Ohm Phanphiroj. “Mazgadīgie”. 2010
Jauno mākslinieku maršs 2

Sergejs Hačaturovs no Maskavas
23/07/2012

Līdz 10. augustam Krievijas galvaspilsētā daudzas mākslas telpas būs piepildītas ar jauno mākslinieku darbiem. Šo – pēc kārtas trešo – jauno mākslinieku biennāli tās galvenā kuratore, vācu mākslas zinātniece un videoforuma “Jaunā Berlīnes mākslas asociācija” vadītāja Katrīna Bekere (Kathrin Becker) ir nodēvējusi “Zem vizuļu saules” (Under the Tinsel Sun). Nosaukums ir patapināts no Braitonas feministiskās pankgrupas Poison Girls. Iepazīšanās ar dažiem vadošajiem biennāles projektiem pārliecināja, ka tieši šāds jauniešu biennāles formāts īpaši izteiksmīgi, naivi un tieši izceļ visas tās problēmzonas, kas piemīt laikmetīgajai mākslai kā tādai.

TIKKO CĒLUŠIES – JAU NOGURUŠI

Lielākā daļa biennāles pamatprojektu dalībnieku ir vecumā starp divdesmit pieciem un trīsdesmit gadiem. Varbūt šķiet, ka ap šo laiku mākslinieks jau varētu atļauties būt izlēmīgs, drosmīgs un – atsaucoties uz Majakovski – “kliegt pilnā balsī”. Nekā tamlīdzīga. Biennāles projektu kopējā tendence: rūpīgi centieni apslēpt personisko autorintonāciju. Tā tiek aizvietota ar dažādiem līdziniekiem – ar arhīvu dokumentāciju, mediju klišeju apspēli un štampiem. Iespējams, centienus aizšļūkt no tiešām runām ir ierosinājusi kuratore Katrīna Bekere. Šī alternatīvā realitāte nākusi roku rokā ar datortehnoloģijām un alternatīvās realitātes izklaides industriju (“saule no vizuļiem”), ar reālā un virtuālā bipolaritāti, nespēju nošķirt “īsto” no “viltotā” un visbeidzot ar subjekta izmiesošanos, tajā skaitā arī no sava ķermeniskuma. Interesanti, ka līdzīgu tēmu, tikai ar pluszīmi “pieaugušo” biennālē reprezentēja kurators Pēters Veibels (Peter Weibel). Tomēr, ja pagājušā gada forumā dominēja atraktīvas un gluži optimistiskas multimediālas instalācijas par mūsu maldīšanos citās aizspogulijas pasaulēs, tad šoreiz tieši jaunajiem ir skaidri manāms sapīkums, vilšanās un nogurums.

Kā piemēru var minēt kādu biennāles galvenā projekta depresīvo darbu – Roberta Švarca instalāciju “MONO”. Lūk, šādi to apraksta pats mākslinieks: “Monolīts ir melns, plakans, taisnstūrains ķermenis... Tas ticis aprakstīts Artūra Klarka romānā “2001: Kosmiskā odiseja”... Kolonna nemitīgi spēlē vienu un to pašu akordu, kas pazīstams ar nosaukumu “nāves akords” no Albāna Berga operas “Lulu”. Akords sastāv no visām divpadsmit notīm, un tas ir sastindzis mūžīgā skanējumā. Skaņa... apzīmē laika uztveres beigas mūzikā un mūzikas kā tādas nāvi – šis akords pārstāv struktūru, kurā nav ne harmoniju, ne disharmoniju, tas iemieso visa veida muzikālās dinamikas un progresa beigas.” Pavisam bezcerīgi. Un, lūk, kas ir iezīmīgi. Lai radītu šo depresīvo suģestiju, māksliniekam bija nepieciešamas vismaz divas references: Klarka romāns un Berga mūzika. Kamēr sev viņš iedalījis vien pieticīgo tēmas aranžētāja lomu.

Šai biennālei tipisks gadījums.

Biennāles galvenajā projektā iekļautie darbi ļauj saskatīt trīs spilgtas tematiskās pamattendences: mediju pasaule, dažādu etnisko grupu problēmas, kā arī reakcija uz globalizāciju. Laikam gan paši interesantākie galvenā projekta darbi veltīti etniskajām problēmām. Pārsvarā tās ir foto un video dokumentācijas, starp kurām izcelšu, piemēram, meksikāņa Edgardo Aragona daudzkanālu videodarbu “Tumsa”. Uz trīspadsmit ekrāniem spēlē trīspadsmit mūziķi, katrs no viņiem stāv skaista, milzīga bluķa galā. 

Izrādās, ka tie ir “mohoneras” akmeņi, ar kuriem Meksikā tiek atzīmētas robežas. Un mūziķi izpilda sēru maršu. Protams, video satur nozīmīgu politisko zemtekstu – par šķelšanos reģionā, un tomēr videodarba vizuālais un akustiskais līmenis ir ārkārtīgi augsts. Vēl kādu etniskajām problēmām veltītu asu projektu veidojis taizemiešu mākslinieks Om Panpairo. Fotosēriju sauc “Mazgadīgie”, un tā veltīta bērniem, kas strādā prostitūcijā. Katram portretam blakus lasāma īsa biogrāfija un motivācija, kāpēc izvēlēts šis ceļš. Tas viss – vispirms jau bērnu acis, kas no izstādītajiem kadriem skatās te izaicinoši, te bikli – raisa kvēlu kaunu. 


Edgardo Aragón. Tinieblas (“Tumsa”). 2009. Videoinstalācija. 7 minūtes un 50 sekundes

Kopumā tie darbi, kas veltīti konkrētu ļaužu likteņiem, pārliecina visvairāk. Savukārt tīri plastiski vingrinājumi jaunajiem māksliniekiem padodas reti. Šo paradoksu komentēja arī biennāles otras svarīgākās iniciatīvas – “Stratēģiskā projekta” – kuratore un fonda “XL” direktore Jeļena Seļina.

TRAUKSMAINĀ ANALĪTIKA

Projekts, kuru Jeļena Seļina kūrē, izvietojies divās pilsētas vietās: Valsts Laikmetīgajā mākslas centrā un Maskavas Laikmetīgās mākslas muzeja ēkā, Jermolajevskas šķērsielā. Nosaukums ir “Nepabeigtā analīze”. Stratēģisko projektu vizuāli salīdzinot ar galveno, var novērot, ka stratēģiskajā projektā iekļautie mākslinieki daudzkārt aktīvāk darbojušies ar tekstiem – no avīzēm līdz grāmatām, baneriem, plakātiem utt. Vispār jau tas nav nekāds brīnums, jo krievu mākslinieku īpatsvars šajā projektā ir krietni vien lielāks (pamatprojektā ir aptuveni desmit krievu, stratēģiskajā – ap divdesmit, turklāt vēl arī daudzi mākslinieki no bijušās sociālistiskās telpas). Kā zināms, Krievijas kultūra logocentrismu tur augstā godā, un līdz ar to tekstu saceltais troksnis šajā izstādē nav no mazajiem.

Kuratore Jeļena Seļina godīgi atzīst, ka lielākā daļa viņas izvēlēto jauno mākslinieku palikuši 20. gadsimta robežās. Viņi nupat kā beiguši dažādas mācību iestādes un joprojām atrodas lielā pasniegšanas metodikas ietekmē, kas bez šaubām (īpaši Krievijas gadījumā) bāzējas vēl pagājušā gadsimta principos. 

Turpinot savu analītisko diskursu, Jeļena Seļina gribot negribot nonākusi pie abu projektu – galvenā un stratēģiskā – salīdzinājuma. Kuratore secina, ka Krieviju gandrīz nepārstāv nacionālie un lokālie projekti. Globālisms triumfē. Vēl viens analītisks secinājums: “Starp izskatītajiem biennāles pieteikumiem bijis katastrofāli maz sociāli orientētas mākslas, tajā skaitā protesta mākslas vai tādas, kas kritizē sociālās kataklizmas – lai arī jaunu izpausmes iespēju parādīšanās mākslā tiek gaidītas tieši no šīs sfēras.”


Kristūne Alksne. Discplaced Fractures. 2011–2012

Principā, pārlūkojot kuratores Seļinas izvēlēto, ir jāsecina, ka mūžīgā utopijas un antiutopijas tēma un uz šo matēriju pamata meistarīgi savirpināta filozofija postpadomju telpā tiek atzīta krietni labvēlīgāk nekā uz daudz pragmatiskāku pasaules veidolu orientētajos Rietumos. Tipiski un labi piemēri “mūsu” refleksijām: latviešu mākslinieces Kristīnes Alksnes darbs “Lūzumi un nobīdes”, kur uz betona guļ sagriezta grāmata. Pēc mākslinieces domām, šī kolāža pauž novērojumus par mijiedarbību starp cilvēka radīto un dabu, tas ir pjedestāls civilizācijas piemineklim, kurā laiks atstājis savas pēdas. Savukārt kā utopiska projekta pārstāvjus var minēt vienu no interesantākajām mūsdienu mākslas grupām – ZIP no Krasnodaras. Abriviatūra atšifrējas kā “mērinstrumentu rūpnīca” (завод измерительных приборов), kuras cehu telpās jaunieši arī darbojas. Šīs gandrīz pamestās Krasnodarskas rūpnīcas motīvu mākslinieki apspēlē arī savā daiļradē. Tā, piemēram, šoreiz viņi biennālē piedalās ar projektu “Utopija”, kur vecas rūpnīcas modelis tiek piedāvāts kā ideāla vieta māksliniecikām darbībām. Ar tēmām, kas skar utopiju un mākslas integrēšanu darba dzīvē, strādā arī vadošais Krievijas divdesmitgadnieku paaudzes mākslinieks Arsēnijs Žiļajevs. Vēl bez dalības biennāles pamatprojektā nesen ticis atklāts viņa specprojekts Valsts Tretjakova galerijā. Arī šis mākslinieks ir visai simptomātisks aktuālajā Krievijas mākslā. 

DARBA BOHĒMAS ARHĪVS

Arsēnija Žiļajeva projektam piešķirts sarežģīts nosaukums – “Proletārās kultūras muzejs. Bohēmas industrializācija”. Arī darba struktūra nav vienkārša. Darbā ietverta reference uz pazīstamā mākslas zinātnieka – marksista Germana Fjodorova-Davidova “Eksperimentālo komplekso marksistisko ekspozīciju”, kas tajā pašā Tretjakova galerijā izveidota jau 1931. gadā. Apspiestie darbaļaudis un zemnieki, viņu māksla, dzīvesveids un dzīve – lūk, kas tolaik nodarbināja Fjodorovu-Davidovu. Arī Arsēniju Žiļajevu saista līdzīgas tēmas: kā strādnieku šķira mūsdienās integrējas mākslas pasaulē un kas ir būtisks viņu dzīvē.

Ienākot izstādē, apskatāmas divdesmito un trīsdesmito gadu gleznas, kurās attēloti proletāriešu svētki, klusā daba ar Ļeņina krūšutēlu, lauku skolotāja portrets.Tālāk vaļējos stendos izlikti tipiski dizaineriskie pakaļdarinājumi no vēlīnajiem PSRS laikiem:  metālkalumi, paklājiņš pūces formā, rotaļlietas no “kindersurpraiziem”. Atsevišķi stāv Viktora Coja piemiņas stends ar kasetēm. Šie artefakti un priekšmeti vēlīnajā padomju un agrīnajā postpadomju laikmetā apdzīvoja padomju mītnes un varēja arī tikt izmantoti strādnieku klubu noformējumā. Vitrīnā arī milzīgs tempļa modelis, kas veidots no sērkociņiem. Padomju laikā ar tādām lietām noņemties skaitījās moderni. Tālāk skatāmas nodrukātas smieklīgas fotogrāfijas, ko dažādi ļaudis uzņēmuši ar ziepjutraukiem un mobilajiem telefoniem, – pēc Žiļajeva domām, tas ir piemērs jaunajai, demokrātiskajai tīkla daiļradei 2000. gadu sākumā. Ir arī skulptūra: cilvēks strādnieka kombinezonā atvēzējis āmuru, tiecoties sadauzīt neieredzētās buržuāziskās pasaules simbolu – Marsela Dišāna “Strūklaku” jeb pisuāru. Bet pie citas sienas piekārts stends, kas veltīts jaunajai Maskavas protesta kustībai Occupy Abai – piemērs mūsdienu tautas daiļradei.

Visa kā ir ļoti daudz, un iesākumā visu sanāk uztvert juceklīgi, ar dispersālo redzi. Taču tad parādās loģika. Un loģika pārliecina ar domu, ka pēc būtības tā nav radikāla māksla,  bet gan sociālās mākslas zinātnes paveids. Ka mākslinieks nemet izaicinājumu buržuāziskajai pasaulei, bet gan rada mīlīgu, jauku arhīvu ar interesantiem artefaktiem, kas brīnumlabi iederētos kādā dekoratīvi lietišķās un tautas mākslas muzejā. Un pat artefaktiem pievienotie mītiskie nostāsti par šo dīvaino rokdarbu attiecībām ar to iespējamajiem autoriem – tā ir acīmredzama atsauce uz klasiku, uz mūsu padomiskās pagātnes galveno konceptuālo arhivāru Iļju Kabakovu. Līdz ar to projekts sanācis tāds, it kā to būtu veidojuši mākslas vēsturnieki. Lūk, šī Krievijas (un ne tikai Krievijas) jaunās mākslas problēma, kas par sevi atgādina atkal un atkal: arhīvu savākt mēs protam, bet noformulēt paša autora vēstījumu vēl neesam iemācījušies.

www.youngart.ru

endijs vorhols - 23.07.2012 20:13
mjā..... bet grūti saprast : piekrist vai nepiekrist, jo līdz maskavai redz tālu........
Ivo Niedre - 23.07.2012 18:12
forshi uzrakstiits. taa "par lietu". (lielai daljai) latvieshu jaamaacaas taa rakstiit par maakslu