Foto: Katrīna Ģelze
Pasakas par kultūru 3

Ieva Astahovska
06/08/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Aijas Zariņas personālizstāde “Tēvs” izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā skatāma līdz 2. septembrim

Aija Zariņa jau mākslas vidi ir pieradinājusi, ka vienādi aprunātas un arī vienādi nominālas ir viņas darbus abas puses, kā vizuālā, tā idejiskā. Jaunākajā izstādē par pirmo, vizuālo pusi, būtu šķietami skaidrs: to varētu nodēvēt par “jauno vienkāršību”, kur autores agrīnais eksistenciālais tiešums (astoņdesmitajos), līdz zīmju / simbolu / rakstu kaligrāfijai reducētie tēli (deviņdesmitajos) un kultūrpolitikas procesus interpretējošais naratīvisms (pagājušajā dekādē) destilējušies viņas domu ilustrācijās, kas pat izkonkurē agrīnajos darbos pārmesto “bērnu” stilu [Haļāpina T. “Kā ģērbts ‘karalis’? // Komunisma Rīts, 1986, 21. oktobris]. Brīdī, kad Arsenāla lielajā zālē vēl bija skatāmi “Negantnieki” ar Zariņas 80. gadu beigu lielformāta darbiem “Viņš un viņa” un “Eiropas nolaupīšana” ekspozīcijas centrā, bija lieliska iespēja salīdzināt “veco” un “jauno” Aiju Zariņu: pēdējā vizuālo izteiksmi ir reducējusi līdz vēl atbruņojošākam naivumam. Piemēram, gleznā “Mans Tēvs” tēvišķā / dievišķā gaisma, kas iespīd acīs bērnu pulciņam, attēlota tieši tā kā bērnībā zīmē saules starus: strīpiņa-aiz-strīpiņas, vai gleznā “Nākotnes pilsēta” ļoti liels tētis savus mazos bērnus cieši tur pie abām rokām un no viņa acīm izplūst gaišzils domu mākonis. Šāda bērnišķīguma izteiksmes veida apzināta atdarināšana, tā it kā izvairoties no akadēmiskās “mākslotības”, gan sevī ietver didaktismu, kas pavada izstādi visos līmeņos. 

Taču problemātiskākā ir darbu idejiskā puse. Izstādes kopējais vēstījums ir skaidrs un nepārprotams: Latvijai, lai izkļūtu no esošā stāvokļa (domājams, te runa ir par morālo, nevis ekonomisko krīzi), vajag platu, drošu plaukstu, kas to ņems un izvedīs no miglas – laukā, gaismā, saulē, un beidzot ļaus laimē diet [Par to, kā šodien uztvert vārdus no Latvijas valsts himnas – “laimē diet”, skatīt mākslinieka Ivara Drulles lielisko bloga ierakstu “Kultūras Dienā” 2012. gada 19. jūnijā.]. Vairākos darbos uzgleznotās figūriņas to arī dara; sižeti visi kā viens atkārto motīvu ar rokās sadevušos bērnu pulcēšanos ap tēti vai citiem simboliskiem un mītiskiem tēliem – sauli, koku, stikla kalnu. Izstādes pavadtekstā paskaidrots, ka šis motīvs personificē kopību, humānu un garīgi orientētu brālību, meklējumus pēc jaunām vērtībām, jaunas domāšanas, un to atrašanas kultūrā kā reliģijā un kultūras mantojumā.

Saprotams, ka izstāde turpina pārdomas par kultūru, kas Aiju Zariņu nodarbina jau vairāk nekā desmit gadus. Visskaļāk viņa tās pieteica “Sarunās par mākslu” Rīgas galerijā un “K.Māksla” Karostā (2004), kad diezgan agresīvā konfrontācijā vērsās pret kultūrpolitiskajām reālijām un fantomiem. Toreiz efektīvākā daļa bija duo izstāde un performatīvais dialogs ar tikko no premjera krēsla atvadījušos jaunmākslinieku Einaru Repši, kuru brīdi iepriekš Zariņa savā gleznā “Repše, kāda ir tava nākotnes vīzija?” (2004) bija paspējusi sist krustā. “Sarunās par mākslu” mākslinieces pozīcija bija konfrontācija kā mērķis un lietotie paņēmieni – retoriska apsūdzība un uzbrūkoši jautājumi, uz kuriem nav konstruktīvu atbilžu.

Izstādē “Tēvs” kareivīguma vietā stājas humānistiska vīzija par būšanu kopā, mīlestību pret tuvāko, sabiedrību kā rokās sadevušos ģimeni un garīgo tēvu, kas apzinās “savas lielās ģimenes – sabiedrības vajadzības”. – “Latvijai atkal ir vajadzīgs kāds, pie kura stiprās rokas var droši iet. Tāds, kurš nepametīs, tāds, kurš nepievils. Tāds, kura roku savukārt tur un vada Likteņa tētis. Tāds, kurš zina ceļu.” – “Tikai kultūra var uzņemties sabiedrības vadītāja lomu. Tikai kultūras mantojums glabā tās vērtības, pie kurām turoties iespējams tālākais ceļš. Svarīgākās vērtības, pirmkārt, tās ir saites ar tuvākajiem, kopība. Otrkārt – saites ar Dievu.” [Pēdiņās citāti no izstādes darbus pavadošajiem tekstiem.]

Ja izstādi lasītu kā pasaku (šķiet, tas arī ir tuvākais šīs izstādes tulkojums), kurai nav nekāda sakara ne ar šodienu, ne vakardienu, ne realitāti, un ne aktuālajām kultūras un kultūrpolitikas strāvām, tajā būtu grūti atrast kādu citus dramaturģijas elementus kā vienu vienīgu vīziju par kolektīvo laimību, ko dod kādas tēvišķas autoritātes vadība. Savukārt, ja šodienas realitātei pietiktu ar mītiskiem priekšstatiem, izstādes pacilājošu vēstījumu varētu uztvert kā pozitīvisma programmēšanas seansu. Tomēr, ja Aijas Zariņas mākslu uztver kā (kultūr)politiski vai vismaz sociāli aktīvu – kā viņa to pēdējos gados pozicionējusi pati un kā to arī šajā izstādē kontekstualizē kuratore Elita Ansone –, parādās diezgan daudz, maigi sakot, pretrunu. 2012. gadā ar zināšanām par vēsturiskām un pavisam svaigām globālām un lokālām kolīzijām, kuru iemesls visbiežāk ir bijis autoritārs spēks / režīms / sistēma vai nelīdzsvarotība varas pozīcijās, tas, ko izstāde “Tēvs” piedāvā kā “jaunu domāšanu” un “jaunas vērtības”, ir, mazākais, naivi (naivums ir tīkams gleznieciskā izteiksmē, bet ne pilsoniskā pozīcijā), ja ne biedējoši: koncentrēt domas un gaidas uz kādu dievišķu vadītāju, ļauties nohipnotizēties un sekot kā saitītē ejošiem mazuļiem. 

Šodien visur citur pasaulē reakcija gan uz ekonomisko, gan ētisko krīzi aicina uz pretējo – nevis sekot, bet domāt pašiem. Un kultūra drīzāk smeļas no aktuālās realitātes, nevis realitāte meklē atbildes kultūrā. Var jau būt, ka attiecībā uz iespēju kaut ko mainīt vai “atmodināt” tā ir tikpat naiva ilūzija, tomēr šodienu vairāk raksturo globālā pilsonisko pozīciju aktivizējošā occupy kustība, kas gluži kā vīruss izplatījusies no Volstrītas līdz universitāšu un pat laikmetīgās mākslas biennāļu okupācijai.

Var, protams, bilst pretim, ka Aija Zariņa runā par simbolisko / garīgo tēvu, kuram nav ne mazākās līdzības ar kādiem prototipiem vai piemēriem realitātē. Taču samest kopā kultūru, reliģiju, politiku, ezotēriku, nacionālismu un patriarhālismu ir vai nu mazliet par biezu, vai arī tajā pietrūkst citu, ikdienas kultūrai nozīmīgu garšvielu, lai to patiešām varētu izbaudīt. Ja sociāli aktīva māksliniece savu darbu ideoloģiju balsta šādā sakausējumā, nudien nākas domāt, ka, neskatoties uz “globālā ciemata” konsekvencēm šodienā, atsevišķas kultūrtelpas joprojām dzīvo atšķirīgos laikos, un Latvija eksistē kādā aizvēsturiskā bez-laikā, kur apstākļi, kas ir pamatā šai sarunai par kultūru, ir nevis krīze, bet kāds permanenti hipnotisks stāvoklis, kurā refleksija nav nepieciešama.

Izstāde “Tēvs” arī ilustrē kādu šejienei raksturīgu iezīmi: kultūrai joprojām tiek piedēvēta transcendentālu un metafizisku vērtību nesējas loma. Šādas pārliecības iemesls ir nevis kāda īpaša, unikāla pietuvinātība garīgumam, bet tā ir raksturīga daudziem (arī kritiski ievirzītiem), postpadomju reģiona māksliniekiem un intelektuāļiem. [Vairāk par šo tēmu skatīt: Viktors Misiano “Iļja Kabakovs kā postmodernais modernists (jeb modernais postmodernists)” // Atsedzot neredzamo pagātni [rakstu krājums]. Laikmetīgās mākslas centrs, 2012, 28-43. lpp.] Šāds redzējums, protams, var arī būt, vien problēma, ka tas ir pamatā daudzām ilūzijām un arī liekulībai gan mākslā, gan retorikā par to, uzliekot slodzi, ko kultūra mūsdienu neoliberālajā sistēmā nespēj un nemaz nevēlas nest.

zaļa zāle - 15.08.2012 14:35
Tā var būt. Bet, ignorējot autores iespējamo ieceri, un ieslēdzot pats savu perspektīvu, nolasīju Aijas Zariņas darbus kā ironiju, sak, pulcēties ap dižozoliem, jāt stikla kalnos, paļauties uz tēva spēcīgo tēlu, tā ir mūsu vēsture, bet tā ir tik naiva.
Pauls B. - 06.08.2012 22:29
A, kā šītādu stilu sauc? Tas ir tas pats naivisms?...
Ieva Pelēce - 06.08.2012 18:53
Paldies, Ieva! Jūs noformulējāt to, ko nespēju aprakstīt. Lai arī naivisms glezniecībā man bieži vien pat ļoti uzrunāt - tomēr nevarēju saprast, kāpēc Aijas Zariņas pēdējo gadu glezniecība atgrūž. Lūk, kāpēc. Paldies par to!