Kamuflāžas nospiedums 1

Una Meistere
04/07/2012 

Izstāde “Kamuflāža” Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA apskatāma līdz 7. oktobrim

Vai jūs kādreiz esat šāvuši pa mākslas darbiem? Sapņos vai īstenībā. Tā – ar nepārvaramu vēlmi tos iznīcināt? Kā pa kustīgu mērķi sociālisma laika atrakciju parkos, kur par veiksmīgu trāpījumu tieši sirdī (desmitniekā) varēja dabūt lielu, pūkainu, sintētisku lāci. Izstāde “Kamuflāža”, kas šobrīd skatāma Helsinku Laikmetīgās mākslas muzejā KIASMA, provocē instinktus. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ekstrēmākajā variācijā piedāvājot arī iespēju savus dienišķos dēmonus nepaturēt sevī, bet ļaut tiem eksplodēt. Proti, ja sekosiet vadlīnijām, t. i., mākslas darba aprakstam un laikā no diviem līdz trijiem vērsīsieties pie muzeja apsardzes, varēsiet izšaut ar gigantisko “kaķeni” un, iemaksājot 20 eiro, sašķaidīt mākslas darbu – mērķi lupatu lēveros. Kā balvu par “varonību” saņemot tēkreklu. Tādējādi kļūstot par “spēcīgu dalībnieku nevis bezspēcīgu vērotāju” un turklāt vēl piedaloties “radošā mākslas darba destrukcijā”. Tiesa, pie šī paša tēkrekla var tikt arī gluži piezemētā veidā, bez destruktīvu tieksmju apmierināšanas – muzeja veikalā. Vecajā labajā, brīnišķīgi ripojošā patērētājkultūras manierē.

Izstādē “Kamuflāža” piedalās 15 starptautiski mākslinieki, un tās konceptuālais fundaments ir trauslā un bieži diskutablā robeža starp mākslu un dizainu. Arī uztveres un interpretācijas kamuflāžu, kas atkarībā no konteksta nereti ļauj vienu un to pašu darbu piepulcēt gan laikmetīgās mākslas darba, gan dizaina objekta statusam. Tādējādi kārtējo reizi iniciējot arī mūžam aktuālo  disputu par tā vērtību. Kā apgalvo izstādes kurators Lēvi Hāpala (Leevi Haapala) – “kamuflāža” apzīmē ne tikai klasisko militārā arsenāla rakstu, bet arī iekļaušanos vidē vai saplūšanu ar to. “Maskēšanās mākslā ir vizuāla maldināšana un slēpšanās, pakļaujot to noteiktai stratēģijai.”

Leģendārajam modes fotogrāfam Helmutam Ņūtonam reiz bija foto-rentgenuzņēmumu sērija, ar kuras starpniecību viņš vārda vistiešākajā nozīmē iekļuva pats savas apsēstības – sievietes augstpapēžu kurpēs, sirdī. Fotogrāfs apgalvoja, ka viņa ambīcija bijusi ieraudzīt/eksponēt kā galantēriskā butaforija, ko dēvē par modi, izskatās patiesībā. Turklāt viņš neapmierinājās tikai ar augstpapēžu kurpēm, bet apkrāva modeles ar miljoniem vērtiem Van Cleef and Arpels dārgkmeņiem un šādi noekipējies devās uz rentgena kabinetu... Dārgakmeņi “izgaisa”, atstājot tikai metāla skavas un ietvarus. Modes vēstures klasikai pieder arī viņa 1994. gadā tapusī fotogrāfija, kurā redzamas vien perfekti koptas sievietes rokas ar Bvlgari dimantu rokassprādzi un iespaidīgu gredzenu – ar tām viņa sadala ceptu cāli, blakus mētājas miesnieka tutenis... Toreiz šī fotoepizode gandrīz beidzās ar to, ka juvelierkompānija atteicās turpmāk ievietot savas reklāmas franču Vogue, kur bilde tika publicēta.

Patērētājkultūras “kamuflāža” ir arī viens no šīs izstādes caurvijošiem motīviem. Nīderlandiešu mākslinieku duets Afke Golsteijn & Floris Bakker jeb Idiots sērijā Fake V (2007) estētiski skaisti un vienlaikus vulgāri šausminoši rotaļājas ar trauslo robežu starp dzīvību un nāvi. Morāli un visatļautību. Eksponējot izbāztus zvēriņus kombinācijā ar dārgiem izšuvumiem, pērlēm, zeltu un kristāliem. Aukstasinīgos, glamūro žurnālu stila uzstādījumos. Izbāzts sermuliņš ar kristāla krūtežu, sastindzis skumjā pielūgsmes pozā - iepretim sava mazā ķermenīša “pazaudētajai daļai”, kas tagad pārtapusi kristāla “brīnumvardē”. Jeb kristālos fosilizējies dižciltīga plēsējkaķa šķērsgriezums. À la Hērsts, taču rafinētākā briljantu mērcē. Starp citu, daži no abu mākslinieku darbiem savulaik greznojuši arī kāda luksusveikala skatlogu, tādējādi kārtējo reizi liekot aizdomāties, sak, ja arī izdotos atrast vērtības, kuras mūsdienu pasaulē vēl nebūtu skāris mārketings, visticamāk, tās būtu kādas retas fosīlijas kaut kur Himalaju kalnos. Un arī droši vien paglābušās tikai tālab, ka daudzo iekarotāju aktuālākā dizaina trekinga zābakos ieautās kājas tām vienkārši pārlāčojušas pāri...

Fake V projekta, tāpat kā daudzu šajā izstādē eksponēto darbu vienojošais elements ir unikāla izpildījuma un arī materiālu kvalitāte – dažbrīd teju vai ar juvelierizstrādājumu precizitāti, tādējādi piešķirot tiem gandrīz fetiša objekta statusu. 

Īstens lielmeistars šajā nišā ir somu mākslinieks Jiržī Gellers (Jiri Geller), kura darbi ir virtuozas rotaļas ar patērētājkultūras simboliku. Viņš acumirklī piesaista uzmanību un ir lipīgs kā Disneja multfilma.  Viņa darbi izskatās kā industriāls produkts – kā gigantiska, Ķīnā ražoto preču lavīna (spilgti sintētiskās krāsās) lielveikalos, taču patiesībā tie visi ir skrupulozas, ar roku radītas skulptūras. Turklāt māksliniekam nav izpildītājskudru brigādes, visi viņa darbi ir autora paša roku darbs. Nihilisma caurvīts stāsts par pasauli visapkārt. Izstādē eksponētās darbu sērijas nosaukums ir “Cukurots” (Sugared). Cukurvates un ķīmisko karameļu krāsas “šautriņu” rožu kronis – visa veida atkarību apogeja, kas rezultējusies turpat blakus eksponētajā šķebinoši jēlrozā “cukurvēderā.” Skaudrs, bezcerīgs pesimisms rotaļīgā konfekšpapīru iepakojumā.

Iespējams, faktuālā sakritība, ka izstāde “Kamuflāža” ir viens no centrālajiem Helsinku – 2012. gada Pasaules dizaina galvaspilsētas notikumiem, pēkšņi atsauca atmiņā kādu citu – nu jau pirms četriem gadiem redzētu izstādi. 2008. gadā Turīnā, toreizējā Pasaules dizaina galvaspilsētā. Izstādes nosaukums bija  “Fleksibilitāte. Dizains strauji mainīgajā sabiedrībā” un tā atradās visai ekstravagantā un savā ziņā simboliskā vietā. Izbijušā, 1867. gadā celtā cietuma ēkā, kas tagad pārvērsta mākslas telpā. Tās temats bija pielāgošanās kā nepieciešamība – gadsimtā, kur nekas nav stabils un viss atrodas neprognozējamā, brīžiem pat ekstrēmā mainībā. Ekonomiskā situācija, dabas untumi un kaprīzes, katra indivīda dzīvesstils, cilvēciskās attiecības, nerunājot nemaz par kariem un globālām katastrofām. Bijušā cietuma gaiteņos izvietotās ekspozīciju telpas atradās līdzās kādreizējām kamerām, to interjeru aiz restoto durvju melnajiem aizkariem saglabājot nemainīgu, tādējādi radot dīvainu un skaudru sajūtu simbiozi. Atminos kādu portugāļu mākslinieci asprātīgi risinām “mobilā apģērba” koncepciju, izbijušajā cietuma kamerā eksponējot askētiskas, baltas kokvilnas kleitiņas, kuras dzīves svētku mirkļos iespējams pārvērst nēsājamos mākslas darbos vien ar ikdienišķu flomāsteru palīdzību. Tā teikt, atliek vien mazajās kabatiņās ievietot atvērtus flomāsterus un pusotras stundas laikā “uzdruka” krāsainu rimbuļu (9–12 centimetru diametrā) veidolā gatava.

Četri gadi ir vienlaikus daudz un maz. Taču pilnīgi pietiekami, lai daļa jau it kā vispārpieņemtās ikdienas vērtību apmestu neatgriezenisku kūleni un vienlaikus – lai pie tik daudz kā pagūtu pierast. Kamuflāža, no kuras aizgūts izstādes nosaukums, savulaik tika radīta kā izdzīvošanas palīgs militāristiem. Tās dzimšanas iemesls ir mēģinājums saplūst ar dabu – tās rakstam variējoties atkarībā no tā, kur notika kauja. Kamuflāžas (aizguvums no franču camouflage) pirmsākumi meklējami pirmā pasaules kara laikā, kad ar tās palīdzību artilērija tika paslēpta no pretinieka gaisa uzlidojumiem. Viss – cilvēki, tehnika atradās zem auduma, kas simulēja kokus, krūmus un lapas. Pirmo kamuflāža žaketi kāds franču kareivis esot apgleznojis ar roku. Laikposmā no 1970. līdz 1985. gadam dažādās pasaules armijās jau esot bijušas vairāk nekā 300 kamuflāžas variācijas. Tā aukstasinīgi pārņēma arī modi, popularitātes ziņā teju sacenšoties ar džinsu. Paradoksāli, bet dažādu laiku griezumā ar kamuflāžu vienlīdz kaismīgi aizrāvušies gan tie, kuru rūpals ir tiražēt patērētājkulta rotaļlietas, gan tie, kas kaislīgi tām oponē. Ja militārajā frontē kamuflāža ir viena no izdzīvošanas un uzvaras sastāvdaļām, uz ielas tā vienmēr bijusi dumpīguma zīme – pret sistēmu, karu, vardarbību. Vienā no saviem pēdējiem pašportretiem kamuflāžu izmantoja arī Endijs Vorhols – popārta tēva spēlē ar aktuālajām patērētājsabiedrības rotaļlietām viņam tā kalpoja kā sava veida aizsarggrims.

Tiesa, atšķirībā no kaujas lauka, metropoles ikdienā šķietami nav tik konkrētu un brutālu ienaidnieku, ir normāla ikdienas izdzīvošanas cīņa, kas sākas mirklī, kad iziets pa sava daudzstāvu nama (privātmājas) ārdurvīm... Grūtību pakāpe arī nav gluži eksistenciālā, bet dienišķi aktuālā – stress, piesārņojums, cilvēciskā vientulība, industriālais haoss, laika trūkums. Taču – jebkurā gadījumā, pienācīgi ekipēties nozīmē būt arī pienācīgi sagatavotam, galu galā, džungļi paliek džungļi...

Izstādē “Kamuflāža” pati kamuflāža ir visai nosacīta – stilizēts balts, minimālistisks starpslāņu tīklojums, kas drīzāk piešķir vieglu “dizaina miglas” efektu. Tādējādi asprātīgi kliedējot eksponēto objektu brīžiem klajo pašpietiekamību. Un radot nepārprotamu sajūtu, ka konceptuālā “kamuflāža”, kas kalpo kā izstādes vienojošais elements, raksturojot mākslas un dizaina saskarsmes hibrīda starptelpu, ir vien brīnišķīgs verbāls “pūderis” zem kura, iespējams, slēpjas pavisam cita kamuflāža. Tā ikdienas kamuflāža, kādā patiesībā dzīvojam mēs visi – uzziežot to uz sejas kā SPF aizsargkrēmu vai lūpukrāsu, aktuālajām dzīvesstila (jo runāt tā pliki par modi tak vairs nav stils) vēsmām atbilstošu apģērbu un dizaina anturāžu. Jeb tā visa šķietami tikpat akūtu noliegumu... Kā zaķis, nojaucot pēdas un beigu beigās tā arī vairs īsti netiekot gudrs, kur ir tā trauslā robeža starp zatlerisko “kas es esmu” un “par ko es izliekos jeb sevi iedomājos esam”.

Viens no emocionāli spēcīgākajiem un poētiskākajiem izstādes darbiem ir trīs grumbu izvagotu sirmgalvju fotogrāfijas. Somu fotogrāfes Rītas Ikonenas (Riita Ikonen) darbi, kurus inspirējusi dienvidrietumu Norvēģijas daba un folklora. To galvassegām imitējot senās pasakas un teikas, sak, kur gadījusies, kur ne, atdzīvojas siena kaudze jeb puisēns pārtop žagaru saišķī... Sieviņa, kuras galvu  sedz “žagaru cepure”, šķiet savā dzīvē pieredzējusi tikpat daudz kā koks, no kura zariem veidota viņas galvassega. Viņas acīs ir blāvs visuma zilums. Tikmēr otras salmu “aubes” savienojuma “aukliņa” šķiet sāpīgi iegriežamies kaklā. Viņas skatiens vērsts augšup un šķiet – teju, teju viņa izgaisīs, pazudīs bezgalībā, atstājot vien reiz notikušas dzīves (un laika) kamuflāžas nospiedumu.

Jūlijs Cēzars - 04.07.2012 14:58
lielisks teksts !!