Harijs Brants. Pagraba cilvēks. 2011

Virtuālā kastinga aģentūra 0

Vilnis Vējš
18/06/2011 

Harija Branta izstāde “Portreti” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 5. jūlijam

Pagājušogad, aplūkojot Harija Branta retrospekciju Viļņā, Teātra muzejā, likās, ka uzrunājošākas izstādes nemaz nevar būt. Šo pārliecību apēnoja tikai nožēla, ka Latvijā šāda ekspozīcija nekad nav bijusi un dažādu ekspertu komisiju kūtrības dēļ paliek neievērota un nenovērtēta. Harijs Brants ir no tiem māksliniekiem, kas strādā lēni (aplūkojot viņa darbus tuvāk, skaidrs, ka citādi nemaz nevar būt), darbi top ar prāviem intervāliem un tie paši diezgan drīz atrod īpašniekus. Tādēļ lielu retrospekciju plašās telpās Rīgā, kādu mākslinieks noteikti pelnījis, iespējams, nemaz nebūtu tik viegli sarīkot. Izstāde galerijā “Māksla XO” ir jaunāko darbu skate. Turklāt agrāk neredzēti ir gandrīz visi zīmējumi, par ko uzteicams arī kuratores Ilzes Žeivates darbs.

Kādēļ tieši Harija Branta māksla man liekas tik vērtīga, tik nozīmīga – man nācies atbildēt ne reizi vien, kopš sekoju sava vienaudža salīdzinoši pavēlu raisījušamies radošajai aktivitātei. Vēl nesen kāds jautāja – kādēļ gan šodien būtu jēgpilni zīmēt portretus? Lai neizlūstu smieklos par jēgtukšā modes vārda lietojumu, un izvairītos no vispārīgas prātošans, atbildēju personiski: Brants ir viens no tiem māksliniekiem, kura katru jauno darbu es gaidu, un ko vēlos ieraudzīt neatkarīgi no kritiķa pienākumiem. Iespējams, ka neesmu vienīgais. Lai gan apgalvojums, ka jēgu mākslai piešķir skatītājs, ir pārāk triviāls, lai ar to sāktu un beigtu recenziju, gluži apiet to šajā gadījumā nevaru vis. Tādēļ tālāk vairāk par iespaidiem nekā par objektīvajiem Branta mākslas parametriem..

Harijs Brants, ja atceramies, sevi pieteica ar liela izmēra ogles zīmējumiem, kuros bija attēloti fantastisku būtņu skeleti, kauli uz tumša fona. Paralēli viņš izpelnījās interesi kā perfektu pornogrāfisku komiksu stilizētāju teātra vajadzībām. Viss rādīja, ka autors ir apveltīts ar neikdienišķām dotībām un prasmēm, tomēr daļai kritiķu mulsumu radīja neslēptā atsaukšanās uz “zemās” kultūras tēliem un sižetiem: datorspēļu, digitāli manipulētu attēlu, popkultūras erotisko klišejām.  Citējumus nebija viegli ievietot “augstās mākslas” koordinātās, jo trūka nepārprotamu distancēšanās pazīmju. Lai gan – tās bija, un nepavisam ne apslēptas: klasiskās, pat arhaiskās ogles tehnikas izmantojums subkultūras tēlu interpretācijai, sadarbība ar teātri – viss liecināja, ka Brantam ir īpaša vieta pēdējās desmitgades visai plašajā “latviešu  popārta”  sabiedrībā.