Foto: Anders Sune Berg
Mākslas darbs – tikai uz laiku 2

Maija Rudovska
02/07/2012

Foto: Anders Sune Berg

Šarlotenburgas laikmetīgās mākslas telpa Kopenhāgenā līdz 5. augustam piedāvā skatīt Oksfordā dzimušās, Kanādā augušās un nu Londonā mītošās mākslinieces mākslinieces Kristīnas Makī (Christina Mackie, 1956) personālizstādi, kas ir pirmais viņas projekts Skandināvijā. Izstāde ar nosaukumu “Painting the Weights” ir viens no autores daudzajiem, jau vairāku gadu ietvaros veiktajiem pētījumiem par dabas materiāliem un tehnoloģijām, par saikni starp dabu, cilvēkiem un sabiedrības grupām.

Kristīna izmanto ļoti dažādus izteiksmes līdzekļus un materiālus, par viņas mediju var kļūt jebkas: zīmējums, akvarelis, atrasts objekts, instalācija, keramika, fotogrāfijas vai trīsdimensionāla animācija, dažādās kombinācijās veidojot kolekciju. Šo materiālu attiecības ir galvenais izstādes ķermenis un kompozīcija, kas vienlaikus ir veselums un fragmenti, kuri izšķīst un atkal apvienojas. Preses relīzē izstāde “Painting the Weights” tiek raksturota kā instalācija, kura sastāv no divām daļām: pirmā atspoguļo mākslinieces darbnīcu ar pagaidu galdiem un plauktiem, uz kuriem izkārtoti gan atrasti, gan autores darināti objekti; otrā ir sastatnes – struktūra, kas tiek izmantota, lai eksponētu lielizmēra fotogrāfijas, kurās tvertas vientulīgas cilvēku figūras, novērotas rezidenču mitekļos.

Makī galvenais ierocis ir kombinēšana un elementu savienojumi. Katra izstāde savā kompozīcijā un materiālu attiecībās ir citāda, neatkārtojama. Koka kaste sīkiem priekšmetiem, stikla trauks ar vāciņu, pudele šķīduma izpūšanai, attēls ar atombumbas sēnes mākoni, mālā mīcīti pikuči, lillā toņa smilšu čupiņas, koka plāksnes ar improvizētām sejām, medūzu attēli, monitori – kā tāds retumu kabinets. Rodas jautājums, kādā gan veidā starp visiem šiem objektiem ir iespējama saistība? Taču te nav runa par retumu kabinetu, drīzāk gan attiecību modelēšanu, par, iespējams, simboliskām saitēm, kādas rodas starp lietām.

Viens no autores fokusiem ir trestle art jeb māksla, kas ir variējama, maināma, kura nav fiksēta un ir izjaucama. “Starp visiem elementiem pastāv komplicētas attiecības, tie tiek savienoti noteiktā kārtībā, lai tos pakļautu dabiskiem likumiem spēlē, ko es saskatu darbā kopumā. Mākslas darbs vienmēr ir laicīgs. Es to salieku kopā tikai uz laiku, un pēc brīža tas ir jau zudis,” paskaidro māksliniece.

Objektu un lietu stāvokļu mediācijas (nejaukt ar “meditācijām”), telpu un vietu mijiedarbība, to savstarpējās attiecības un nozīmes ir arī viens no šāgada starptautiskās laikmetīgās mākslas izstādes dOCUMENTA(13) uzstādījumiem. Kaut Makī darbu tur nebija, šķiet, mākslinieces aizrautība ar materialitātes klātesamību, tās spēku un iedarbību, formējot pagātni, tagadni un nākotni, būtu atradusies tiešā dialogā ar tur redzamo citu autoru darbiem. Lai vai kā, tieši tādēļ gribas daļēji runāt par mākslinieces darbiem dOCUMENTA(13) konceptuālā uzstādījuma (ja to var par tādu dēvēt!) kontekstā. Kā izstādes kuratore Karolīna Hristova-Bakardžijeva raksta izvērstajā preses relīzes esejā: “Pasaulīgā interakcija ar materiāliem, objektiem, dzīvniekiem un to uztveres īpatnībām iesaka desimbolizācijas formas un neatzītas zināšanas, īpašuma priekšstatus, kā arī nodrošina lēnāku laiku – materiālu laiku. Tas arī ietver atkalapvienošanos starp cilvēkiem, izmantojot aizvēstures zināšanas, gādājot par savu uzturu nepastarpināti, atdalot to no korporatīvas ēdiena produkcijas. (..) Kā arī audzēšanas formas, finanšu apgrozījuma alternatīvas, piemēram, laika bankas vai bartera ekonomiku, radot iespējas attiecībām un interakcijai ar to, kas nav digitāls.” (The dance was very frenetic, lively, rattling, clanging, rolling, contorted, and lasted for a long time, 2012) Izvirzot fokusā alternatīvu dzīves formu meklējumus, dOCUMENTA(13) vienlaikus ieņem gan zināmu eskeipisma pozīciju, gan arī izaicinātāja lomu, uzdodot jautājumus par to, cik daudz un kādā mērā mēs esam atkarīgi no pašu radītajām sistēmām – tirgus, ekonomiskajām, sociālajām, politiskajām, arī virtuālās vides un digitālajām tehnoloģijām. Tas ir jautājums arī mākslai, kura šodien kļuvusi par neatņemamu patēriņa sfēras sastāvdaļu.

Kristīnas Makī tituldarbs, video animācija “Painting the Weights”, priekšplānā izvirza virtuālo vidi. Medija spēks netiek pakļauts kritika, tas drīzāk kalpo par ieroci, lai ilustrētu attiecību struktūras. Tajā redzams, kā objekti levitē telpā, viens otru papildinot un izzūdot. Principā darbs ir par to, kā objekti reaģē attiecībā viens pret otru: vai tie ir mīksti, cieti, smagi vai brutāli. Makī intervijās bieži uzsver materiālu laicīgumu, to zūdamību un izgaišanu, gan runājot par internetu, gan formām un objektiem apkārt. Viss pārvēršas putekļos – materiālais sairst, informācija pazūd. No tā arī izaudzis video nosaukums Painting the Weights. “Es domāju par visu to materiālu daudzumu manā darbnīcā – ne tikai mākslas darbiem, bet arī visiem tiem atkritumiem, kas tur uzkrājušies – un tiem kā par putekļiem. Un nolēmu par to uzņemt filmiņu. Kad sāku taujāt apkārt, kā ar animācijas palīdzību es varētu pārvērst objektus putekļos, vairāki cilvēki man norādīja, ka “problēma būs attēlot svaru”, kas kļuva par darba centrālo jēdzienu, piešķirot attēliem fiziskus atribūtus,” atklāj Makī. 

Māksliniece šeit piešķir arī citu skaidrojumu, norādot uz konotācijām ar gaidīšanu (waiting), kas ir viens no būtiskiem aspektiem viņas radošajā praksē – “gaidot, kā lietas viena aiz otras sakārtojas”. Ķermeniski viņa to iemieso darbā “Mēs, rezidenti”, kurš tapis, uzturoties rezidencē Melburnā. Visi attēli, kuros redzama gan viņa pati, gan pārējie cilvēki, kas tai laikā atradušies šai rezidencē, uzņemti no viņas istabas balkona. Viņa to raksturo kā laiku, kad, tāpat kā citi, dienu un nakti sēdējusi pie datora un televizora, skatoties visus tos “atkritumus”, ko tur rāda. Esot šādās vietās uz neilgu laiku un nemainīgos apstākļos, cilvēki atrodas starpstāvokļa pozīcijā, kas ir zināmā mērā mākslīga – tiem nav īpaša interese uzlabot vidi ap sevi, piemēram, iekārtot mājokli, jo pēc laika jādodas prom; tie dienas pavada līdzīgās darbībās, lielākoties strādājot, gaidot vai garlaikojoties, vai pēc kaut kā ilgojoties. Tā ir pagaidu, pārejas stadija, kura ir īslaicīga, kurai netiek piešķirtas īpašas ekspektācijas attiecībā uz ilgstamību.

Tajā, kā lietas un objekti izaug viens no otra, papildina un pretojas, atsedz un aizklāj, tāpat kā tie var kļūt par atradumiem, starpposmiem un gidiem uz kaut ko citu, jebšu tieši otrādi – traucēkļiem, misēkļiem, kavēkļiem, ir daudz mistiskā un neparedzamā. Iespējams, labs veids, kā par to runāt, ir ar mediāciju starpniecību, kā to piedāvā kuratori Sērens Andresens un Larss Bangs Larsens (Søren Andreasen, Lars Bang Larsen): “Viss kļūst par to, kas tas ir, caur mediācijām, kuras iecerētas kā saikne starp procesiem, kas lietas veido. Saskaņā ar Hēgeli mediācija paskaidro procesa spriegumu, kāds piemīt “kļūšanai”. Tas ir pretēji statiskām un fiksētām attiecībām, kas ir jau kaut kas pabeigts, “gatavs”, kamēr mediācija atrodas radīšanā, tiek producēta, vēl nav radusi stabilitāti.” (The Critical Mass of Mediation, 2012)

www.kunsthalcharlottenborg.dk

Santa Muižniece - 03.07.2012 08:58
precīzi manas domas !!
belka strelka - 03.07.2012 01:08
atgādina Miku Mitrēvicu.