Foto

Taktiskie eksperimenti par Excellence

 Ieva Astahovska
15/08/2012 

Cēsu mākslas festivāla izstāde „Eksperiments un izcilība” Vecajā alus brūzī Cēsīs

Vasara ir laiks, kad izstāžu dzīve atslābst galvaspilsētā un kļūst intensīvāka reģionos. Simpoziji, brīvdabas izstādes, mākslas parādes festivāli Pedvālē, Ventspilī, Rojā, Kuldīgā, Cēsīs un citviet ar dažādiem formātiem, mērogiem un publikas interesēm ir iemesls izbraukumu sesijām vasarniekiem, lielākoties rīdziniekiem, ar kulturālām izklaidēm provincē,”. Piemēram, mākslu, mūziku un kino Cēsīs, lai ļautos saviesīgam laiskumam gluži kā Prusta Balbekas noskaņās, festivāla atklāšanas dienās pilnībā esot lokālā beau monde ielenktam.

Cēsu festivāls pieder respektablākajām vasaras kultūrizklaidēm, kur tiek atrādītas jau aprobētas mākslas vērtības – te ir lielākas izredzes ieraudzīt Purvīša balvas nominantus un reprezentējošus rezultātus nekā nevienam nezināmus tīrradņus vai mākslas darbus vēl radošas laboratorijas procesā. Pēc sociāli angažētas vai kritiski orientētas mākslas nudien būtu jālūkojas citur, savukārt, pievienotās vērtības ziņā
šī festivāla lielākais trumpis, manuprāt, ir vēlme un spēja veidot savstarpēji ieinteresētu dialogu ar auditoriju, kurai laikmetīgā māksla nav ikdienas „patēriņa grozā” un kas attieksmē un zināšanās pret to ir visai konservatīva, tāda, kurai nākas pacietīgi un radoši rast atbildi, piemēram, uz jautājumu „Kāpēc kādu, kas iekāpis klavierēs, sauc par mākslu?” Selektīvā autoru izlase festivālā iepazīstina gan ar laikmetīgās mākslas gramatiku, gan poētiku vai citām tās valodas modulācijām. Notiekot jau sesto gadu, festivāls šai dialogā arī, ja tā varētu teikt, virzās uz priekšu. Piemēram, šogad ekspozīcijā nav pārstāvēts neviens glezniecības darbs klasiskā izpratnē (tādi vienmēr bijuši iepriekšējos festivālos), toties ir efektīvi multimediju un vides darbi ar glezniecības elementiem – ambienti spektakulārā vide Kristapa Ģelža un komponista Ģirta Biša kopdarbā „Kā gulbji balti padebeši iet” un divdaļīgā „lietu kārtība” Andra Eglīša telpiskajā instalācijā „Aiz kalniņa dūmi kūp...”. Ģelža / Biša darbā skatītājs, kurš tumšajā telpā, skanot Veidenbauma dzejas aranžējumam, vēro greznu priekškaru pirms kādas šķietamas izrādes sākuma, pamazām nonāk pie apziņas, ka pats ir šīs izrādes „varonis”. Savukārt Andra Eglīša ar darvu apgleznotām lietām pārblīvētā (dzīves) telpa un gluži kā meža dūksnājā sakritušie žuburainie baļķi, starp kuriem stāv kokā izcirstie laikabiedru stāvi un zemes pigmentu radītās gleznas, „izkausē” skatītāju ar suģestējošu, pirmatnēju enerģiju.

Cēsu festivāla izstāžu tematiskais ierāmējums, visticamāk, domājot par jau pieminēto dialogu ar plašāku publiku, vienmēr ir bijis ažūri nenoteikts un konservatīvs – kā „Skaistums” vai „Mūslaiku varoņi”. Līdzīgi arī šoreiz, lai gan „Izcilība un eksperiments” drīzāk izklausās pēc mērķu un uzdevumu formulējuma projektu konkursā vai mārketinga stratēģijas jau nosaukumā, ieliekot sev novērtējumu vēl pirms skatītāji tajā paspējuši identificēt personīgo viedokli. Taču nosaukums izstādei ir uzlicis arī noteiktas ambīcijas, un salīdzinājumā ar līdzšinējām festivāla izstādēm šīgada ekspozīcijas kopiespaids ir visrezonējošākais. Tas nav pārsteigums – pietiek vien piefiksēt mākslinieku vārdus, kas katrs ir par excellence, un savā sniegumā arī godam centušies attaisnot savu klātbūtni šādās koordinātās. Arī atbildē uz izstādes kuratores retorisko jautājumu „Vai izcilības var piedzimt bez eksperimentiem?” mākslinieki taktiski eksperimentē. Jāteic gan, arī „eksperiments” šeit ieguvis izkoptu un nogludinātu formu – kā „Orbītas” audiovizualitāte, kas jau kļuvusi par laikmetīgu klasiku vai Harija Branta fantastiskās un fantāziju atmodinošās skices, piezīmes un uzmetumi, kas, ielogotas perfektās, izgaismotās stikla kastēs, figurāli izsakoties, atgādina zooloģiskā dārzā apskatāmus, pieradinātus savvaļas zvērus.

Lielās līnijās gan tas ir arī viss, kas izstādes māksliniekiem ir kopīgs; viņi ir izcili un eksperimentāli katrs pats par sevi, un nekāds trauslais sārtais pavediens starp darbiem neizvijas. Kopīgo radiāciju starp tiem drīzāk veido vēsturiskā alus brūža vide, kas ir tik spēcīga, ka ne vien teju katram darbam piešķir īpašu vietas atmosfēras dramaturģiju, bet arī darbojas kā vēl viens neredzamais, bet klātesošais izstādes dalībnieks. Šāda asorti tipa skate pieder pie biennalizētās-triennalizētās mākslas gramatikas, kurā katrs skatītājs aicināts pats sacerēt savu stāstu – veidot subjektīvas asociāciju ķēdes darbu starpā, koncentrēties uz specifiskiem favorītiem vai izvēlēties vēl kādu citu pieredzes vai uzmanības krustpunktu taktiku.

Manas asociācijas klaiņo starp tagadnes - pagātnes laika nogriežņiem, tehnoloģisko efektu raisītiem uztveres testiem un dzīves poētiku / drāmu. Piemēram, Ata Ieviņa fotogrāfijas ar Andra Grīnberga 1972. gadā rīkoto hepeningu „Jēzus Kristus kāzas”, kas vienlaikus bija viņa laulības ar Intu Jaunzemi ceremonija, grandiozajā palielinājumā rada jaunu, negaidītu efektivitāti, atraisot pārdomas par to, cik ļoti lielā mērā šodienas skatiens (pat tik mehāniskā veidā kā fotopalielinājums) ne vien rekonstruē, bet arī konstruē-no-jauna pagātni. Intas Rukas kanoniskā sērija ar „Maniem lauku ļaudīm” raisa gandrīz pretēju efektu – no pagātnes, kas nesen vēl bija tagadne, mums ļauts paturēt tikai atmiņas un ilūzijas. Rukas darbs izstādē visspēcīgāk norezonē sociālo drāmu – šodien, kad no Latvijas emigrējuši teju pusmiljons cilvēku un lauki visburtiskākā veidā palikuši tukši, viņas episki pastorālais fotogrāfiju cikls iegūst negaidīti skarba dūriena efektu. Eksperimentēšanas gars vistiešāk atklājas Kriša Salmaņa darbā „Gaisma”, autoram pašam gan atzīstot, ja tajā ir vairāk no dzejas nekā no eksperimenta. Spektra krāsas, kas mehāniskā ātruma mikserī griežas un sajaucas baltā „nekā”, var uztvert kā trāpīgu un skatītāja galvā burtiski projicētu metaforu par dzīvi paātrinājumā, kura aizdrāžas tik ātri, ka var nepamanīt. Vizuāli un skaniski iespaidīga ir tekstu grupas „Orbīta” „Radiosiena” ar radioaparātiem, kuru skaits un dizaina daudzveidība to izpētīšanā ļautu pavadīt krietnu laiku. To čerkstoņas daudzbalsībā saklausāmā „Orbītas” autoru dzeja ļauj darbu izbaudīt arī ar acīm ciet, un sūta hipsterīgu sveicienu no šodienas pagātnei, kad radio bija visa tā pasaule, kuru varēja tikai iztēloties. Sarmītes Māliņas pirms desmit gadiem radītais, bet Latvijā nerādītais darbs ar melnu konsoļu rindu un kurām uzsēdinātas daudzas Jēzus un viena Pinokio figūriņas ļauj „bailes no augstuma” pārvarēt, balansējot starp pacilājošu nopietnību un sirsnīgi nešpetnu ķiķinājumu, Jēzu un Pinokio kā vakara lūgšanu varoņiem. Lietuviešu mākslinieki Audris Buča un Valds Ozirinsks brūža pagalmā ignorē izstādes kopējo atturīgo formātu un okupē telpu ar milzīgu „Melno spilvenu”, kas ir skatienam aptverams sānskatā, bet liekas nebeidzams, mēģinot to ieraudzīt no otras puses. Dīvainā kārtā tas nevis nomāc ar savu gigantisko melno masu, bet tiešā un pārnestā nozīmē balansē starp vēlmi to sazvārot un neskaidrām bažām no nepatveramā milzuma, gluži kā „nepanesamā esības viegluma”.