Foto: Krišs Salmanis
Uzticēšanās Salmanim 2

Aiga Dzalbe
30/05/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Kriša Salmaņa izstāde “Uzticēšanās trauslums” skatāma galerijā “Alma” līdz 27. jūlijam

Nezinu gan, vai ir daudz mākslinieku, kuriem var uzticēties. Visi brīžam šķiet tik egocentriski vai arī tendēti uz iespaidošanu ar aktuāliem, pārbaudītiem, atstrādātiem paņēmieniem, ka bail paļauties... Ar Krišu Salmani ir tā, ka viņa ap desmit gadus pazīstamie darbi instalācijas, video, fotogrāfijas, dažnedažādu citu rokdarbu un socializēšanās formātos rada iespaidu par autoru, kas mēdz maksimāli (meditatīvi) koncentrēties un ir apveltīts ar saviem gadiem negaidītu viedumu. Laikam tādēļ viņa interese nodarboties ar tādu dabaszinātņu mērinstrumentiem nepakļāvīgu sabiedrības izpausmju kategoriju kā emocijas spēj iedvest skatītājā paļāvību. Un paļāvība tik tiešām ir vajadzīga, lai tipiski laikmetīgas, konceptuālas mākslas izstādes apmeklētājs izšķirtos ziedot laiku – ne tikai paskatītos, ko tad mākslinieks mums šoreiz sarūpējis, bet gribētu parunāties ar darbiem, to autoru, pats sevi.

Personālizstādi galerijā “Alma” Krišs Salmanis balstījis trīsvienībā: abstrahētā Kšištofa Kišlovska kino šedevra “Trīs krāsas: Zils. Balts. Sarkans” pārtranslācijā, kukaiņu un mērnieku iecienītā trijkāju navigācijas vai tiklab oratoru veiksmīgi ekspluatētā trīs skanīgu tēžu sistēmā.

Par tituldarbu izvirzīta instalācija “Uzticēšanās trauslums”. To veido uz trijkāja novietots ventilators un A2 papīra lapa, kas planē pie griestiem. Teorētiski lapai vajadzētu turēties pie griestiem, kamēr strādā ventilators, tomēr praksē vēlamais izrādās atkarīgs no visādiem blakusapstākļiem un niansēm, pret kurām teorija ir akla – kāds ienāk telpā, kāds varbūt kaut ko enerģētisku domā vai pārāk satraukti elpo – un gaisa plūsma mainās – pietiek tikai atvērt logu svešām dvesmām, lai lapa paštaisni nodevīgi kristu.

Impulsu šim darbam Krišs Salmanis ņēmis “Rīgas Laikā” lasītā čečenu leģendā – tēlainā pastāstā ar skaidru morāli: uzticība ir ārkārtīgi smalka lieta, kādā brīdī zaudēta, tā izgaist uz mūžiem. Instalācijā gan lapai iespēja planēt gaisa plūsmā tiek dota arvien no jauna. Vēl interesanti, ka pavisam citādu, tomēr būtībā uzkrītoši radniecisku risinājumu vienlaikus varam vērot Kaņepes kultūras centrā eksponētajā Venta Āboliņa diplomdarbā “Šaubas”, tātad tēma Rīgā ir aktuāla.

Otrs ekspozīcijas darbs “Trīs krāsas: zilā, baltā, sarkanā” ir ne mazāk poētisks un uztverams vēl daudzslāņaināk, jo tā iedarbības rezultātā tiek uzjundītas atmiņu dzīlēs apraktas emocijas. 96 minūšu video veidots kā Kišlovska pazīstamās kino triloģijas krāsu analīze: filmas izjauktas pa kadriem, katram kadram izrēķināts vidējais tonis, tad tie salikti atpakaļ sākotnējā kārtībā. Salmanis apjautis, ka šo filmu pasenā skatīšanās atmiņā saglabājusies ļoti spēcīgi, bet tikai kā krāsu kodi – zilā lustra un sarkanie akcenti – tēli, kas savulaik atstājuši satriecošu iespaidu, ir palikuši, pārējais izplūdis, sajaucies ar citiem stāstiem un notikumiem. Sekojoši mākslinieks ar piesardzību un konkrētām aizdomām nodevies savu emociju analīzei: “Vai tas bijis tikai grims, lipīgs sauklis, viegli nomaināms kostīms? Vai varbūt “ Zilā” nemaz nebija zila, “Baltā” – balta un “Sarkanā” – sarkana, un es tikai iekritu veikla retoriķa izliktajās emociju lamatās? Vai redzamais ir vienkārši noformējums kaut kam citam, svarīgam un neatkarīgam?” (No izstādes bukleta.) Tomēr racionālās, mehāniskās analīzes rezultāts ir atkal poētisks. Skatītājam ļauts justies kā iekļuvušam kino ekrāna otrā pusē, pašam savā galvā vai atmiņu failu un tēlu biezoknī tik dziļi, ka tikai skaņu celiņš (kas atšķirībā no vizuālā ir saglabājis reālās aprises) viņu var atvest atpakaļ.


Foto: Krišs Salmanis

Krišs Salmanis nenoliedzami ir gudrs un asprātīgs mākslinieks, un pilnīga patiesība ir tas, ko teicis kāds komentators viņa nominācijai Purvīša balvai 2011, proti, ka Kriša Salmaņa darbi parāda minimāla vizuālā efekta (burtiskā, kvantitatīvi mērāmā nozīmē) sasniegšanu ar maksimāliem līdzekļiem (radot kvalitatīvu efektu jēgas sfērā). Minimālisma (kā principa) un apskaužama telpas izjūta ir pamats viņa trešajam izstādes darbam “20 metri”, kura tēma ir jautra, skeptiska, triviāla. Pa izstāžu zāles perimetru organizētas līmlentu sacensības – kura krāsa kā izcelsies?  Darba pamatā ir jautājums: “ Cik precīzi ir precīzi? Vai uz milimetra atšķirību var piemiegt acis?” Perfekcionistu, protams, sagaida vilšanās.

Varbūt tas nav īpaši svarīgi, tomēr patiesības labad jāatzīmē, ka izstādē “Uzticēšanās trauslums” ir vēl ceturtais darbs, uztverams kā bāls, neuzkrītošs ķīlis trijkāja godībā. Tas ir mazais, dīvainais sienas “izaugums” pašā tālākajā ekspozīcijas stūrī, nosaukts “Danto smaile”. Pirmajā acumirklī es to priecīgi atpazinu kā balti nobalsinātu piepi, kādas bērnībā stiepām no meža un kabinājām pie sienas, veidojot plauktiņu sistēmas. Mākslinieks gan apgalvoja, ka bērnībā piepes pie sienas nav stiprinājis, tomēr “Danto smaile” (smaile vērsta lejup) strādā tieši kā piepe – noguris komentārs par to, ka nekas jauns šai pasaulē nav iespējams, varam tikai bezgalīgi vingrināties sazin kā vārdā. Darbs atsaucas uz mūsdienu mākslas teorijas pīlāra Artura Danto sacerējuma “After the end of Art” izpratni un ietekmi šodienas mākslas praksē.

Šo skulpturālo repliku var arī nepamanīt. Var pamanīt, bet nesaprast, tā kā nekādi tekstuāli paskaidrojumi ekspozīcijā un izstādes bukletā neparādās. Ja tā jūs tomēr noķērusi, iesaku attiekties pret to kā kopējā ekspozīcijas vēstījuma līdzsvaram dabiski nepieciešamu garu ēnu. 

R. R. - 31.05.2012 08:18
man godīgi sakot izsrāde likās diezgan... tālu no manis. tāda atsvešināta. bet pēc recenzijas sāku apdomāt savas izjūtas =)
Santa Muižniece - 31.05.2012 07:37
pilnīgi piekrītu recenzentes domām:)