Skats no festivāla "Ūdensgabali" 2009.gadā. Foto: Gary Wornell
Ūdensgabalam divpadsmit 0

Zanda Jankovksa
16/08/2012 

Neskatoties uz to, ka diskusijas par video mākslas „augšupleju” vai „lejupleju” ilgst vismaz desmit gadus, jau divpadsmito gadu pēc kārtas 16. augustā „Kultūras un mākslas projekts Noass” uz AB dambja atklās divpadsmito Starptautisko video un laikmetīgās mākslas festivālu „Ūdensgabali”.

 Šī ikgadējā „gabala” vēsture ir meklējama 2001. gadā, kad trīs radoši cilvēki -  Juris Boiko, Līga Miezīte un Dzintars Zilgalvis „sadevās rokās” un radīja ideju par video festivālu kā reprezentatīvu formu, kas ļauj iepazīties ar video mākslas veikumu ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Jāatzīst, ka video mākslas termins ir jauns vizuālajā mākslā (ne senāks par piecdesmit gadiem), kas galvenokārt norāda uz tehnikas pielietojumu, kurā ir iespējams iejaukties, mainīt tā formu, balstoties trīs galvenajos elementos – attēlā, skaņā un literatūrā. Tik bieži piesaucot tehnikas klātbūtni, sarunu centrā nonāk jautājums par tīru mediju, tradicionālo mediju izdzišanu no mākslas vēstures, kurus izspiež vai „aprij” jauno mediju klātbūtne. Un vispār, vai jaunais medijs ir māksla? Video vairs nesauc par jauno mediju, tātad – māksla?! 


Anastasija Pirozenko, God’s Easters, 15’19, 2012

Vai videomāksla būs mūžīga?

Līga Miezīte – Jensena, raksturojot video mākslas situāciju Latvijā, citē Juri Boiko, kas 90. gadu nogalē vizuālo mākslu žurnālā "Studija" rakstīja: "..šodien pieminēt videomākslu jau nozīmē runāt par tehnikas progresa vēsturi, par stilu un virzienu pārmaiņām un galu galā par pagātni. Kas vēl arvien pieder šodienai, ir personības – mākslinieki, kuri ar šā pārejošā medija palīdzību pratuši radīt nepārejošus mākslas darbus." Viennozīmīgi, jebkurš mākslinieks, kurš rada mākslas darbu, ir pārliecināts par tā dzīvotspēju, tomēr pēc desmit gadiem krievu režisors un video mākslinieks Kostja Mitenevs (Kostya Mitenev), kas pirms trīs gadiem festivāla „Ūdensgabali” ietvaros vadīja darbnīcu „MEDIJS-DIOŽU SIENA”, izteicās, ka „video māksla ir sen mirusi. Tā bija kaut kur pagājušā gadsimta 70., 80. gados(..)" Tomēr, manuprāt, runāt par video mākslu pagātnes formā ir pāragri, veidojot analogu situāciju solījumiem, kas paredz pasaules galu. Visbiežāk tās ir transformācijas, ko piedzīvo konkrētā mākslas forma vai medijs. Arī pirms četriem gadiem, kad, intervējot toreizējo „Ūdensgabalu” projekta vadītāju Ingu Uldriķi, uzdevu jautājumu, vai ir redzams turpinājums šim festivālam, viņa atbildēja, ka tas tiek definēts par laikmetīgās mākslas festivālu, kurā ir arī kustība, skaņa, teksts, arhitektūra. Bet vienojošais - jebkurā gadījumā - ir video, tādējādi maksimāli atklājot video dažādos kontekstos. Atskatoties uz šiem izteikumiem, tā vien šķiet, ka līdzīgi glezniecībai, kas ir mūžīga,  ilgtspējīga būs arī video māksla.


Anastasija Pirozenko, Temporarily, 10’35, 2011

2012. gada konkurss

Arī šogad festivālu „Ūdensgabali” veido divi komponenti - konkurss un festivāla programma, kurā ir redzamas gan lielāko pasaules eksperimentālo filmu arhīvu kuratoru sastādītas programmas, gan dažādu jomu mākslinieku kopprojekti, performances un priekšnesumi. Tomēr vēlos vairāk pievērsties festivāla vienai daļai, respektīvi - konkursam. Šogad konkursam tika iesniegti vairāk kā piecdesmit darbi, kas aptver laika periodu no 2010. līdz 2012. gadam, jo pagājušā gada festivāla ietvaros netika izsludināts konkurss. Četrdesmit divi darbi tika tālāk nodoti žūrijas vērtējumam. Jau tagad ir zināmi tie desmit, kas saņēmuši starptautiskās žūrijas  - Mārtiņš Ratniks (Latvija), Irma Stanaitite (Irma Stanaityte, Lietuva), Raivo Kolemēs (Raivo Kolemēs, Igaunija) - atbalstu un šajā ceturtdienā tiks nodoti publiskai skatei.

Nenoliedzami, žūrijai ir bijis sarežģīts uzdevums izvēlēties desmit labākos darbus, jo konkurss, kas norisinās šī festivāla ietvaros, nav ierobežots nedz tēmā, nedz žanrā, nedz laikā.  Konkursā nav sīkāka iedalījuma pieredzes kategorijās, tādēļ līdzās starptautiski atzītiem māksliniekiem par „Ūdensgabalu” konkursa Grand Prix titulu, metālmākslinieka Aigara Zemīša veidoto bronzas statuju un „ABLV Charitable Foundation” piešķirto naudas balvu 500 latu vērtībā cīnās arī mākslinieki, kuri tikai nesen sākuši „iesildīties” šajā medijā. Lielākā daļa video darbu ir iesniegti no Latvijas, taču gana aktīvi bijuši arī  lietuviešu mākslinieki, kam par iemeslu būtu minams fakts, ka pēdējos divus gadus gadus pēc kārtas „Ūdensgabals” aizplūda uz kaimiņu pusi. 2010. gadā Gran Prix ieguva Ieva Bernotaite par darbu „in”, savukārt 2009. gadā Rimas Sakalauskas video darbs „Sinhronizācija”.

Tāpat kā vēl valda stereotips par tradicionālajiem medijiem vizuālajā mākslā, ka lietuvieši spēcīgi glezniecībā, igauņi – grafikā un latvieši - tēlniecībā, neviļus, noskatoties žūrijas vērtējumam nodotos darbus, raisās doma par atšķirībām video mākslā starp trīs Baltijas valstīm.


Katrīna Neiburga, Preses nams, 26’27, 2011

Atšķirības starp kaimiņiem

Var teikt, ka lietuvieši galvenokārt izceļas ar dokumentālā žanra video darbiem, no kuriem gandrīz puse sastāda finālam atlasīto darbu skati. Dokumentācija vērojama mākslinieka Andrius Labasauskas iesniegtajā video darbā  Crossrouds (2012), kurā dokumentēti krustojumi Eiropas un Āfrikas ceļos, tomēr vērojums šķiet tik egoistiski viegls, veidojot līdzību avīžu lapai „Izklaide”, meklējot desmit atšķirības un savelkot punktus, kas veido attēlu. Šoreiz šī vienkāršība neizsijājās caur žūrijas sietu. Anastasijas Pirozenko God’s Easters (2012) ir gan dokumentāli, gan konceptuāli interesanti risināts video darbs. Lieldienas, kas norisinās mazā pareizticīgo baznīcā, notur cilvēkus kopā gan veidojot rituālu, gan ieturot maltīti. Tas līdzinās psiholoģiski sociālam pētījumam, kurā biedri kā rituālā, tā maltītē ietur to pašu svētuma sajūtu, brīžiem radot iespaidu, ka viņi bija līdzdalībnieki arī Svētajā vakarēdienā. Tik pat psiholoģiski spēcīgs ir arī viņas otrs iesniegtais darbs Temporarily (2011), kas tāpat kā God’s Easter izvirzīts konkursa skatei. Tas ir kritisks, bet vizuāli estētisks vērojums par viņas vecāku dzīvi mazas pilsētiņas dzīvoklī, kurā nemanot ir aizritējuši sešpadsmit gadi - kopš brīža, kad viņi tur uzsāka patstāvīgu dzīvi. Dzīvoklis un dzīves veids ir iekonservējies, bet spoguļa atspulgs vēsta par izmaiņām laikā. Marijas Molites (Mariya Molyte) National News (2011) ir pētījums par cilvēku izteikumiem, ka nacionālās ziņas ir pārblīvētas ar negatīvu informāciju. Māksliniece radījusi koncentrātu, veidojot video darba prelūdiju no pilnām frāzēm, noslēdzot ar īsiem, noraidošiem terminiem. Visaizkustinošākais no lietuviešu dokumentālo darbu klāsta ir Marijas Liniciutes CCCP (2012), kurā viss sākas ar analīzi par padomju un mūsdienu atšķirībām – veikalu plauktu vienādo saturu, par to, cik līdzīgi mēs bijām – ēdām vienus un tos pašus produktus, ģērbām vienas un tās pašas drēbes, dzīvojām vienādi mēbelētos, tajā laikā vēl modernos, dzīvokļos, līdz iegrimst Lietuvas neatkarības atgūšanas vēsturē. Viņa izsaka savu subjektīvo vērtējumu, kas noteikti ir saprotams jebkuram Baltijā dzīvojošam cilvēkam, kurš  piedzimis līdz 80. gadu beigām un ir spējīgs atcerēties kaut daļu no šī savdabīgā vēstures fakta šarma, kas, video darba skatīšanās laikā, liek mums pasmaidīt un atcerēties bērnību. Līdzās šim darbam manī ir vēlme uzreiz arī pieminēt „Ūdengabalu” skatei izvēlēto latviešu mākslinieces Katrīnas Neiburgas video instalācija „Preses nams” (2011), kurā dokumentētas Preses namā strādājušo cilvēku atmiņas par dzīvi šai ēkā padomju laikā. Tomēr situācijas skatījums un tēmas prezentēšanas maniere ir cita. Katrīna Neiburga tēmu izklāsta nevis balstoties uz personīgajām atmiņām, bet gan ar Preses nama ziedus laikus piedzīvojošo "liecinieku" palīdzību. Viņu stāstos atrodama gan privātā dzīve, gan politika.  Daži fakti, kas tiek pieminēti abos video darbos, ir kā rezumē vienam un tam pašam stāstam, piemēram, Marija Liniciute atceras, ka nekādi nevarēja izprast tualetes papīra trūkumu valstī, kurā tas tika ražots, savukārt Inese Zandere no Katrīnas Neiburgas „Preses nama” stāstiem atceras tualešu kastu sistēmu, austākajā līmenī iekļaujot tās, kurās bija slavenais tualetes papīra rullis. Atgriežoties pie prezentācijas manieres, lietuviešu māksliniece stāstu stāsta izmatojot personīgajā arhīvā esošās fotogrāfijas un dokumentālo filmu kadrus, turpretī Katrīna Neiburga to stāsta sinhronizējot  dokumentālo video materiālu uz trīs ekrāniem.


Marko Mäetamm, Blue Stories, 21’30, 2012

To, ka Igaunija ir slavena ar animācijas tradīciju, pierāda arī „Ūdensgabalu” konkursā iesniegtie darbi. Andresa Tekusāra (Andres Tekusaar) animācijas  Varielu (2012), kas ir veltījums igauņu dzejniekam Andres Ehin (1940 – 2011), un Strande Commitment (2010) pēc piedāvātās formas vairāk līdzinās poētiskiem VJ darbiem, jo vizuālais attēls atkārto mūzikas piedāvātās formas, atstājot iespaidu par video kā skaņas vizualizācijas instrumentu. Toties viņa video darbā Sunny Mission (2011) attēlu un skaņas ritumu sabalansēšana kalpo par dinamikas attīstības līdzekli, kas stāsta par saules vētras tuvošanos. No igauņu animāciju klāsta īpaši izceļama (un iekļauta „Ūdensgabalu” skatē) ir Marko Mētamma (Marko Mäetamm) monohromā krāsu paletē ieturētā, sentimentāli melanholiski smeldzīgas mūzikas pavadīta animācija Blue Stories (2012). Noskatoties šo animāciju, rodas sasaiste ar igauņu performanču mākslinieku grupu NON GRATA, kas iestājas par atklātību dažādās tēmās. Marko Mētamms raksta, ka daļa no animācijā iekļautajiem stāstiem ir autobiogrāfiski vai aizgūti no citu cilvēku dzīves stāstiem. Blue Stories būtiska loma  „ierakstītam” teksts, kas ir pretējs vizuālajam risinājumam un pavadošajai mūzikai, piešķirot darbam pilnīgi citu nozīmi.


Marko Mäetamm, Blue Stories, 21’30, 2012

Runājot par latviešu mākslinieku iesniegtajiem darbiem, uz Lietuvas un Igaunijas fona tie izceļas žanru dažādībā. No formālajiem aspektiem, to tendence ir atkārtot tradicionālo estētikas principus – kompozīciju, gaismēnas, visbiežāk iekļaujoties klusās dabas žanrā. Klusums kalpo kā filozofiska, minimālistiska forma gan vizuālajā, gan konceptuālajā līmenī. Dispozīcija ir atteikties no liekā, veidot maksimāli estētisku attēlu. Gaisma kā formāla kvalitāte caur dažādu materiālu skatu prizmu ir uzvērta Ievas Balodes darbā „Cilpa” (2011), kur gaisma iegūst aizmirsto atmiņu simbolu. Arīdzan Ievas Balodes video darbā ..and to the dust we shall return (2010) klusā daba tiek iznīcināta ar uguns palīdzību, kas ir kritika par cilvēku, kurš  tendēts noraidīt jebkuras negaidītas izmaiņas, lai gan pēc tām ilgojas. Indriķis Ģelzis darbā „Aklās skaņas” (2012) ar minimāliem līdzekļiem traktē attēla un skaņas savstarpējo mijiedarbību – brīdī, kad aizveram acis, paliekam akli un dzirdam skaņas, bet, tad, kad aiztaisām ausis – redzam aklu skaņu. Olgas Telešas video darbs „Šīles sapnis” (2011) ir veltījums austriešu gleznotājam Egonam Šīlem (1890 – 1918), kurā viņa piedāvā skatītājam ceļojumu Šīles mājā, kurā reiz viņš piedzīvoja labākos savas dzīves mirkļus. Apzinoties šī mākslinieka ekspresīvo daiļradi, video darbs pauž reminiscenci – atmiņas kā aizgājušo un sapni kā faktu, kuru ir iespējams piepildīt. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, no Latvijas puses iesniegtos video darbus varēja dalīt divās skolās – t.s. Mākslas akadēmijas skola - darbi, kas vērsti uz tīrām vizuālajām kvalitātēm, un Kultūras akadēmijas skola – darbi, kas pēc būtības ir īsas spēlfilmas, kuras šogad arī izpalika.   


Ieva Balode, ... and to the dust we shall return, 6’00, 2010

"Noass"

Nozīmīgi pieminēt, ka „Noasam” ir deleģēta valsts funkcija par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu video mākslas jomā. No tā izriet, ka „Noass” darbojas arī kā Latvijas video mākslas datu bāze, kas, iepriekš piesakot apmeklējumu, ir pieejama ikvienam interesentam bez maksas. Tas aptver gandrīz visu Latvijas video mākslas vēsturi, sākot ar NSRD performanču dokumentāciju kā „Gājiens uz Bolderāju” (1987), Pavasara tecīla” (1987), „Pavasara sekvence” (1988), beidzot ar pēdējiem festivālā „Ūdensgabali” iesniegtajiem video darbiem. Visus arhīvam iesniegtos darbus izvērtē ekspertu grupa, pēc kuras atzinuma darbi tiek sistematizēti un iekļauti arhīvā. Pašlaik arhīvā ir pieejams Latvijas – Francijas video mākslas festivālu (1989 – 1995) arhīvs, ko nodevusi mākslas zinātniece Laima Slava; mākslinieku video darbi, kas apkopoti pēc izstādēm vai individuāli iesniegti no personīgajām darbu kolekcijām (1985 – 2010), kā arī Starptautiskā video un laikmetīgās mākslas festivāla „Ūdensgabali” konkursam izvirzīto darbu izlases.

Lai nepieļautu vienpusēju kuratoru un mākslinieku dominanti,  maksimāli objektīvas ainas radīšanai  tiek izmantoti materiāli no tādiem Latvijas video mākslas festivāliem kā „2ANNAS” un „Ahūns”, Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolas diplomdarbi un kursa darbi, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbi. Arhīvā esošie video darbi tiek regulāri prezentēti dažādos starptautiski nozīmīgos pasākumos, tostarp Oberhauzenes Starptautiskajā īsfilmu festivālā (Short Film Festival Oberhausen) un CologneOFF ceļojošajā video festivālā. 2011. gadā tie reprezentēti arī Gugenheima fondā Venēcijā, „P60” Amstelvēnā, un šī gada septembrī latviešu video mākslinieku darbu izstāde notiks Eksanprovansā, Francijā.   

Festivāls "Ūdensgabali" uzskatāms par fenomenu ne tikai Latvijā, bet Baltijas valstu kontekstā. „Ūdensgabali” nepārtraukti meklē jaunas formas, kas būtu interesantas gan pašiem festivāla veidotājiem, gan dalībniekiem, gan skatītājiem.  Starptautiskais laikmetīgās un video mākslas festivāls „Ūdensgabali” noslēgsies 18. augustā.