Statika – kur, dinamika – kā 0

Anna Matvejeva
03/07/2012 

Marinas Aleksejevas izstāde “Lifeboxes” skatāma Marinas Gisičas galerijā, Sanktpēterburgā, līdz 15. jūlijam

Marinas Aleksejevas karjera ir pilnībā netipiska. Māksliniece gadu desmitiem bija gleznojusi, veidojusi objektus, eksperimentējusi ar video un foto, lauku mājās uzturējusi savu galeriju (kas vienlaikus ir arī darbnīca) “Lauku dzīve”, kas gan vairāk līdzinājās draugu klubam, bet pati bijusi zināma tikai šaurā cienītāju lokā. Marinai Aleksejevai bija tuvu pie piecdesmit, kad viņa pirmo reizi publiskai apskatei izstādīja savu hobiju – miniatūrus interjerus, ko veidoja no mazmazītiņām pašgatavotām detaļām, izmantojot pinceti, līmi un lupu. Jau pēc pāris izstādēm vairs ne jauno, bet daudzsološo mākslinieci ievēroja un savā apritē ātri iekļāva Marinas Gisičas galerija Sanktpēterburgā. Pēc tam bija triumfs mākslas mesē Art Moscow, darbi, kurus izķēra kā karstus pīrādziņus (krīzes laikā!), starptautiski mākslas gadatirgi, kolekcionāru mīlestība. Tagadējā ekspozīcija apkopo visus šos posmus: izstādē apskatāmas Marinas Aleksejevas “kastītes”, kas atceļojušas no Maskavas Mūsdienu mākslas muzeja, Multimediju mākslas muzeja, Jekaterinas fonda un no desmitiem prestižu privātkolekciju.   

Līdztekus personisko sasniegumu demonstrācijai Marinas Aleksejevas retrospektīva turīgajiem mākslas cienītājiem nodod arī audzinošu vēstījumu: lūk, paskatieties, kā uzzied un nes augļus mākslinieks. Vajag viņu kā stādiņu tikai aplaistīt, uzrušināt un bagātināt augsni ar uzmanību un investīcijām. Patiesi, tiklīdz Marinas Aleksejevas hobijs kļuva pieprasīts, māksliniecei pavērās perspektīvas, viņas darbi acīmredzami evolucionēja, – retrospektīvā tas ir īpaši labi redzams. Marina Aleksejeva gadu no gada noslīpē formu un padara sarežģītāku savu “leļļu māju” tehnoloģisko izpildījumu. Ja pirmās sērijas bija vienkārši atdarinājumi, kuros augstākās tehniskās pilnības sasniegums bija apgaismojums ar kabatasluktura spuldzīti, tad jau pēc pāris gadiem objektiem tika pievienota skaņa; tās vairs nebija statiskas ainiņas – objekti sāka vēstīt stāstus.

Tad arī parādījās videoattēls miniatūro televizoru ekrānos, kas iebūvēti interjerā. Vēl pēc gada Marina Aleksejeva un viņas vīrs mākslinieks un kinoeksperimentētājs Boriss Kazakovs izgudroja veidu, kā projicēt video iekšpus gaismas kastēm (lightboxes) uz caurspīdīgām lentēm, – un gaismas kastes sāka apdzīvot spocīgi personāži. Laika gaitā Aleksejevas darbi kļuvuši aizvien tuvāki kino, kuros pašdarinātajiem interjeriem jau ir dekorāciju loma. Pēdējos pāris gados kastes ir trīsdimensiju, paverot skatu no četrām pusēm, turklāt katrā no tām ir gan savi personāži, gan darbība, gan fonogramma. Pirmie darbi saistīja ar savu naivo rokdarbu izpildījumu (televizors no sērkociņu kastītes, lustra no brošiņas, aizkari no kabatlakatiņiem, balkona aizžogojums no zobu bakstāmajiem), turpretī jaunākie jau ir sarežģīti multimediji.


Marina Aleksejeva. Sods. Gaismas kaste. Jaukta tehnika. 2010

Naivums bija būtiskākā agrīno Marinas Aleksejevas boksu iezīme, to veiksmes atslēga. Mazliet bezgaumīgie miniatūrie interjeri izstaroja bērnišķīguma, rotaļīguma un leļļu spēļu prieku. Nu kurš gan no skatītājiem bērnībā nav ķimerējies ar nieciņiem un sīkām detaļām, šķērēm un līmi? Vienā solī ar naivumu gāja tāda delikatese kā roku darbs: mūsdienu mākslā ar roku izpildītajam vērtība ir vienīgi vēl glezniecībā, objekta žanrā praktiski nav atrodamas lietas, kas būtu apzināti rūpīgi un pacietīgi darinātas rokām. Tas viss mākslinieces darbos bija (un ir) ārkārtīgi aizkustinoši, vienā mirklī skatītāju iegremdējot piemirstu emociju, bērnišķīguma un mājīguma jūrā – no vecmāmiņas adījumiem līdz rotaļu konstruktoriem. Marinas Aleksejevas boksu emocionālais lādiņš cauršauj jebkuras bruņas.   

Tomēr ar “mīļumu” vien būtu par maz nopietnam mākslas darbam. Par mākslinieci, nevis sava vaļasprieka īpašnieci Marinu Aleksejevu padara tas, ka no paša sākuma visas viņas kastes un sērijas ir precīzi un rūpīgi socioloģiskie pētījumi. Māksliniece rada svarīgākās mūsdienu sabiedrības struktūras miniatūrā, dzīves un kultūras karkasu. Tā sērijā “Uzturēšanās atļauja” viņa – citu pēc citas – parāda tipiskās šūniņas, kādās mīt mūsdienu cilvēks. Tas ir birojs, viesnīcas numurs, kafejnīca, ārsta kabinets, vasarnīca, elitārs dzīvoklis, kurā veikts remonts pēc visjaunākajām tehnoloģijām. Pretstatā tam – alkoholiķu midzenis ar finiera kasti galda vietā un izsistiem logiem, universitātes auditorija, cietums. Krievu dzīves enciklopēdija. Marina Aleksejeva pēta arī kultūras vidi: sērijā “Muzeji” viņa rūpīgi parāda mākslas un zināšanu tempļu daudzveidību – no dabas vai tehnisko zinātņu muzeja līdz mūsdienu mākslas krātuvei.  


Izstādes kopskats Marinas Gisičas galerijā  

Vienlaikus ar kustības parādīšanos Marinas Aleksejevas darbos viņas uzmanības fokuss pārvietojies no sociālo institūciju plāna uz sociālajām attiecībām. Jaunajos darbos, kur rotaļu interjeros brīnumainā kārtā uzrodas kustīgi un skanīgi personāži, akcents tiek likts uz cilvēcisko komunikāciju. Te (“Viņš un viņa”) jaunlaulātie skaidro attiecības, mērās, kam lielāki psiholoģiskie muskuļi, strīdas, salīgst mieru. Te (“Medicīniskas manipulācijas”) ārsts un pacients kabinetā izspēlē savdabīgu absurdo teātri. Te (“Zemnīca”) virs ierakumiem karo karikatūriskas sarkanās zvaigznes ar melnajām svastikām. Marinai Aleksejevai viss ir par cilvēkiem, bet viņa strikti nodala: statika – par to, kur ļaudis mīt, dinamika – par to, kā viņi dzīvo. Miniatūrā.

www.gisich.com