Foto: Katrīna Ģelze
Simboliskais vecis ar spieķi 5

Vilnis Vējš
31/07/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Annas Heinrihsones izstāde “Mežā. Eduards Roess” līdz 21. augustam apskatāma galerijā “Māksla XO”

Izstāde vēl nebija atklāta, kad interneta portālā Delfi jau parādījās pirmie viedokļi. Lūk, “Gan jau ģimenes draugs V. Vējš atkal samurgos kādu slavas rakstu”, pareģo kāds anonīms komentētājs. Lai notiek! Nemaz negrasoties noklusēt savas draudzīgās attiecības ar mākslinieci, brīdinu, ka tos, kas uzskata, ka laba recenzija ir slikta recenzija, ka māksliniekiem un kritiķiem jāturas divās naidīgās nometnēs un ka pazīšanās var melnu pārtaisīt par baltu un otrādi, turpmākajā tekstā gaida vilšanās. Mana nostāja visos trijos jautājumos ir tieši pretēja, pat vairāk – uzskatu, ka nekāds pārpersonisks skatupunkts uz mākslu nemaz nav iespējams. Tādēļ šis nav ne slavas raksts, ne arī īsta recenzija, bet drīzāk piedāvājums atminēt dažus izstādes motīvus, kas varētu radīt papildu fonu izstāžu zālē tieši redzamajam, katrā ziņā neko tam neatņemot.

Diez vai galerijas “Māksla XO” baltā zāle līdz šim piedzīvojusi tik nozīmīgu pārbūvi vienas izstādes vajadzībām – Anna Heinrihsone esošo plānojumu papildinājusi ar divām starpsienām, kas savienotas taisnā leņķī un sadala telpu divās daļās. Vienai, mazākajai, sienas krāsotas tumši pelēkas, un tā kalpo kā ievads otrajai, kas, tradicionāli balta, apliekusies ap pirmo. Uzreiz noprotams, ka ne jau vēlme palielināt sienu platību bijusi šādas starpsienu izbūves iemesls – kā tas parasti notiek, kad izstādēs ir tik daudz rādāmā materiāla, ka visam nepietiek vietas. Pieeja ir cita: šī nav pārskata izstāde, kas rādītu visu mākslinieka noteiktā laika posmā paveikto. “Mežā. Eduards Roess”, kā to rāda jau nosaukums, vairāk piederīga izstāžu kā viena projekta tipam. Eksponātu patiesībā nav nemaz tik daudz, lai tos nevarētu izkārtot tradicionāli – pa zāles perimetru. Drīzāk sevi liek manīt viena no Annas Heinrihsones darbības jomām – scenogrāfija, kurā telpas semantikai ir krietni lielāka slodze nekā nepieciešams glezniecības izstādē. Divu telpu dalījums rosina skaidrot to ar kādu pretstatu pāri – piemēram, iekšpuse un ārpuse, līdz un aiz, pirms un pēc. Tomēr iespējamās atbildes ir vairākas – ienākot no ielas (ārpuses), mēs vispirms nokļūstam telpā (iekšpusē), aiz kuras seko vēl viena telpa... Vai arī – izstāde piedāvā iespēju to aplūkot pa apli, izejot cauri vienai telpai, tad nākamajai un, lai nokļūtu ārpusē, vēlreiz šķērsojot pirmo.

Savu versiju piedāvā eksponātu raksturs. Pirmajā izstādīti objekti, kurus varētu uzskatīt par dabiskiem, autentiskiem, ja vien to novietojums izstāžu zālē pats par sevi jau neradītu estetizētu instalāciju: pa labi – sausu zaru krāvums, līdzīgi kā meža izcirtumos, pa kreisi – maza fotogrāfija. Māksliniece nepārprotami atsaucas izplatītajam paņēmienam veidot izstādes no gataviem objektiem, ar sastatījuma un kompozīcijas līdzekļiem tiem piešķirot jaunu saturu. Šādai manierei atbilst arī fotogrāfijas izmantojums – tā ir nepārprotami sena un ņemta no ģimenes arhīva, kaut gan publicitātes materiālos tas nav īpaši uzsvērts. Tomēr Heinrihsones projektam nebūtu precīzi piedēvēt dokumentālas asamblāžas stilistiku vai aktuālo identitātes meklējumu tematiku, kas bieži vien pavada līdzīgu materiālu izmantojumu – izstādīto priekšmetu saistība nemaz tik viegli rokās nedodas. Izstādes anotācijā galerijas mājas lapā gan minēta zaru līdzība ar grumbām fotogrāfijā attēloto večuku sejās. Tas droši vien ir pamatoti, ņemot vērā autores iepriekšējās personālizstādes tēmu “Vecums” (galerija “Māksla XO”, 2010), lai gan konkrētajā fotogrāfijā grumbas nemaz nav saskatāmas. Jāatzīmē, ka zari bija attēloti vienā no toreiz izstādītajām gleznām – tie apvija kāda padzīvojuša pāra galvas kā vainagi. Šim motīvam Annas Heinrihsones mākslā ir vēl senāka priekšvēsture – 2010. gadā režisors Viesturs Meikšāns Valmieras teātrī iestudēja Edvarda Virzas poēmas “Straumēni” skatuves versiju. Kostīmus darināja Heinrihsone. Zari rotāja ne tikai personāža galvas, bet bija attēloti arī apdrukā uz kostīmu auduma. Šis pats zīmējums bija izmatots arī izrādes plakātā – zari atgādināja plaužu anatomisko zīmējumu. Tātad varētu pieņemt, ka arī šajā izstādē zariem un attēla sižetam ir vizuāli simboliska līdzība.

Šādā versijā it kā nesaderīgo “gatavo” eksponātu saistība apstiprinās otrajā izstādes telpā, kas pilnībā atvēlēta glezniecībai. Centrālo vietu tajā aizņem trīs liela izmēra gleznas, ka veido pat ne triptihu, bet vienu veselu darbu. Centrālajā daļā gleznots stipri palielināts fotogrāfijas motīvs ar vecu vīru, kurš vicina spieķi pret fotogrāfu. Tā acīmredzot ir izstādes nosaukumā minētā persona. Aiz viņa redzama arī no fotogrāfijas jau pazīstamā sēdošā sieviete. Bet ar to arī līdzība fotogrāfijai beidzas – gleznas laukumā ap figūrām ienākuši zari no pirmās ekspozīcijas daļas: tie veido mudžeklī savītu līniju ornamentu. Tas savukārt paplašinās abās malējās darba daļās, pārejot plašākas ainavas attēlojumā. Kopējā kompozīcija veidojas kā kamols, kura centrā ir vecākais pāris, bet malas atstātas ainavas panorāmai kā platekrāna kino. Centrālajā gleznojumā izmantotie koku un ainavas motīvi sasaucas ar neliela izmēra glezniņām, kas izvietotas tajā pašā telpā, tomēr nostāk no trīsdaļīgās kompozīcijas. Tie uztverami kā studijas, motīva studijas vai variācijas.

Gleznu stilistika ne tuvu nav dokumentāla vai pakārtota izpētes mērķiem, kā vedinātu domāt ekspozīcijas ievaddaļa. Fotoreālistiskas iezīmes gan saskatāmas figūru melnbaltajā atveidojumā, tomēr to modelējumā samanāmas skaidras mākslinieciska rokraksta pazīmes. Tās vēl izteiktākas ir dabas tēlojumā, kurā izmantoti daudzi specifiski gleznieciski līdzekļi – sākot ar stilizētu līniju ritmiem un beidzot intensīvām krāsu attiecībām (koši dzeltenais rapšu (?) lauks un zilas debesis fonā pret pelēkajiem koku stumbriem un zaļu zāli priekšplānā). Salikums rada viegli sirreālu iespaidu, kaut gan figūru ekspresijā vērojamas arī psiholoģiska raksturojuma iezīmes. Ekspozīciju papildinošajos nelielajos darbos savukārt melnbaltu gleznojumu papildina viegli siltie toņi pagleznojumā vai otas rakstā, radot līdzību ar izbalējušiem polaroīda uzņēmumiem.

Teātra pasaulē Anna Heinrihsone ir pazīstama kā kostīmu māksliniece ar īpatnēju stilu. Viena no tā iezīmēm ir spilgti tēli, kas atklājas savstarpējās attiecībās un darbībā. Spilgti un oriģināli tēli ir raksturīgi arī viņas sižetiskajai glezniecībai. Šādā kontekstā atklājas izstādes strukturālā dalījuma pamats – informācija, ko satur naturālie elementi, kalpo par iemeslu iztēlei, kuru atveidot spēj tikai glezniecības ieroču arsenāls. Stilizēta attēlojuma ritmika un krāsu risinājums dokumentālo materiālu līdz ar dabas motīviem pārvērš drīzāk simboliskā nekā pētnieciskā vēstījumā. 

Nojausma Pietura - 06.08.2012 22:13
Ir redzētas arī uzrunājošākas Annas Heinrihsones izstādes. Šajā vairāk dominēja pārmaiņu ambīcijas, turklāt centrālā gleznas atsauc atmiņā nesen aktualizētās Deivida Hoknija ainavas.
ivars drulle - 03.08.2012 13:21
Ideja apskatā atsaukties uz anonīmajiem interneta komentāriem lika saraukt pieri; man tas liekas līdzīgi, kā iesaistīties karstā diskusijā ar pensionāriem, kas 16. marta rītā savākušies pie Brīvības pieminekļa.

Lai gan V.V. raksta asi un trāpīgi, es ļoti labprāt nezinātu, kas kuram draugs un kuram no kā ir bērns.

Bet zarainajā izstādē, kur vīruks vicina savu zariņu, gribas uzkavēties ilgāku laiku. Iesaku.


Jūlijs Cēzars - 01.08.2012 13:42
Tad šī ir "laba recenzija vai slikta recenzija"?
Dimitrijs Korichko - 31.07.2012 18:53
bet izstade katra zina interesanta tiesam. patik galerijas atvertiba tadam parbuvem makslas varda
Dimitrijs Korichko - 31.07.2012 18:52
ja nebutu ta aspratiga sakumdala, tad pat nenoticetu, ka recenziju vejs rakstijis. kur ir stasts? ta njimnoshko pietruka.