Somu mākslinieces Paulas Lehtonenas tuneļi uz paralēlajiem Visumiem (Multiverse Now! 2012)
“Atmiņas un aizmiršanas ātrums” 0

Anna Iltnere
12/07/2012

Izstāde “Tumsas ātrums un citi stāsti” KUMU mākslas muzejā, Tallinā, apskatāma līdz 30. septembrim

Dienā, kad Rietumeiropas zinātnieki pasaulei paziņoja, ka, iespējams, ir atklājuši t. s. Dieva daļiņas jeb Higsa bozonus, es biju KUMU, kur lodāju pa tumšiem apziņas apcirkņiem. Tumšiem arī tiešā nozīmē, jo muzeja piektā stāva telpu sienas ir krāsotas melnas un gaisma tikpat kā neiespīd. Grupas izstāde “Tumsas ātrums”, kas pērn bija skatāma Turku, nu Tallinā ir apaugusi ar vēl dažiem darbiem, un nosaukums ir pagarināts ar “Citiem stāstiem”. Bet stāsts patiesībā ir viens – spēcīgā “tumsas” metafora, kas, kaitinot tos pašus zinātniekus, vārdu virknējumā “tumsas ātrums” cer māksliniekus un skatītājus mudināt rast kādu jaunu padrūmā vārda šķautni. Protams, ka tāds tumsas ātrums nemaz neeksistē, jo tumsa fizikā ir vien gaismas iztrūkums. Pilnīga tumsa nekur neattīstās, nekustas, tā neesot mērāma, tā vienkārši ir.


Igauņu mākslinieka Karela Koplimeta instalācija “Baiļu nomales” (Suburbs of Fear, 2012)

Izstādē ir iekļauti somu, latviešu un igauņu mākslinieku darbi, un interesanti, ka autori nāk galvenokārt no vienas paaudzes – dzimuši septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Proti, tās paaudzes, kuras bērnība tika vadīta sociālisma iekārtā, bet brieduma gados tā jau dzīvoja it kā pilnīgi citā, brīvā sistēmā, taču joprojām padomju mantojuma ēnā, kas tā uzreiz gaisā, protams, nevarēja izkūpēt. Tā laika arhitektūrai kļūstot par neizbēgamām dekorācijām, taču ar nenoliedzami spēcīgu ietekmi. Jo virkne mākslinieku, reflektējot par tumsas metaforu, ir vai nu demonstrējuši bailes un nedrošību, ko šāda padomju mantojuma estētika un radītā atmosfēra ikdienā sēj, vai arī arhitektūras paliekas rādījuši kā spocīgu pašvērtību (kurš gan nav lodājis pa pamestām rūpnīcām kā ģindeņa ribām? Igauņu māksliniece Līna Sība, kura 54. Venēcijas mākslas biennālē pārstāvēja savu valsti, to dara ar video kameru). Piemēram, igaunis Karels Koplimets (1986) ir izveidojis miniatūru bloku mājas rajona maketu “Baiļu nomales”, kad uz ielām vairs neviena nav, vien blāvi dzeltens apgaismojums un mirgojoši luksofori. Vai Tartu mākslinieka Timo Toots (1982) milzīgā, mehāniskā vadības pults “Elektrons” ar lieliem kloķiem un rādītājiem, uz kuras paneļa Igaunijas pilsētas atzīmētas ar sarkanām lampiņām. Lai arī mākslinieks vēlējies rādīt mūsu ikdienas dzīves neskaitāmos līmeņus, līdzīgi kā no vienas kontaktligzdas plūstošā elektrība spēj darbināt sarežģītu sistēmu, pats aparāts šķiet kā spilgts simbols varai, kuras sekas iestiepjas arī šodienā.


Somu mākslinieces Annes Hurkanenas (1979) instalācija “Atblāzma” (Gleam, 2012)

Ne visi mākslinieki, protams, runā par sociālisma relikvijām, lai gan viņu īpatsvars ir pārsteidzošs. Tikmēr latviešu dalībnieces izvēlas citus “tumsas” aspektus. Katrīnas Sauškinas īsfilma “Atmiņas un aizmiršanas ātrums” ir stāsts par sava pareizā ceļa izvēlēšanos un atbildēm, ko sniedz gan tādi tumšās perifērijas pārstāvji kā zīlnieki, burvji un gaišreģi, gan kaislīgi sludinātāji. Savukārt Kate Krolle darbā “Sapņojoši vilki. Nezināmas baudas” pētī šausmu filmu estētiku, tēlus un baiļu mehānismu. Nelielas starptelpas sienas apgleznotas ar tumšu bērzu birzi, kur starp kailajiem stumbriem brīžiem pazib videoprojekcija ar garmatainas meitenes seju, kas kaut ko satraukti meklē un ar kaut ko mežā sastopas.

KUMU izstādē vienīgā gaišā telpa ir ar cerību templi – Ivara Vermeja (1982) slieto būdiņu, kas iemieso gan 60. gadu hipiju domāšanu, gan šodienas Okupēšanas kustību, proti, ticību iespējai būvēt jaunu nākotni. Tikai valdošā noskaņa, kuru pastiprina skaļruņa atsvešināta balss ar norādēm, kā izdzīvot šādā pagaidu mītnē, nebūt nav tik cerīga.


Somu mākslinieku grupas IC-98 70 minūšu video darbs “Skats no malas” (A View From The Other Side, 2011)

Bet krietni optimistiskāks šķita somu mākslinieku grupas IC-98, kas šovasar piedalījās arī Bāzeles jauno mākslinieku mesē Volta 8, video darbs, kas statiski demonstrē kādu 19. gs. celtu Turku pilsētas publisko ēku, kura pamazām (zīmētā animācijā) apaug un aizaug, lai gan realitātē tā vairāku gadu garumā atradusies nekustamo īpašumu tirgus krustugunīs un šobrīd ir privātīpašums. Bet mākslas darbā pagājības drupas sazaļo un ļauj piedzīvot dienu, kad pasaulē notiek Kopernika panākumiem pielīdzināms atklājums, kas apstiprina to, ka Visuma pamatā ir teju vai dievišķa kārtība.