Fragments no Jeļenas Glazovas darba

Pirms un pēc “realitātes” – redzējuma iespēja 0

Dmitrijs Rancevs, kino kritiķis
10/06/2011 

No 27. maija līdz 8. jūlijam Laikmetīgās mākslas centra biroja galerijā norit latviešu mākslinieces Jeļenas Glazovas (1979) izstāde “Elements of a Puzzle”.

Jeļenas Glazovas darbus iespējams apskatīties Arterritory.com foto galerijā

Izstādes telpu veido pie sienām izvietotas fotogrāfijas un ar tām pamīšus likti negari pseidoilustrējoši teksti. Liela nozīme ir fotouzņēmumu izvietojumam, vizuālās un tekstuālās komponentes mijiedarbei, kā arī šo taisnstūru izmēru izkliedei, t.i., objektu mērogošanai, kas palīdz iezīmēt galvenās iedarbības līnijas uz skatītāju.

Izstādei pievienotajā priekšvārdā piesaukta ikdienības metafizika, telpas semiotika, attēla un poētiskā teksta mijiedarbes radītās semantikas nobīdes. Kā arī – katra skatītāja iespēja pašam izvēlēties redzētā individuālo nolasījumu.

Jādomā, pēdējais ir visai nozīmīgs aspekts autores koncepcijā. “Elements of a Puzzle” paredz auditorijas radošās intences aktualizāciju. Tieši tāpēc atļaušos iedziļināties pats savā izstādes traktējumā un šajā rakstā dalīties skatītāja personiskā redzējumā, kad, izstādi apmeklējot, viņš pārtop pilnvērtīgā līdzautorā.

Uzskatu par būtisku uzsvērt vēl vienu klātesošu aktualizāciju. Cik patiesa ir mums apkārtējā realitāte? Kas tajā ir īstens, bet kas ved maldu ceļos? Doma par mums redzamā nenoteiktību, pateicoties izstādītajiem Jeļenas Glazovas darbiem, kļūst īpaši pārliecinoša. Pasaule, kurā šie darbi ģenerēti, ir gluži acīmredzami izmainīta jau diezgan sen notikuša simulakru idejiska iebrukuma rezultātā, tāpēc pats ikdienas tēlu kopums, kuru mēs uztveram kā realitāti, definīcijas nozīmē liekama pēdiņās. 

Tieši šīs piesauktās pēdiņas arī ved pie paša interesantākā. Izstādes sniegtie tēli (par tādiem būtu pareizi uzlūkot arī baltos taisnstūrus ar tekstiem – ne to vizuālajā, bet semantiskajā dimensijā gan) – tie nav pašpietiekami vizuāli objekti ar iekšējo dramaturģiju, bet gan redzamās pasaules gaistošo stāvokļu spontānas aizlienēšanas elementi. Tāda mirklīga izrautība kā attēlu raksturojums vedina domāt par maksimāli dabisku īstenības fiksējumu, pozicionē tos inscenētībai pretējā polā. Tiesa, šādā žestā ir zināma viltība, un tas tieši arī cementē izstādes idejisko bāzi.