(Fragments) Pašportrets pie mājas. 1914. Kartons, līmēts uz audekla, eļļa. Privātkolekcija, Parīze
Svētki, kas vienmēr visriņķī 0

Anna Arutjunova no Maskavas
10/07/2012

Izstāde “Marks Šagāls. Mākslinieka radošās valodas pirmavots” skatāma Valsts Tretjakova galerijā, Maskavā, līdz 30. septembrim

Maskavā Marku Šagālu mīl. Šķiet, neviens cits modernisma mākslinieks Maskavas muzeju zālēs netiek izstādīts tik bieži. 

Iepriekšējā grandiozā izstāde “Sveika, dzimtene”, kurā bija aplūkojamas mākslinieka visslavenākās gleznas un grafikas, turpat, Valsts Tretjakova galerijā (VTG), norisinājās samērā nesen – 2005. gadā. Toreizējā komanda ar bijušo VTG galveno kuratori, šābrīža Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktori Jekaterīnu Seļezņovu priekšgalā, veidojusi arī šīgada ekspozīciju, kas VTG Inženieru korpusā apskatāma līdz pat septembra beigām. 

Izstāde veltīta mākslinieka dzimšanas dienas 125. gadadienai. Turklāt 2012. gads Krievijā pasludināts par franču valodas un literatūras gadu, un Šagāla izstāde iekļauta Francijas kultūras pasākumu sērijas programmā. Šīm oficiālajām izstādes regālijām vēl pievienots nosaukums, kas liek iztēloties kādas mākslas zinātnei veltītas disertācijas lappušu čaukstoņu – “Marks Šagāls. Mākslinieka radošās valodas pirmavots”. Taču nav ko bīties – te nebūs garlaicīgu zinātnisko spriedelējumu. Patiesībā šī ir kamerizstāde, kuras tēma vienkārši ļauj vienkopus izstādīt hronoloģiski izkliedētus darbu ciklus, kas savākti vienkopus no dažādām pasaules vietām.

Šeit skatāmi gan iemīļoti un labi pazīstami augstākās raudzes glezniecības šedevri no Tēlotāja mākslas muzeja Maskavā un Tretjakova galerijas (“Logs”, “Pulkstenis”), gan, kas ir daudz interesantāk, – darbi no mākslinieka ģimenes arhīva Francijā, kas nu pirmo reizi eksponēti Krievijā. Uz Maskavu tos atvedusi Šagāla mazmeita Mereta Meijere, Marka Šagāla komitejas viceprezidente.

Agrīnajos (1908–1914) akvareļos, guašas darbos, zīmējumos ar spalvu, otu un zīmuli, kā arī nelielā izmēra gleznās, kurās portretēts tā saucamais “ģimenes loks”, redzams, kā Šagāla tuvinieki – mamma, māsa, līgava, visa ierastā saime – un mīļā Vitebska pārtop jaunā mākslinieka darbu galvenajos varoņos. Kā līdz ar nemitīgi pieaugošo brīvību izvēršas kompozicionālās konstrukcijas un krāsa sāk mirdzēt. Kā vieglītiņām priekšmetu un dzīvo būtņu virpulī realizējas jaunekļa priekpilnā dzīves uztvere, 19 gados uzsūktais hasīdu vides viedums: “Jebkurā cilvēkā, vai viņš būtu taisns vai grēcīgs, Dievs ir klātesošs. Turklāt ne tikai cilvēkā, arī katrā priekšmetā, katrā lietā.” Lai arī Šagāls bija visīstākais pasaules pilsonis, viņš nekad nav atteicies no savām saknēm: “Ja es nebūtu ebrejs, kā es to saprotu, es vai nu vispār nebūtu mākslinieks, vai arī būtu pavisam citāds mākslinieks.

Par izstādes kamertoni varētu nosaukt divus skiču albumus – uzmetumus, kas tapuši 1908. gadā Vitebskā un 1911. gadā Parīzē, laikā, kad Šagāls pirmo reizi bija nonācis šajā jaunās mākslas galvaspilsētā. Paši albumi atrodas stikla vitrīnā, bet tiem blakus uz monitora redzamas skiču bloku lapas, kas lēnām tiek pāršķirtas. Abas zīmējumu pilnās burtnīciņas nāk no Blēza Sandrāra arhīva – šis avangarda dzejnieks savulaik uzņēmās aizbildniecību pār “jaunizcepto” parīzieti; lielas veiksmes rezultātā Maskavas kolekcionāriem Tamazam un Ivetai Manašeroviem nesen Francijā izdevies šīs skices iegādāties.

Kas gan vēl labāk var atainot pasauli vērojoša mākslinieka būtību kā dzīva skice. Skice-atmiņa vai skice-doma. Pirmais Vitebskas albums – dinamiskas līnijas, kas sastāv no švīkām un punktiem, veido pilsētiņas sadzīves sižetus – bērni, mājdzīvnieki, veci ebreji, tērpti lapserdakos ar plandošām apakšmalām. Parīzes burtnīciņa ir kaut kā jauna apguves sākumi, centieni ierunāties laikmetīgās mākslas valodā – no Sezāna līdz Pikaso. Ja reiz nepieciešams prātot par pirmavotu, tad tas jāsāk tieši šeit.


Purpurkrāsas akts. 1967. Papīrs, kolāža no auduma un papīra, guaša krāsas, tuša. Privātkolekcija, Šveice. © ADAGP Paris 2012 Trademark – Chagall ®

Vēl viens cikls, kas rezumē stāstu par radošās valodas salikumu un kuru Maskavas skatītāji redz pirmoreiz, ir 60. un 70. gadu monumentālo Šagāla darbu skices. Tās nonākušas Maskavā, pateicoties mākslinieka sekotājiem no Francijas un Šveices. Nelielās, ārkārtīgi piesātinātās kolāžas gan tematiski, gan tehniski demonstrē tolaik jau labi zināmā mākslinieka virtuozo meistarību un to tēmu loku, kas mums pazīstams jau no agrīnākiem darbiem. Turklāt pat apjomīgais uzmetums Metropolitēna operai veidotajam slavenajam panno “Mūzikas triumfs” (visā izstādē skatāmi vien divi lielie darbi) izstarotās spriedzes ziņā zaudē saviem pieticīgākajiem kaimiņiem.

Hronoloģiskā aiza aizpildīta ar iespiedgrafiku. Albums “Mana dzīve” 1922. gadā tika atvests no Francijas. Novilkumus Gogoļa “Mirušo dvēseļu” ilustrācijām, kas tika veidotas Ambroīza Voljāra projekta “Mākslinieka grāmata” ietvaros, Šagāls VTG uzdāvināja vēl 1927. gadā, pievienodams arī aizkustinošu ierakstu. Pazīstamās novilkumu sērijas ar ilustrācijām Lafontēna fabulām un Bībelei publikai zināmas jau no iepriekšējās izstādes, taču tas netraucē baudīt skaisto un sarežģīto oforta sausās adatas tehniku, kurā dzīvā līnija savienojas ar dinamisko gravējumu, ko mākslinieks veicis tieši metālā. Izspiestais metāls veido grātes, kas aiztur krāsu un drukājot veido neparasti samtainu melno krāsu. Mākslinieks virtuozi izmanto tehniskās iespējas un ar katru līniju un punktiņu izceļ galvenos varoņos, tālākā plānā atbīdot sižetisko vēstījumu. Arī šeit Šagāls parādās kā īstens modernists, kas lieliski apguvis starptautisko 20. gadsimta mākslas valodu.


Viena no “Mirušo dvēseļu” ilustrācijām. © ADAGP Paris 2012 Trademark – Chagall ®

Maskavā pirmoreiz tiek izstādīti vēl divi saistoši eksponāti. Autentiskā keramikas servīze, ko Šagāls pašrocīgi apgleznojis 1952. gadā par godu savas meitas kāzām, ilgi kalpojusi savam sākotnējam mērķim. Savukārt strūklakai veidotās marmora figūras putnu un zivju formās, kas nāk no kādas privātkolekcijas Šveicē, ir tikai kopijas, tiesa gan, darinātas vienā vienīgā eksemplārā, turklāt ar Šagāla fonda atļauju.   



Keramikas servīze, ko Šagāls apgleznojis 1952. gadā uz savas meitas kāzām 

Jautājums par kopijām un oriģināliem izstādē nav nejaušs. Vai tiešām tik ļoti bija nepieciešams “izdaiļot” ekspozīciju ar Šagāla darbu stilā izdekorētām sienām un gigantiskām projekcijām ar vitrāžām, ko mākslinieks darinājis sinagogai pie Hadasa slimnīcas Jeruzalemē?

Izstādes koncepcijas ietvaros ekspozīcijā iekļauti arī tautas mākslas priekšmeti no Krievijas Etnogrāfiskā muzeja Sanktpēterburgā un Ebreju vēstures muzeja Krievijā. Dažas no šīm lietām ir patiešām skaistas un aizkustinošas (rituālie trauki, mezuzah ruļļi bērniem) un asprātīgas analoģijas (populārās, lubenīgās krievu bildes ar tik ļoti šagālisko “notecējušo krāsojumu”). Citi risinājumi ir mazāk veiksmīgi, kā tas ir ar mēģinājumu attēlot ciemata bārddziņa salona interjeru. Modīgi dēvētam par “instalāciju”, nožogotajam ekspozīcijas gabalam ar apdilušo Vīnes krēslu un friziera krāmiem, šķietami vajadzētu mums pierādīt, cik ļoti precīzs bijis gleznotājs “Frizierī”, kas karājas turpat blakus.

Kopumā tā pavisam noteikti ir interesanta un laikmetīga kultūrnesoša pieeja ekspozīcijai. Vienīgi šajā gadījumā izstādītais materiāls šķiet mazliet par pieticīgu pilnvērtīgam kuratorprojektam, bet krietni par pārblīvētu nelielai izstādei, kur grafikas un kolāžas tikai nedaudz pārsniedz atklātnes izmērus; kamerglezniecība tomēr pieprasa koncentrēšanos, mazu distanci, labu apgaismojumu un uzmanīgu izpēti. Rezultātā viens no izstādes atslēgas eksponātiem – jaunekļa albumi – ir iespiests stūrī zem kāpnēm. Ekspozīcijas autori it kā netic, ka mākslinieks pats ar saviem darbiem spēj nodrošināt vajadzīgo atmosfēru. Bet tas taču ir Marks Šagāls – ģēnijs, kas viegli apvieno fantāziju un realitāti, apcerīgumu un nevaldāmu ritmu, augstu arodprasmi un patiesu vaļsirdību. Vieds un līksms meistars, kurš mīlestībā un radošā darbībā nodzīvoja 98 gadus un nomira brīdī, kad pēc darbnīcā pavadītām stundām brauca augšup ar liftu. “Cilvēks no pīšļiem ir nācis un par pīšļiem pārtaps. Starp šiem abiem mirkļiem nebūtu slikti iedzert.”


 
Krastmalas stundu himna. 1968. Papīrs, kolāža, jaukta tehnika. Privātkolekcija, Parīze. © ADAGP Paris 2012 Trademark – Chagall ® 

 www.tretyakovgallery.ru