziediņa portrets melnbaltā fotogrāfijā, kurā viņš redzams pret skatītāju otrādi atgūlies smiltīs, saulē ar aizvērtām acīm, kā pilnīgi ļaujoties visam, bet apkārt esošie dzīvnieku kauli un skatupunkta perspektīva piedod attēlā redzamajai idillei rūgtenu piegaršu. Viss šķiet iluzors un mazliet smeldzīgs. Taču mājiens ir nepārprotams. Visvaldi Ziediņu vairs nebūs iespējams noignorēt latviešu mākslas kopainā. Turpmāk šo autoru ir jārēķinās, varbūt vēl vairāk – viņa dēļ jāpārvērtē no jauna visa padomju perioda Latvijas mākslas vēsture.

Izstādes ekspozīcija kopumā sniedz pārskatu par autora radošajiem meklējumiem 20. gadsimta otrajā pusē. Tiem atbilstoši tā strukturēta septiņās tematiskās daļās – „Laika nospiedumi“, „Sajūtu entropija“, „Atbrīvošanās no realitātes“, „Struktūras“, „Jauna pasaule“, „Civilizācijas teātris“ un „Kosmoss“. Katru no tēmām ilustrē kāds rietumu mākslas video šedevrs, kas pēc kuratores Ievas Kulakovas ieceres „dod iespēju uzlūkot Visvalža Ziediņa darbus pasaules mākslas kontekstā”. Lai gan šie "pavadošie" ārzemju mākslas piemēri ir visai ievērojamas parādības un nevar noliegt lielisko iespēju beidzot noskatīties video darbus, kas Rīgas izstāžu zālēs nav bieži sastopami, tomēr šoreiz tie arī paliek fonā. Sava satura, laika un kultūras konteksta pārpildīti, tie pieprasa skatītāja uzmanību un koncentrāciju. Taču, atceroties par galvenās lomas izpildītāju šai izstādē, pie ārzemju autoru darbiem pakavējos vien pāris minūtes, iegūstot vajadzīgo toni katras pieteiktās tēmas noskaņai un izlasot nosaukumus: „Sajūtu entropiju” ilustrē Nensijas Holtas (Nancy Holt) un Roberta Smitsona (Robert Smithson) darbs „Purvs” (1971), „Atbrīvošanos no realites” – Volfs Fostels (Wolf Vostell) „Saule tavā galvā” (televīzijas dekolāža, 1963), „Jaunu pasauli” – Marta Roslere (Martha Rosler) „Virtuves semiotika” (1975), „Struktūras” – Nams Džuns Paiks (Nam June Paik) "Veltījums Džonam Keidžam" (1973, pārmontēta 1976), „Civilizācijas teātri” – ART 21 „Elēģija Robertam Raušenbergam” (2008) un „Kosmosu” – Salvadors Dalī un Žozē Monetss-Bakērs (José Montes-Baquer) „Augšmongolijas impresijas.Remona Rusela piemiņai” (1976). Saraksts pats par sevi ir pietiekami spilgts, lai ar treknām svītrām pasvītrotu Ziediņa garīgo un radošo meklējumu tēmas un liktu saprast, ka mākslinieks dzīvoja vienā ritmā ar laikmeta garu, pat būdams apzināti izolējies no laika un telpas, kurā fiziski atradās, dzīvodams dzelzs aizkara otrā pusē - Latvijas PSR. Visbeidzot, nolobot nost no izstādītās Visvalža Ziediņa mākslas ekspozīcijas ārzemju autoru video ilustrācijas, viņa paša citātus un kuratores tematisko iedalījumu, atduros pie tās pašas neapmierinātās ziņkārības, kas mani atveda uz izstāžu zāli. Jāatzīst, ka ar šo izstādi ir tāpat, kā no krēslas iznākt spilgti apgaismotā telpā, kur krāsas un formas ņirb gar acīm un gribas tās samiegt, lai skatiens uztvertu tikai pašu būtiskāko. Darbi ir nelieli izmēros, taču zīmējumi, gleznojumi, kā arī trīs dimensijās un plaknēs veidotie objekti pārsvarā ir ļoti intensīvi ar savu saturisko slodzi un formālo risinājumu. Visvaldis Ziediņš uzskatīja, ka mākslas darba kvalitāti nosaka tajā iekodētais vēstījuma lielums. Jo daudzslāņaināks tas ir, jo augstāka raudze ir mākslas darbam.

Attiecības ar materiālu

Visvaldis Ziediņš, lai panāktu vēlamo iespaidu savos darbos, nav smādējis neko no tā, kas ir atrodams tuvākajā apkārtnē – metāla stieples, izlietotas konfekšu kārbas, sabrauktas metāla pudeļu kastes, audumus, dažādas krāsas, koka gabalus, iztukšotas pārtikas bundžas, biomateriālus un pat beigtus dzīvniekus.

 Izstādes sākumā redzami darbi, kuros materiāls tiek piemeklēts precīzākai idejas paušanai. Tas atklājas „Sajūtu entropiju” daļā, kur darbā „Materializētas sajūtas”, kas tapis 20. gadsimta 80. gados, rāmī ir ievietota nolietota grīdas lupata. Tā apgleznota un kopā ar koka plāksnēm iestiprināta kompozīcijā ar metāla stieplēm. Visu laiku man jādomā par grīdas lupatas skaudro un reizē cēlo dzīves pieredzi un skaisto reinkarnāciju. Savukārt pēdējās sadaļās skatāmais atklāj to, kā Ziediņš meklē dabā pašpietiekamu vizuālo pilnību, kas visspilgtāk atklājas trāpīgi nodēvētajā sadaļā „Struktūras”, kur eksponēti daudzie biomateriāli, minerāli, ieži un citas dabiskās vielas, kuras mākslinieks vācis. Piemēram, koks, cements, eļļa  - „Koka faktūra” (20. gadsimta 60. gadi). Vai darbs „Zemes krāsu skala” (bez datējuma) - koka kastē saliktas stikla mēģenes ar dažādās vietās iegūtiem zemes paraugiem, kas atklāj Visvalža Ziediņa kolekcionāra azartu. Krāsu skala, ko veido mēģeņu saturs, liek brīnīties līdz ar autoru par dabas mātes gleznieciskajām dotībām. Mākslinieka kaislību uz materiāliem varētu beigt ar to darbu pieminēšanu, kuros (cita starpā) redzami beigtie dzīvnieciņi, piemēram, peles un vardes. To izmantošana mākslā mūsdienu autoru Kristiānu Brekti ierindoja starp latviešu negantākajiem māksliniekiem, kā to vēl pirms mēneša varēja vērot izstāžu zālē "Arsenāls". Te arī Ziediņam būtu bijis ko piebilst, protams, caur pavisam citu skatu prizmu („Kompozīcija ar peli”,1990).

Attiecības ar laiku un brīvības relativitātes teorija

Visvaldim Ziediņam nenoliedzami piemīt ne tikai azartiska dabas materiālu izmantotāja, bet arī rūpīga vērotāja talants, kas atspoguļojas viņa pierakstos, studiju skicēs un formu meklējumos. „No figūru jūkļa izvilkt formu. Formu, kas savā starpā atšķiras no pārējiem dabas formu jūkļiem...,” savās piezīmēs raksta Visvaldis Ziediņš. Formu meklējumi visspilgtāk parādās portretos. Starp modeļiem ir tādas ievērojamas personības kā latviešu teātra leģenda Eduards Smiļģis („Eduarda Smiļģa portrets”, diptihs,1968, putuplasts, eļļa) un mūziķis Imants Kalniņš („Portrets (Imka)”, 1966, audekls, guaša), atklājot autora ciešo saistību ar tā laika kultūras dzīvi. Šie uzvārdi, novēršot domas no darbu formālajiem risinājumiem, atkal no jauna uzjunda pārdomas par to, cik relatīvas ir bijušas laika un telpas nospraustās robežas mākslinieka dzīvē, personībā un daiļradē kopumā. No vienas puses, Ziediņa radošais mantojums ir šodienas atklājums. Tas palicis autora dzīves laika valdošās varas, cenzūras neskarts.Tomēr šī brīvība ir tikpat relatīva kā robežas, kas to iegrožo. Izstādē periodiski parādās mākslinieka ciešā saite ar laikabiedriem, starp kuriem, kā jau minēju ,ir atrodamas Latvijā ievērojamas personas. Arī ekspozīcijas sadaļā „Kosmoss” jaušama Visvalža Ziediņa aizraušanās ar tolaik aktuālajiem visuma pētījumiem, kas, pateicoties PSRS jaunākajiem zinātniskajiem sasniegumiem, vilināja nevienu vien Padomju Savienības cilvēku. Tāpat attiecības ar sabiedrību, laiku un vietu ir nolasāmas daudzajos autora pašportretos, kurus būtu interesanti apskatīt atsevišķi, sakārtotus hronoloģiskā secībā. Vēl vairāk par šīm attiecībām jādomā ekspozīcijas sadaļā „Civilizācijas teātris”. Tajā redzama tā saucamā „kārbiņu siena”, kur katra kārbiņa ir kā atsevišķa pasaule ar saviem iekšējās kārtības noteikumiem.Piemēram, „Kārbiņa: Beverīna” (1988) vai „Kompozīcija ar dzīvnieka galvaskausu” (1971). Darbiem ir ļoti dažādi izteiksmes līdzekļi, taču, eksponēti kopā, tie iegūst vienotu nozīmi. Atšķirībā no pārējiem objektiem izstādē, kārbiņās esošās kompozīcijas tiek rādītas formātā, ar noslēgtas vides nosacījumiem. Kā labākais materiāls norobežojumam visbiežāk tiek izmantots izlietotas konfekšu kastes. Arī daži autora pašportreti ir tapuši līdzīgi, piemēram, ielīmējot pases fotogrāfiju tukšā marmelādes „Gundega” iepakojumā kā tas ir darbā „Kārbiņa: Pašportrets”, kas tapis  80. gados. Šīs dīvainās attiecības ar apkārtējo pasauli liek atkal un atkal pārvērtēt Visvalža Ziediņa brīvības relativitātes teoriju, kas izveidojās dabiski, un, manuprāt, kļuva par visas daiļrades pamatasi.

Saskatīt lietā, zināt par lietu, attieksme pret lietu

Tieši šī nosacītā noslēgtība un klusā protestēšana ir iemesls, kas liek teorētiķiem atrotīt piedurknes darbam pie jaunas tēmas, kamēr parastais mākslas cienītājs tīksminās par izstādes krāšņo, piesātināto vizuālo sniegumu un autora intriģējošo personību. Ziediņa radošais mantojums mākslas zinātnieku uzmanības centrā izvirza neskaidri definētās nonkonformisma parādības jautājumu Latvijas mākslas vēsturē. Jēdzienu visvienkāršāk būtu skaidrot kā sekošanu Rietumu mākslas novitātēm un padomju iekārtas kritizēšanu kādas konkrētas daiļrades ietvaros. Mākslas vēstures pārrakstīšanas jautājumus atstājot vēsturnieku ziņā, nobeigumā varu teikt, ka, lai cik plaši pārstāvēta un pārskatāmi strukturēta ir izstāde, šis ir kā pirmais Visvalža Ziediņa uznāciens uz Latvijas mākslas skatuves. Taču ne jau atstātā radošā mantojuma apjoms ir tas, kālab nebūs iespējama  mākslinieka daiļrades ignorēšana. Iemesls ir  profesionālā kvalitāte, kas tik pārliecinoši atklājas izstādē. Lai gan Ziediņš akadēmisko grādu mākslā neieguva, viņa sniegums ir spilgta parādība gan no saturiskās daudzietilpības, gan formālo risinājumu skatpunkta, un viņa radītā estētika varētu iedvesmot ne vienu vien potenciālo sekotāju. Man šķiet, ka izstādes nosaukuma - „Kustība” - būtība  ir attiecināmauz to nākotnes procesu mākslas pasaulē, ko būs izraisījusi šī vērienīgā ekspozīcija. Ir pilnīgi skaidrs, ka labāku laiku, kad uznākt uz „skatuves”, autors nebūtu varējis vēlēties. Tieši šodiena - zināmā mērā - padara viņa daiļradi tik eksotisku. Tikmēr pats Ziediņš par to visu varētu teikt tā, kā deviņpadsmit gadu vecumā rakstīja savā dienasgrāmatā:

„Nevis tikai ar acīm, bet arī ar prātu (skatītājam)! Redzēt, zināt un attieksmē – mākslinieka „spēka” pamats. Saskatīt lietā, zināt par lietu, attieksme pret lietu...”.

 Arhīvā lasi:
10/08/2012 - Atklāšanas :: “Kustība. Visvaldis Ziediņš”