JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook

Holandiešu mākslinieks Jonass Stāls savukārt piedāvāja divu dienu samitu, uz kuru sasauca pilnvarotos pārstāvjus no tām organizācijām, kuras, no Rietumu demokrātijas un tai piedēvētā politiskā konsensa viedokļa raugoties, tiek uzskatītas par teroristiskām un ekstrēmistiskām. Stāla savāktajā alternatīvajā parlamentā kandidātus no Hamas, Hezbollah, ĪRA, Al Qaeda un citām aizliegtām struktūrām aicināja apspriest tiešās bezvēlēšanu demokrātijas perspektīvas. Šī samita misija – palīdzēt tiem, kuri diplomātisku vienošanos vai aizklātu juridisku lēmumu iespaidā šobrīd ir izslēgti no demokrātisku norišu telpas un kuri vēlas atkal iegūt tajā pienācīgu vietu un līdztiesīgas balsstiesības. Žmijevska uztverē protesta māksla ir pielīdzināma asamblejai, kongresam vai samitam. Šāda māksla rada iespēju koleģiāli apšaubīt pārstāvnieciskās demokrātijas mehānismus un dibināt aktīvas tiešās klātbūtnes demokrātijas formas, tā rada iespēju jebkuram piedalīties nepastarpinātā realitātes pārveidošanā. 

4

Lai kā tradicionāli profesionālā ekspertu vide nepārmestu Žmijevskim kuratora amata pamatprincipu neievērošanu, lai kā populistiskā žurnālistika paļātu viņu par nesaudzīgo apiešanos ar politkorektuma nosacījumiem, šobrīd jau ir skaidrs, ka viņa savdabīgi virtuozi veidotā biennāle paliks mākslas vēsturē kā notikums, kas iezīmē pagrieziena un lūzuma punktu. Protams, šī notikuma simbolisko svaru vēsturiskā perspektīvā pagaidām ir grūti izvērtēt, taču neviļus rodas vēlme salīdzināt (graujošā radikālisma jomā) Berlīnes biennāli ar Dišāna redīmeidu.

Kad Dišāns 1917. gadā Neatkarīgo mākslinieku biedrības izstādei piedāvāja parastu keramikas pisuāru ar R. Mutt parakstu un nosaukumu “Strūklaka”, viņš pārvērta visu līdz tam kanonizēto mākslas sistēmu. Izmantojot Borisa Groisa terminoloģiju, Dišāns bezvērtīgu, profānu objektu valorizēja, novērtēja kā mākslas darbu. Žmijevskis līdzīgā veidā veic pārdrošu reformu mūsdienu mākslas tirgus sistēmā, kura viņam ir apnikusi un netīkama – tagad mākslas darbi pielīdzinās ikdienas politiskajām aktivitātēm vai plašām ielu akcijām. Māksla Žmijevska izpratnē uz visiem laikiem izdzēš robežu starp estētiku un politiku un pati kļūst par politiskās transformācijas līdzekli. Kalpošana tādai mākslai ļauj māksliniekam aizmirst bailes, nepārliecinātību, karjeras ambīcijas un cenzūras ierobežojumus, kurus diktē finanšu institūcijas vai sociālie tabu.

Žmijevskis piedāvā tādas mākslas projektu, kas nav nošķirama no politikas; māksla, kura kūda pret varas suverenitātes principu un nodod varas grožus ielu demokrātijai; māksla, kura pārņem principu pati piedāvāt un īstenot politiskas iniciatīvas. Neapšaubāmi, šāds projekts šobrīd šķiet steidzams un neatliekams, taču vēl nav pilnībā izstrādāts. Līdz ar to biennāles gaitā var vērot virkni stratēģisku kļūdu un trūkumu. Kas notiks ar asambleju, ko spontāni apvienoja dumpiniecisks noskaņojums un tieksme pēc anarhistiskas patvaļas, ko mobilizēja turpmākām sadursmēm ar policijas patvaļu, ja to mākslīgi izņems no publiskās sfēras okupētā segmenta un ievietos sterilā baltā kubā, municipālā izstāžu zālē?

 
Yael Bartana, Assassination, 2011, Film Still 

Šāda asambleja noteikti zaudēs savu vajadzību momentāni mobilizēties, tā kļūs manipulējama un rotaļīga, zaudēs savu bīstamību. Aicinot māksliniekus aizmirst bailes un pēc būtības nodarboties ar politisku darbību, pārveidojot sabiedrību, Žmijevskis veic interesantu manevru: viņš izstāžu telpā izvieto tādu politisko aktīvistu nometni, kuri ik brīdi ir gatavi brutālai vardarbībai no varas struktūru puses. Šeit pārliecinātajiem aktīvistiem nekas nedraud, viņi atrodas pilnīgā drošībā mākslinieciskās sabiedrības aizsardzībā, lai arī kādas revolucionāras prasības viņi izvirzītu un kādas petīcijas neparakstītu. Tādējādi no pašaizliedzīgiem ielu cīnītājiem viņi pārvēršas par amizantiem un pamācošiem eksponātiem, kuri izglītotajam buržuāziskajam apmeklētājam izsauc iecietīgu ziņkārību.

Cits skaidri saskatāms mīnuss, kas manāms jau pašā biennāles ideoloģijā, it tās tīšais anti-intelektuālisms: pašam Žmijevskim Žižeka, Ransjēra un Fuko citāti (ar kuriem, pēc viņa domām, dažkārt ir nemotivēti pārsātināta moderno mākslas iestāžu valoda) ir kā neapšaubāma sociālā konformisma zīme. Lielākai tiesai biennāles projektu piemīt viens kopīgs konceptuāls trūkums. Tie ir pārāk tieši orientēti uz viennozīmīgas politiskās patiesības apliecināšanu, tā zaudējot paškritikas un pašironijas spēju, prasīgu skatu uz sevi no malas un nesaudzīgu savas idejiskās pamatotības vērtējumu. Ja biennāle būtu vairāk vērības veltījusi intelektuālai refleksijai, tā saskartos ar grūti risināmu problēmu, kuru skaidri interpretēt vajadzētu politiskajai protesta mākslai. Konkrētāk – neapšaubāmi, ielu aktīvisms ir vajadzīgs mūsdienu mākslai kā iedvesmas avots (vai pat eksistenciālā bāze). Bet ciktāl mūsdienu māksla spēj reāli palīdzēt ielu aktīvistiem, kuri ik mirkli ir aizņemti ar pretošanos nepārtrauktam policijas teroram un konkrētai masu cīņas praksei?

Līdzās daudziem mākslinieciskiem jaunumiem Žmijevskis piedāvāja virkni svarīgu administratīvu izmaiņu, kas iedragāja biennāles organizēšanas ierasto birokrātisko kārtību. Žmijevskis pieprasīja, lai pirmo reizi visā Berlīnes biennāles pastāvēšanas vēsturē izstādē būtu bezmaksas ieeja visām iedzīvotāju grupām un kategorijām. Šādā veidā viņš nostājās pret neoliberālājiem uzskatiem par mūsdienu mākslas komercializēšanu, pret maksimālās peļņas gūšanu no tās un pret mākslas procesu vadības sviru nodošanu korporatīvās finanšu elites rokās.

 
Mūsdienu mākslinieku politisko uzskatu kartes fragments 

Turklāt Žmijevskis izsludināja Open Call. Aicinot māksliniekus atsūtīt biennālei dosjē ar saviem darbiem (dosjē obligāti vajadzēja norādīt mākslinieka politiskos uzskatus – vai viņš pieder labējiem vai kreisajiem, liberāļiem vai tehnokrātiem, feministēm vai konservatoriem utt.). Pēc iesūtīto pieteikumu atlases un sistematizācijas Žmijevskis, izmantojot vikivietņu tehnoloģijas (tīkla resursi, kurus var brīvi un neierobežoti papildināt lietotāji), atvēra ikvienam pieejamu informatīvu izziņu bāzi, kas ieguva simptomātisko nosaukumu ArtWiki. Šobrīd ir grūti prognozēt, kuri Žmijevska jauninājumi iegūs veiksmīgas reformas statusu, bet kuri izrādīsies tikai šābrīža eksperimenti. Taču jau tagad ir skaidrs – Berlīnes biennāle kļuvusi par to ilgi gaidīto notikumu, kurš (pat neraugoties uz visiem tās mīnusiem un nepabeigtību) centās pārvērst inerto un pašapmierināto mūsdienu mākslas pasauli.

 Foto: www.berlinbiennale.de

Arhīva lasi:
18/04/2012 - Intervija :: Biennāle kā rīcība, nevis komentārs
12/12/2011 - Recenzijas :: Kas satrauc un kas neapmierina Ziemeļvalstu mākslu